Atsauču, izmantoto avotu un literatūras saraksta noform

Jēdzienu skaidrojums

Atsauce – īsa norādes forma, ko ietver apaļajās iekavās tekstā (autora-datuma sistēma) vai pievieno kā zemsvītras piezīmi lappuses lejasdaļā (zemsvītras atsauce) vai piezīmi darba beigās (endnote), lai identificētu informācijas resursu, no kura ņemts citāts, teksta izvilkums, ideja, ilustratīvais u. tml. materiāls, un konkretizētu izmantotās informācijas precīzu atrašanās vietu resursā.
Avotu un literatūras saraksts –to avotu un literatūras apkopots uzskaitījums, kuri ir izmantoti darba izstrādē un uz kuriem ir atsauces tekstā.
Avoti – neinterpretēti materiāli – likumi, oficiāli dokumenti, valstsvīru runas, intervijas, statistika. Iedala šādi: hronikas (pirmais naratīvais avots); normatīvie akti (juridiska rakstura dokumenti); lietvedība; dokumentu klasifikācija pēc nozīmīguma (lēmumi, rezolūcijas, pavēles, instrukcijas); protokoli un stenogrammas; kontroles dokumentācija (uzskaites, tabeles, rēķini); statistika (īpašību kvantitatīvas pieraksts); personīgas dabas akti (apbalvojuma lietas, pacientu slimības vēstures); personiskas izcelsmes avoti (vēstules, e-pasts). Ja nepieciešams, avotus atbilstoši nozares specifikai var iedalīt arī citādi.
Bibliogrāfiska atsauce – bibliogrāfiskā atsauce ir ziņu kopums, kas nodrošina izmantotā avota identifikāciju.
Citāts – precīzs izvilkums no kādas personas runas vai kāda autora rakstīta teksta, un to liek pēdiņās. Ja citāts ir pilns teikums vai teikumu grupa, to parasti iesaista tekstā kā tiešo runu un pieturzīmes liek tāpat kā teikumos, kuros ir tiešā runa. Ja citāts pilnīgi tiek iekļauts rakstītajā teikumā, to liek pēdiņās, bet pārējo pieturzīmju lietošanu nosaka teikuma uzbūve.
Digitālais objektu identifikators (jeb DOI) – pastāvīgs veids kā identificēt dokumentu, kas nav saistīts ar tā pašreizējo atrašanās vietu. Parasti DOI izmanto, lai piešķirtu zinātniskiem rakstiem unikālu identifikācijas numuru, pēc kura vieglāk šo dokumentu atrast. Tas var arī nodrošināt iespēju atrast dokumenta kopiju internetā.
Informācijas resurss – jebkura grāmata, dokuments, datu bāze, persona u.c., kas sniedz darbā izmantojamu informāciju. Jēdziens lietojams, ja nepieciešams raksturot visus darbā izmantotos materiālus, atsevišķi neizdalot, kurš klasificējams kā avots vai literatūra.
Literatūra – zinātniskas publikācijas (grāmatas, akadēmiskie žurnāli, zinātniskie raksti, interneta datubāzu resursi) – visi darbi, kuros problēmas tiek analizētas zinātniski, tiek sniegta faktu (avotu) interpretācija (radoša izskaidrošana, analīze) vai arī fakti ir subjektīvi izvēlēti.
Monogrāfija – recenzēta zinātniska grāmata, kas veltīta vienai tēmai, ir starptautiski pieejama zinātniskās informācijas krātuvēs, satur bibliogrāfiju un kopsavilkumu svešvalodā.
Plaģiāts/plaģiātisms – kāda cita autora(-u) domu vai darbu literārā piesavināšanās, kopējot vai uzdodot citu domas/idejas par savām; atsauces nenorādīšana uz citu autoru radītu darbu.
Zemsvītras piezīme – tiek novietota attiecīgās lappuses apakšējā daļā. Zemsvītras piezīmes var būt numurētas nepārtrauktā secībā vai sagrupētas nodaļas vai sējuma beigās. Zemsvītras piezīmēs norāda nepieciešamos paskaidrojumus, komentārus un saites, lai precizētu un papildinātu informāciju dokumentā, padarītu to saprotamāku un pilnīgāku. Zemsvītras piezīmes darba beigās neaizstāj avotu un literatūras sarakstu. Zemsvītras piezīmes drukā mazākiem (parasti par diviem punktiem) burtiem nekā pārējo tekstu un atdala no teksta ar īso līniju un rindstarpu.

Citēšanas un atsaukšanās pamatprincipi

Kas ir atsauces?

Rakstu darbos (esejās, referātos, zinātniskajās publikācijās, pētījumos u.c.) nereti tiek izmantots citu autoru sacītais. Tiešus citātus, skaitliskos datus vai faktus izmanto, lai argumentēti pamatotu savu viedokli. Citu ideju pieminēšana un analīze ir vērtējama pozitīvi, taču svarīga ir atsaukšanās uz izmantotajiem avotiem. Ja tas netiek darīts, darbs ir uzskatāms par plaģiātu.

Uz izmantotajiem avotiem un literatūru ir jāatsaucas ikreiz, kad nepaužat savas domas, secinājumus, atziņas, t. i., bibliogrāfiskā atsauce ir jālieto:

ja tekstā minēts citāts; ja tekstā ir pārstāstīts cita autora sacītais/atzītais;

Darbā ir atļauts precīzi vārds vārdā pārrakstīt vai pārstāstīt kāda cita teikto tikai tad, ja tiek lietota atsauce. Atsaucē SKAIDRI ir JĀNORĀDA, no kurienes CITĀTS/DOMA/DATI ir ņemti.

ja tekstā dots skaitlisks materiāls, tabula vai attēls no cita autora darba;
ja tekstā izklāstīts kādas personas teiktais vai uzskati;
ja tekstā ir pieminēts kāds avots, zinātnisks pētījums, raksts;
ja tiek dotas citu autoru jēdzienu definīcijas;
ja tekstā pieminēts vai aprakstīts kāds piemērs vai vienreizējs gadījums, kas nav vispārzināms.

Kā pareizi citēt?

Citātam ir jābūt saturiski saistītam ar tekstu. Ja citāts ir īss, piemēram, ne garāks kā divi līdz trīs teikumi, to var „iepīt” teikumā, lietojot pēdiņas. NB! Citāti nav jāliek slīprakstā.

Piemērs: Bijušajai verdzenei Millijai Evansai par savu dzīvi ir labas atmiņas, viņa atzīst un saka, ka toreiz „ne par ko nebij’ jāsatraucas”.1

Ja citāts ir garāks, tad tas ir jāizdala, proti, citāts, kas pārsniedz 6–8 rindiņas, ir jāizdala atsevišķi no pamatteksta, samazinot citāta burtu izmēru par diviem punktiem (piemēram, no 12 uz 10) un arī teksta atstarpes (no 1,5 uz 1 intervālu) u. tml.

Piemērs: Tomasa Džefersona vēstules galvenā atziņa bija tā, ka reliģija atrodas starp cilvēku un Dievu, tāpēc nevienam nav tiesību to izmantot kā manipulatīvu līdzekli, un tāpēc viņš iestājas par reliģijas brīvību un to, ka valstij nav varas pār cilvēku reliģiskajiem uzskatiem: „Uzskatot, ka reliģija ir jautājums, kas atrodas tikai starp cilvēku un viņa Dievu, ka viņam nav nevienam jāatskaitās par savu ticību vai to, ko viņš pielūdz, ka valsts leģitīmā vara palīdz to pildīt, bet nepiedāvā savu viedokli, es ar bijību pieņemu Amerikas tautas nostāju, kas saka, ka viņu likumdevējvaras iestādes „nedrīkst izdot likumu attiecībā uz vienas reliģijas nodibināšanu vai brīvu reliģijas praktizēšanas aizliegšanu”, tādējādi uzceļot atdalošu sienu starp baznīcu un valsti.”²

¹ Millie, E. 1997. Lay my Burden Down. A Full History of Slavery. B. A. Botkin, ed. Chicago: University of Chicago Press, 1945. Quoted in Form 4 History Resource Booklet. Clayton: Print Synergy, 1.
² 1802. Thomas Jefferson to the Danbury Baptist Association in the State of Connecticut, 2.

Citēt var, izlaižot tekstu, kas nav nozīmīgs rakstu darbam, taču paša autora sacīto mainīt nedrīkst! Izlaistā teksta vietā lieto divpunkti kvadrātiekavās [..]. Var arī pārstāstīt autora sacīto, nelietojot pēdiņas, bet tad tekstā ir jāparādās pārstāstītai domai un tiešs citāts nedrīkst parādīties (nedrīkst burtiski citēt autora teikto, bet tas ir jāpasaka saviem vārdiem) – arī šajā gadījumā obligāti ir jādod atsauce!

Piemērs: Savā slavenajā 1963. gada uzrunā Martins Luters Kings sacīja: „Es jums šodien saku, mani draugi, ka, neskatoties uz visām šīs kustības grūtībām un vilšanos, man joprojām ir sapnis. Tas ir sapnis, kas dziļi sakņojas Amerikas sapnī. Man ir sapnis par to, ka kādu dienu šī nācija piecelsies un piedzīvos tās ticības patieso būtību: „Mēs uzskatām šo patiesību par acīmredzamu – ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.””³
Divpunktes piemērs: Savā slavenajā 1963. gada uzrunā Martins Luters Kings sacīja: „[..] neskatoties uz visām šīs kustības grūtībām un vilšanos, man joprojām ir sapnis [..], kas dziļi sakņojas Amerikas sapnī [..], ka kādu dienu šī nācija piecelsies un piedzīvos tās ticības patieso būtību: „Mēs uzskatām šo patiesību par acīmredzamu – ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.””³
Pārstāstījuma piemērs: Savā slavenajā 1963. gada uzrunā Martins Luters Kings sacīja, ka neskatoties uz grūtībām, ar kurām saskaras afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustība, viņš tic, ka nākotnē viņa sapnis piepildīsies un ASV tiks atzīts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi.³

Svarīgi! Ļoti garus citātus – tiesu izrakstus, Ministru kabineta noteikumus, likuma pantus un, piemēram, higiēnas standartus vai citu apjomīgu informāciju – pamattekstā neiekļauj, bet gan pievieno darba pielikumos vai kā zemsvītras piezīmes.

³Martin Luther King Jr. I have a Dream. Delivered 28.08.1963 at the Lincoln Memorial, Washington D.C., transcription by M. E. Eidenmuller. American Rhetoric www.americanrethoric.com/speeches/Ihaveadream.htm 1802.

Kādos gadījumos labāk pārstāstīt?

Darba autoram ir jāpieņem lēmums, citēt vai pārstāstīt saviem vārdiem. Tomēr jāņem vērā, ka pārāk daudz citātu un pārāk maz komentāru samazina darba vērtību, kā arī novērš lasītāja uzmanību, un lasītājs „lēks pāri” gariem citātiem. Tāpēc ieteicams pārsvarā pārstāstīt citu sacīto un citātus izmantot tikai tajos gadījumos, kad tas ir absolūti nepieciešams.

Kādos gadījumos nav jācitē?

Vispārzināmus faktus vai tādus faktus, par kuriem ir viegli pārliecināties, kā arī ticējumus un labi zināmus izteicienus darbos var lietot bez atsauces, ja vien citāts nav ņemts no kāda cita avota. Ņemiet vērā, ka autoram ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par minēto faktu pareizību!

Atsauce nav nepieciešama, piemēram, šādos gadījumos:

Otrais pasaules karš Eiropā beidzās 1945. gada 8. maijā, pāris dienu pēc tam, kad Ādolfs Hitlers Berlīnē izdarīja pašnāvību.
Kā vēsta tautas ticējums, mazs cinītis gāž lielu vezumu.

Vai citējot drīkst mainīt oriģinālā citāta punktuāciju, rakstību un gramatiku?

Tiešā citātā tekstam ir jābūt tādam pašam kā oriģinālā, taču ir pieļaujamas šādas izmaiņas:

Punktuāciju, piemēram, pēdiņas, var mainīt atbilstoši latviešu valodas gramatikas likumiem, proti, citējot latviešu valodā tiek lietotas tikai dubultās pēdiņas. Piemērs: „Latviešu valodā citēšanai ‘single quotation marks’, kā tas ir angļu valodā, neizmanto.”
Citāta pirmo burtu var rakstīt vai nu ar lielo, vai mazo burtu atbilstoši tam, kā tas nepieciešams darbā, taču veiktās izmaiņas jādiferencē, norādot tās kvadrātiekavās. Piemērs: „[O]riģinālajā citātā pirmais vārds šajā teikumā bija rakstīts ar mazo burtu.”
Citāta pēdējo punktu var nelietot un aizstāt, piemēram, ar komatu, ja tālāk seko jūsu teksts.
Citātā var neiekļaut piezīmes (lietojot divpunkti kvadrātiekavās), kas minētas oriģinālā (ja vien tās nemaina citāta domu). Piemērs: „Neatbalstu garīdznieku iesaistīšanos politikā [..]. Baznīcai kopumā ir skaļāk un drosmīgāk jāpauž savs viedoklis par notiekošo valstī, Saeimā un politikā.”
Acīmredzamas drukas kļūdas, kas ieviesušās oriģinālajā citātā, drīkst labot, ja vien citāts netiek ņemts no kāda sena avota, kurā izmantots tā laika rakstības stils un gramatikas likumi. Ja savā darbā maināt citāta rakstību un punktuāciju atbilstoši mūsdienu standartiem, lasītājs par veiktajām izmaiņām ir jāinformē (piezīmē, ievadā vai kādā citā vietā darbā).

Kā citēt citātu citātā?

Ja citējat citātu, kas ir iekļauts jau kādā citā citātā, tad abi citāti ir jāliek pēdiņās un atsauce jānoformē atbilstoši tam, kā noformē citātu citātā. Ja citētais materiāls sastāv pilnībā tikai no citāta citātā, tad jālieto tikai vienas pēdiņas.

Piemērs: Kā norāda Rebeka Goldsteina, tad Platons diezgan ciniski raksturo cilvēku esības formas, ko tie iegūs pēc nāves, sakot, ka „tie kļūs par ēzeļiem „un citiem perversiem dzīvniekiem” vai plēsējiem – „kā vilkiem, lauvām un pūķiem”, kamēr „vienkāršie pilsoņi” – taisnā un augstprātīgā buržuāzija – pārvērtīsies par aizņemtām mazām bitēm un skudrām.”⁴

Svarīgi! Pēdiņas ir jālieto visos gadījumos, kad tas ir nepieciešams, un arī punktuācija ir jānovieto atbilstošajā vietā pēdiņās.

Piemērs par pēdiņu lietojumu: Harijs sacīja: „Neāksties! Sacīt, ka „es domāju, ko runāju,” ir tas pats, kas „es runāju to, ko domāju,” ir tikpat mulsinoši kā stāstā par Alisi Brīnumzemē. Tu taču atminies, ko Cepurnieks teica Alisei: „Nav vis viens un tas pats! Tādā gadījumā tu varētu tikpat labi teikt, ka viens un tas pats ir „es redzu to, ko ēdu” un „es ēdu to, ko redzu”!””⁵

Šajā piemērā citāta beigās ir trīs pēdiņas: pirmās, kas noslēdz Cepurnieka sacīto un kam beigās ir izsaukuma zīme; otrās pēdiņas, kas noslēdz visu Cepurnieka citātu un trešās pēdiņas, kas noslēdz Harija sacīto. Lai izvairītos no tik nevajadzīga pēdiņu daudzuma, ieteicams pārstāstīt!

⁴ Plato. 2014. Phaedo, 88. London: Oxford Paperback, 2009. Qouted in Goldstein, R. Plato at the Googleplex: Why Philosophy Won't Go Away. New York: Pantheon Books, 7.
⁵ Kerols, L. 2014. Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. Rīga: Zvaigzne ABC, 87.

Vai citāti ir jātulko?

Primāri citātu tulkošana ir atkarīga no rakstītāja un lasītāja svešvalodu zināšanām. Tādējādi, ja tiek rakstīts zinātnisks darbs par latīņu vai grieķu avotiem, ko lasīs attiecīgās tēmas speciālisti, darbā var brīvi izmantot latīņu un grieķu valodas citātus. Rakstot zinātnisku darbu par Johana Volfganga fon Gētes darbiem, var izmantot viņa citātus vācu valodā. Tomēr, ja lasītāju loks ir plašāks un jūs neesat pārliecināts par to, vai lasītāji sapratīs oriģinālvalodu, tad ir jānodrošina citāta tulkojums iekavās.

Piemērs: Šajā gadījumā prātā nāk J. V. fon Gētes sacītais: “Wer nie sein Brot mit Tränen aß” (Kas nekad savu maizi ar asarām nav ēdis). À vrai dire, Abélard n’avoue pas un tel rationalisme: “Je ne veux pas être si philosophe, écrit-il, que je résiste à Paul, ni si aristotélicien que je me sépare du Christ.” (Faktiski Abelārds šādu racionālismu neatzīst. „Es nevēlos būt tādā mērā filozofs,” viņš raksta, „lai pretotos Pāvilam, nedz tāds Aristoteļa piekritējs, lai atšķirtu sevi no Kristus.”)

Svarīgi! Ja iespējams, vienmēr izmantojiet jau publicētus tulkojumus un sniedziet attiecīgo atsauci, iekļaujot tulkotāja vārdu un citu nepieciešamo informāciju.

Svarīgi! Ja zinātniskā darbā iekļaujat savu tulkojumu, tad tas ir jānorāda, piemēram, pēc tulkojuma iekavās ierakstot „autora tulkojums” vai arī darba ievadā norādot: „Ja vien nav norādīts citādi, visi citāti darbā ir autora tulkoti”. Ja publicētā tulkotā materiālā kādu vārdu esat izmainījis, tad tas attiecīgi jānorāda, piemēram, norādot „tulkojums precizēts”. Jebkuras veiktās izmaiņas ieteicams norādīt kvadrātiekavās. Ieteicams citu autoru domas pārstāstīt latviešu valodā, nevis tulkot, un citātus izmantot tikai retos gadījumos – kad tas tiešām ir nepieciešams!

Svarīgi! Ja darbā ir pārāk daudz tulkojumu, tos labāk ir pievienot zemsvītras piezīmēs vai darba pielikumos. Šādā gadījumā piezīmēs ir jālieto tikai pēdiņas, un iekavas nav nepieciešamas.

Svarīgi! Ja citāts vai pārstāsts ir ņemts nevis no oriģināldarba, bet gan no cita autora darba, jāatsaucas ir uz to darbu, kas reāli izmantots, lai gan citātu gadījumā vēlams norādīt kā oriģināldarbu, tā arī reāli izmantoto darbu.

Kā pareizi jānorāda autoru vārdi un uzvārdi?

Īpašvārdu rakstībā jāievēro, ka, pirmo reizi darbā pieminot kādu autoru, jānorāda pilns viņa vārds un uzvārds, rakstot to latviešu valodas transkripcijā, pēc tam iekavās norādot viņa vārdu un uzvārdu slīprakstā oriģinālvalodā. Tālāk tekstā lieto tikai iniciāli un uzvārdu latviešu transkripcijā, oriģinālrakstībā to vairs nenorādot.

Piemērs: Luiss Henkinss (Lewis Hankins) ir teicis, ka „gandrīz visas valstis gandrīz vienmēr ievēro gandrīz visus starptautisko tiesību principus un gandrīz visas savas saistības.”8 L. Henkinss arī norāda, ka...

Kā angļu valodā jālieto lielie un mazie burti virsrakstos?

Grāmatu, avīžu, žurnālu nosaukumi

Ar lielo burtu nosaukumos vienmēr jāraksta teikuma pirmais vārds un visi sekojošie vārdi, izņemot artikulus (a, an, the), prepozīcijas neatkarīgi no to garuma (to, on, for, after, among, between utt.), saikļus (but, and, or utt.) un pakārtotos saikļus (as, because, although, if utt.).

Izņēmums! Ja artikuli, prepozīcijas utt. seko virsrakstā pēc punktuācijas (. : ! ?), tie ir jāraksta ar lielo burtu.

Piemēri:

Current Diagnosis and Treatment in Gastroenterology, Hepatology, and Endoscopy
Social and Cultural Anthropology: A Very Short Introduction
Islamic Philosophy from Its Origin to the Present: Philosophy in the Land of Prophecy
The British Journal of Surgery
Journal of Law and Economics

Nodaļu, apakšnodaļu un zinātnisko rakstu virsraksti grāmatās, avīzēs un žurnālos

Nodaļu, apakšnodaļu un zinātnisko rakstu virsrakstos ar lielo burtu raksta tikai pirmo vārdu, īpašvārdus, lietvārdus, kas rakstāmi ar lielo burtu (atbilstoši angļu valodas gramatikas likumiem, piemēram, Achilles tendon, Parkinson’s disease, Heimlich manoeuvre, Monday, Communism, Democracy, London, Germans, Mississippi River utt.) un visus vārdus, kas seko pēc punktuācijas (. : ! ?).

Piemēri:

Improving outcomes for pancreatic cancer: Radical surgery with patient-tailored, surgery-specific advanced haemodynamic monitoring
Multiplicity of data in trial reports and the reliability of meta-analyses: Empirical study  Who speaks for climate? Making sense of media reporting on climate change

Kā pareizi jānoformē informācijas resursu (grāmatu) nosaukumi?

Ja pamattekstā atsaucas uz kādas grāmatas/raksta/avota nosaukumu un to raksta nominatīvā, tad nosaukums ir jāliek pēdiņās.

Piemērs: Kā norāda profesors Viktors Kalnbērzs grāmatā „Operējošs ķirurgs: 20. gadsimta otrā puse” (2006), tad…

Ja pamattekstā informācijas resursa nosaukums tiek lietots locījumā, tad nosaukumu raksta slīprakstā, neliekot to pēdiņās.

Piemērs: Kā norādīts Medicīnas svešvārdu vārdnīcā, tad…

Svarīgi! Ja pamattekstā atsauce ir uz avota nosaukumu svešvalodā, to raksta slīprakstā, tāpat kā visus svešvalodā izmantotos jēdzienus; papildus iekavās tiek norādīts darba tulkojums latviešu valodā.

Piemērs: Saskaņā ar Roberta Patnema tēzi no viņa darba Bowling Alone: The Collapse and Revival of American Community (Boulings vienatnē: amerikāņu kopienas sabrukums un atdzimšana), sabiedrības atsvešināšanos rada…

Kur ir pareizi novietot atsauces ciparu?

Atsauces cipars parasti ir jānovieto teikuma vai citāta beigās. Cipars parasti seko citātam neatkarīgi no tā, vai tas ir iekļauts tekstā vai izdalīts atsevišķi. Atsauces cipars vienmēr ir jāliek pēc punktuācijas, izņemot domuzīmi (tad tas ir jānovieto pirms domuzīmes).

Ja viss teikums ir citāts, punkts jāliek pirms pēdiņām un atsauces cipars – aiz pēdiņām: „Jo dziļāk mēs raugāmies pagātnē, jo tālāk mēs varam redzēt nākotnē.”⁴
Ja teikums iesākas ar jūsu tekstu un beidzas ar citātu, punkts jāliek pirms pēdiņām, un atsauces cipars liekams aiz pēdiņām: Vinstons Čērčils reiz minēja, ka: „Jo dziļāk mēs raugāmies pagātnē, jo tālāk mēs varam redzēt nākotnē.”⁴
Ja citāts ir teikuma vidū, atsauces cipars jāliek uzreiz aiz citāta, un tālāk seko jūsu teksts: Iespējams, V. Čērčilam bija taisnība, sakot, „jo dziļāk mēs raugāmies pagātnē, jo tālāk mēs varam redzēt nākotnē,”⁴ taču tas nenozīmē, ka tā ir absolūta patiesība.

Svarīgi! Nav pareizi pārstāstīt rindkopu vai vairākas rindkopas ar cita autora domām un to beigās likt atsauci uz avotu, jo atsauce attiecas uz pēdējo teikumu. Lai būtu korekti, pārstāsta sākumā ir jānorāda, kura autora viedoklis tiek izklāstīts, tā noslēgumā pievienojot atsauci. Šādā pārstāstījuma izklāstā jūs nevarat paust savas domas.

Piemērs: Klasiskā reālisma pamatnostādnes Hanss Morgentavs (Hans Morgenthau) savā 1948. gada darbā Politics Among Nations ir formulējis kā sešus reālisma pamatprincipus, kas ir šādi .. [tālāk seko šo principu izklāsts, un rindkopas vai rindkopu beigās tiek likta atsauce].⁷

''Ibid'' un ''Turpat'' lietojums

Saīsinājumu Ibid. (no latīņu val. ibidem, kas nozīmē „turpat”) zemsvītras piezīmēs parasti lieto, ja nākamā atsauce attiecas uz to pašu avotu, kas citēts iepriekš. Respektīvi, nav pieņemts vienu un to pašu identisko atsauci zemsvītrā kopēt atkārtoti. Ja atsauce ar nākamo atsauci ir identiska, lieto tikai Ibid. Ja mainās citāta lappuse, raksta, piemēram, Ibid., 7.

Svarīgi! Ar Ibid. nedrīkst sākt atsauci jaunā lapā (jo nav uz ko atsaukties).

Piemērs (kā tas izskatītos zemsvītras atsaucēs):

⁵ Holmlund, C. 2002. Impossible Bodies: Femininity and Masculinity at the Movies. New York: Routledge, 159.
⁶Ibid.
⁷Ibid., 162.

Svarīgi! Ibid. vienmēr raksta ar lielo burtu, slīpināti un punktu saīsinājuma apzīmēšanas beigās. Jūs savos darbos varat lietot vai nu Ibid., vai Turpat, bet viena darba ietvaros – tikai vienu apzīmējumu.

Atsauču, izmantoto avotu un literatūras saraksta noformēšana

Atsauces tekstā un literatūras un avotu sarakstu noformē, izmantojot atsauču organizēšanas rīku EndNote vai kādu citu (piemēram, Mendeley vai Zotero), izvēloties RSU struktūrvienībā pieņemto atsauču noformēšanas stilu (piemēram, APA, Čikāgas u.c).

EndNote instalēšana un lietošanas instrukcijas

Kas ir bibliogrāfija jeb darbā izmantoto avotu un literatūras saraksts?

Bibliogrāfija jeb darbā izmantoto avotu un literatūras saraksts ir visi tie avoti un literatūra, kas ir iekļauta zinātniskā darba teksta vai zemsvītras atsaucēs (ar retiem izņēmumiem).

Svarīgi! Tekstā norādītajām atsaucēm jābūt iekļautām darbā izmantoto avotu un literatūras sarakstā, un otrādi – katram ierakstam no darbā izmantoto avotu un literatūras saraksta jābūt pieminētam tekstā. Autoram jāpārliecinās, vai katrs avots un literatūra parādās abās vietās un vai atsauce tekstā un ieraksts darbā izmantoto avotu un literatūras sarakstā ir identiski.

Kā pareizi jāsakārto un jānoformē darbā izmantoto avotu un literatūras saraksts?

Sarindošanas secība un valoda: Sarakstu numurē un kārto alfabētiskā secībā pēc pirmā elementa (autora uzvārda, ja nav - nosaukums), neņemot vērā diakritiskās zīmes (ā, ģ, č utt.).

Ja tiek izmantoti dokumenti svešvalodā (izņemot angļu valodu), piemēram, krievu utt., tad aiz oriģinālnosaukuma kvadrātiekavās būtu vēlams nosaukuma tulkojums darba valodā.

Noformējums: Sarakstu noformē ar vienas rindas intervālu single space (nevis 1,5), bet vienu ierakstu no otra atdala ar 12 punktu atstarpi (Paragraph > Spacing > pt 12 vai pt 6).

Piemērs:

Biksone, G. 2016. Solis pa solim pacientu konsultēšanā: rekomendācijas pareizai zāļu lietošanai un pacienta izglītošanai. 3. izd. Rīga: Aptieku apvienība.
Hurrelmann, A. and DeBardeleben, J. 2009. Democratic dilemmas in EU multilevel governance: Untangling the Gordian knot. European Political Science Review. 1(2), 229.
Smith, A. 1965. The Wealth of Nations. New York: Random House.
Walker, R. and Whittlesea, C. 2012. Clinical Pharmacy and Therapeutics. 5th ed. Edinburgh: Churchill Livingston/ Elsevier.

Interneta saišu noformēšana: Visām interneta saitēm atsaucēs un izmantotajā literatūrā ir jānoņem hyperlink funkcija. Respektīvi, interneta saitei ir jābūt tādā pašā krāsā kā pamattekstam un bez pasvītrojuma. Hyperlink funkciju noņem, uz interneta saites nospiežot labo peles taustiņu un izvēloties funkciju ‘Remove Hyperlink’.

Kā grupēt informācijas resursus izmantoto avotu un literatūras sarakstā?

Apjomīgos zinātniskajos darbos (studiju/kursa/kvalifikācijas/bakalaura/maģistra/promocijas darbs), kuros izmantoto avotu un literatūras sarakstā ir vairāk par 20 informācijas resursu, ir ieteicams tos grupēt.

Grupējuma ietvaros avotu un literatūras sarakstā informācijas resursus vispirms kārto pēc latīņu alfabēta, nešķirojot pēc valodām, pēc tam – kirilicā, bet numerācija visam sarakstam ir vienota.

Avotu un literatūras kārtība: Vispirms tiek norādīti avoti, tad seko literatūra; periodiskie izdevumi; interneta resursi un citi avoti. Atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, var izmantot precizētāku kārtojumu. Piemēram: kad nepieciešams izmantot nozares specifikai atbilstošu grupēšanu, piemēram, Tiesību zinātnēs. Nepublicētos avotus, piemēram, studiju, bakalaura un maģistra darbus, kā arī muzejos, fondos un krātuvēs esošās atskaites un citus informatīvos materiālus izdala atsevišķi (Nepublicētie avoti) un kārto līdzīgi kā publicētos avotus, respektīvi, alfabētiskā secībā.

Svarīgi! Nepieciešamības gadījumā sarakstu var grupēt atbilstoši savas nozares specifikai! Piemēram, Tiesību zinātnē avotus grupēt hronoloģiski.

Piemēri:

Avoti:

Ārsts Y. 2017. Slimības vēsture ķirurģijā: [Slimnieks X]. Rīga: Stradiņa slimnīca.
Kārkliņš, H., sast. 1925. LR [1] Saeimas stenogrammas. I sesija. Rīga: LR Saeimas izdevums.

Literatūra:

Biksone, G. 2016. Solis pa solim pacientu konsultēšanā: rekomendācijas pareizai zāļu lietošanai un pacienta izglītošanai. 3. izd. Rīga: Aptieku apvienība.
Braithwaite, V. and Levi, M., eds. 1998. Trust and Governance. New York: Russell Sage Foundation Publications.
Duggal, M. 2013. Paediatric Dentistry at a Glance. Chichester, West Sussex: Wiley-Blackwell.
Kaļķis, V. 2015. Arodveselība un riski darbā. Rīga: Medicīnas apgāds.
Tocqueville, Al, de. 2003. Democracy in America and Two Essays on America. London: Penguin Group.

Periodiskie izdevumi:

Apinis, P. 2016. Medicīna pirms 25 gadiem, šodien un nākotnē. Latvijas Ārsts. 1, 1. –2.
Berzina, M. 2016. Arteriālās hipertensijas ārstēšana pacientiem ar blakus slimībām. Doctus. 1, 16., 18., 20., 22.
Rudevskis, J. 2006. Latvijas un Svētā Krēsla līgums: iedomātās bažas un realitāte. Jurista Vārds. 407(4). Iegūts no: www.ur.gov.lv/faili/Ausma/1.jautajuma%20mat..pdf [sk. 01.01.2009.].

Translācijas/video ieraksti:

Stankevičs, Z. 22.08.2010. De Facto. Intervē Ilze Nagle. Latvijas Televīzija 1.

Interneta resursi:

Belēvičs, G. 04.01.2016. Vesels!: Latvijas veselības platforma 2015-2065. LR Veselības ministrija. Iegūts no: http://www.vm.gov.lv/lv/aktualitates/latvijas_veselibas_pla… [sk. 20.02.2016.].
Tēraudkalns, V. 19.10.2004. Neveiksmīgās laulības sekas. Politika.lv . Iegūts no: http://politika.lv/article/neveiksmigas-laulibas-sekas [sk.05.11.2010.]

Kur jānovieto izmantoto avotu un literatūras saraksts?

Izmantotās literatūras saraksts pievienojams zinātniskā darba BEIGĀS uz ATSEVIŠĶAS lapas(-ām).
Šis nosacījums neattiecas uz esejām un kopsavilkumiem (sociālo zinātņu fakultātēs), kur izmantotās literatūras saraksts tiek norādīts titullapā.

Atsauču un bibliogrāfijas noformēšanas veidi

Autora un datuma sistēma

Tekstā, norādot atsauci uz avotu, to raksta apaļajās iekavās, ietverot autora uzvārdu bez iniciāļiem un aiz komata norādot avota izdošanas gadu: ja ir viens autors – (Smith, 2015); ja ir trīs autori – (Rudņeva, Zepa un Slokenberga, 2005); ja ir vairāk nekā četri autori – (Bond et al., 1996). Ja autors nav skaidri norādīts, tad par tādu var uzskatīt personu vai organizāciju, kura ir atbildīga par avotu: redaktoru, sastādītāju, tulkotāju, komponistu, grafisko dizaineru, izdevēju, izplatītāju u. c., piemēram, (WHO, 2010).

Piemērs:

Milons (Milon, 2014) secina, ka ..
Balstoties uz Milona (2014) pētījuma rezultātiem, ..

Tekstā, norādot atsauci uz konkrētu citātu, to raksta apaļajās iekavās, ietverot autora uzvārdu bez iniciāļiem, aiz komata norādot avota izdošanas gadu un aiz komata norādot lapaspuses numuru, no kura attiecīgais citāts ir ņemts.

Piemērs:

Smits norāda, ka „seko precīzs citāts” (Smith, 2015, 451).

Atsaucei ir jāseko vai nu uzreiz pēc citāta, autora atziņas vai pārstāsta, vai arī aiz tekstā minētās svarīgās atziņas vai informācijas.

Svarīgi! Apaļajās iekavās autoru uzvārdus raksta tieši tā, kā tie ir atspoguļoti literatūras sarakstā, respektīvi, ja avots ir krievu valodā, tad arī apaļajās iekavās tekstā autora uzvārdu(-s) raksta ar kirilicas alfabēta burtiem, piemēram, Holmogorova, Polkunova un Orlova atzīst, ka .. (Холмогорова, Полкунова и Орлова, 2004). Ja autors tiek minēts tekstā un netiek citēts, bet tikai pārstāstīts, tad iekavās jānorāda tikai publicēšanas gads, piemēram, Muzikante (2010) ir konstatējusi, ka .. .

Ja vienas rindkopas ietvaros ir atkārtoti jāatsaucas uz viena un tā paša autora to pašu rakstu, tad pilnu atsauci (tieši šajā rindkopā!) var neatkārtot (tā vietā var rakstīt, piemēram, „.. minētajā pētījumā tika konstatēts, ka ..”, vai „.. kā min raksta autors, tad ..”).

Ja citā rindkopā atkārtoti tiek pārstāstīta kāda atziņa no tā paša avota, tad atkal ir jāraksta pilna korekti noformēta atsauce.

Ja darbā ir izmantoti vairāki raksti, kuriem ir vienādi viens vai vairāki pirmie autori un kuri publicēti vienā gadā, tad, atkārtoti minot atsauci, iekavās jānorāda pirmā autora uzvārds, kā arī tik daudz nākamo autoru uzvārdu, cik nepieciešams, lai atšķirtu vienu rakstu no cita, uzskaitījumu pabeidzot ar „u. c.ˮ, “et al.ˮ, „и др.ˮ, piemēram, (Baret, Costa, Martin et al., 2005), (Baret, Costa and Jang, 2005).

Ja izmantoto avotu sarakstā iekļautas divas vai vairākas publikācijas, kuru pirmajiem autoriem ir vienāds uzvārds (bet atšķirīgi vārdi), visās norādēs tekstā jāiekļauj pirmā autora iniciāļi pat tad, ja publikācijas gadi ir atšķirīgi, piemēram, R. Lāse (1959) un A. Lāse (2006) atklāja, ka…

Atsauce uz vairākiem autoriem. Ja atziņa vai informācija ir atrodama daudzu autoru darbos, tad nav nepieciešams atsaukties uz visiem (ja to ir ļoti daudz). Pietiek ar dažiem nozīmīgākajiem. Šajā gadījumā atsauces vienu iekavu ietvaros (literatūras vai avotus) atdala ar semikolu (;) un sakārto hronoloģiski vai alfabēta kārtībā pēc literatūras avotu pirmā autora uzvārda, piemēram, (Gidron, Gal and Desevilya, 2003; Özkan and Lajunen, 2005), (Krahe and Fenske, 2002; Özkan and Lajunen, 2005), (Özkan and Lajunen, 2005; Stradling and Parker, 1997).

Svarīgi! Ja publikācijas/avota autors ir organizācija, piemēram, uzņēmums, asociācija, valsts institūcija vai pētnieciska grupa u. tml., tad šīs organizācijas nosaukums tiek norādīts autora vietā. Organizāciju nosaukumi parasti tekstā tiek norādīti pilnībā. Pazīstamu organizāciju nosaukumi pirmajā atsaucē tiek rakstīti pilnībā, bet pēc tam var norādīt to abreviatūras (sk. piemēru). Tekstā pilnībā jāraksta to organizāciju nosaukumi, kas lasītājam ir maz pazīstami. Ja organizācija pārsvarā tiek identificēta ar abreviatūru, tad jau pirmajā reizē drīkst izmantot starptautiski pieņemto saīsinājumu – UNESCO, NATO.

Piemēri:

(Rīgas Stradiņa universitāte [RSU], 2014)
Piezīme: Atkārtoti minot šo atsauci tekstā: (RSU, 2014)

Viena vai vairāku autoru darbus ar vienādu publicēšanas gadu apzīmē ar burtiem, pievienojot tos pie publikācijas gada (a, b, c utt.). Šie burti tiek norādīti arī izmantoto informatīvo avotu sarakstā, kur šos darbus sakārto alfabēta secībā pēc to nosaukuma, piemēram, (Carlson, 2007a), (Carlson, 2007b).

Ja darbam nav publicēšanas gada, tekstā jānorāda autora vārds, pēc tā jāliek komats un darbam latv. val. – „b. g.” (bez gada), angļu val. – “n. d.” (no date), piemēram, (Požuiskas, b. g.), (White, n. d.).

Ja dokuments vai dokumenti tiek vienkopus analizēti detalizētāk vairākos teikumos vienas rindkopas ietvaros, tad atsauci liek pašā sākumā jau pirmajā teikumā, un pārējos teikumos turpina domas izklāstu, atsauci atkārtoti neliekot. Savukārt turpmākās atziņas, kas vairs nav saistītas ar minēto publikāciju(-ām), sāk ar jaunu rindkopu. Ja vēlāk tekstā (vai nākamajā rindkopā) atkārtoti tiek pārstāstīta kāda atziņa no iepriekšējā rindkopā minētā informācijas resursa, tad no jauna ir jāraksta pilna pareizi noformēta atsauce.

Ja tiek veidots teikums, kurā ir minētas vairākas atsevišķas atziņas, tad aiz katras no tām ir jāmin attiecīgā atsauce.

Piemērs:

Ir konstatēts, ka pastāv saistība starp riskanto braukšanu un kontroles lokusu (Gidron, Gal and Desevilya, 2003; Özkan and Lajunen, 2005), trauksmi (Moen, 2007), agresivitāti (Van Rooy, Rotton and Burns, 2006), tiekšanos pēc asām izjūtām (Moen, 2007), dzimumu (Krahe and Fenske, 2002; Özkan and Lajunen, 2005) un vecumu (Özkan and Lajunen, 2005; Stradling and Parker, 1997).

Divu vai vairāku atsauču secība vienu iekavu ietvaros. Ja tie ir viena autora darbi, tad autora uzvārds jāraksta tikai vienu reizi un jānorāda darbu publikāciju gadi, atdalot tos ar komatu.

Piemēri:

Deriberijs un Rīds vairākos pētījumos (Derryberry and Reed, 1999, 2003, 2005a, 2005b) centās izskaidrot temperamenta struktūru.
Pagātnes notikumu pētījumos (Lasmanis, 1998, 2000) ..

Ja kāda no publikācijām ir tikai iesniegta publicēšanai, tad kā pēdējo ierakstu raksta – „pieņemts publicēšanai” vai “in-press”.

Piemēri:

Deriberijs un Rīds vairākos pētījumos centās izskaidrot temperamenta struktūru (Derryberry and Reed, 1999, 2003, 2005a, 2005b, in-press-a, in-press-b).
Pagātnes notikumu pētījumos (Lasmanis, 1998, 2000, pieņemts publicēšanai) ..

Norādes uz papildu informāciju. Ja nepieciešams atsaukties uz papildu informāciju, ko var iegūt cita autora darbā, tad iekavās raksta šādi: (pilnu informāciju sk. Thompson, 2008, 543, Table 1) vai (vairāk sk. Polkinghorne, 2005, 137–145).

Zemsvītras atsauces un mainīgās piezīmes

Šī atsauces metode paredz, ka aiz citējumiem u. tml. kāpinātie cipari (³) apzīmē piezīmes, kas atbilstoši to secībai tekstā dotas lapaspuses, nodaļas vai teksta beigās (endnote). Šī piezīme var būt arī komentāri, kas ne vienmēr ietver atsauces.

Piemērs (atsauces izvietotas lapaspuses apakšā):

Primitīvs uzskats par vainu pastāv ciešā sakarībā ar uzskatu par tiesību pārkāpumu.⁶ Krimināltiesībās pastāv ļoti strikts princips – nullum crimen sine poena (nav noziedzīga nodarījuma bez vainas).⁷Profesors K. Torgāns, balstīdamies uz ārvalstu tiesību zinātnieku pieredzi, vainu ir definējis kā objektīvu prettiesisku un no subjektīvā viedokļa nosodāmu pieskaitāmas personas uzvedību.⁸

Bibliogrāfisko norāžu un atsauču veidošanas stili