Lindas Cīrules pētījums. Ūdens ceļš morālās ekonomikas slazdā
Īsumā par pētījumu
Pētīju, kādi ir ūdens lietošanas paradumi Latvijā, ko cilvēki dara ar ūdeni, kādus lēmumus pieņem un kā tas veido savstarpējās attiecības, attieksmi citam pret citu, vienam pret otru un attieksmi pašam pret sevi.
Kāpēc to ir svarīgi pētīt
Lai izprastu sabiedrības rīcības motīvus, jāsāk ar uzmanības pievēršanu mazām ikdienišķām lietām, jāpamana pat niecīgi žesti, piemēram, kā padodam glāzi ūdens.
RSU maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" absolvente Linda Cīrule
Ūdens ieņem nozīmīgu vietu sociālo, kultūras un ekonomisko aktivitāšu uzturēšanā, savukārt ekonomika vienmēr ir cieši saistīta ar ikdienas praksēm.
Ūdens kā resurss gan pretojas, gan pakļaujas preču stāvoklim un labi noder, lai izpētītu dažādu cilvēka vērtības formu mainību un izprastu cilvēka savstarpējo attiecību būtību. Ūdens spēja mainīties, pārtapt, pielāgoties ilustrē sabiedrības savstarpējās attiecības gan sadarbības, gan konflikta līmenī.
Ūdens ir pateicīgs temats, lai runātu par sabiedrību, tās attīstību un uzkrāto zināšanu pieredzi, jo vienmēr ir bijis klātesošs tās attīstības procesiem. Tā spēja mainīties, pielāgoties, agresija un maigums rada pamatu filozofiskiem pārspriedumiem un līdzībām, kā sabiedrība sevi redz, ko par sevi domā un kā rīkojas, jo visur, kur ir ūdens, ir arī cilvēks, savukārt, visur, kur ir cilvēks, pastāv savstarpīgums, kas ietver indivīdu ekonomiskās attiecības. Vietējās zināšanas un ikdienas prakses nozīmīgi ilustrē ne tikai sabiedrības savstarpējo spēju sadarboties, bet arī mijiedarbību ar vidi, resursiem, praksi, spēju pielāgoties un mainīt valodas, rituālus un garīgumu.
Galvenie secinājumi
Latvija ir ūdens resursu bagāta zeme, un mums ir bagātas ūdens pieradināšanas tradīcijas, bet kvalitatīvs dzeramais ūdens nav pašsaprotams un brīvi pieejams visiem. Aizvien biežāk ir situācijas, ka lauku mājsaimniecību akās trūkst ūdens vai tā sastāvā ir patogēnas – dzīvībai bīstamas – vielas. Tajā pašā laikā ikdienas patēriņam ūdens izcelsmei ir lielāka nozīme nekā ūdens kvalitātei.
Ūdens pieejamība pēc būtības ir politiska un ietver jautājumus par varu, taisnīgumu un sociālo vienlīdzību. Ūdens (ne)pieejamība veicina sociālo noslāņošanos, konstruē varas attiecības, kas izpaužas kā pārākums pret citiem.
Indivīdu dzīves kvalitātes uzlabošanās neizbēgami noved pie lielāka ūdens patēriņa. Centralizētās ūdenapgādes sistēmas pieejamība rada ilūziju par ūdens bezgalīgo "bagātības" daudzumu, un vienlaicīgi pazūd saikne ar dzīvo ūdeni.
Ūdens raksturo kvalitatīvu dzīvi, individuāli noteiktu iedomātās normālās dzīves standartu, dzīves kvalitāti. Lai to sasniegtu, nepieciešamas būtiskas gan laika, gan finanšu investīcijas, kas ne visiem ir pieejamas.
Cilvēka ikdienai nozīmīgi ir ūdens pieradināšanas rituāli, kuros izšķiroša nozīme ir tā vitalitātei, dabiskajam dzīvīgumam. Pieradināšanas procesā inženierzinātne konfrontē ar dabisko, sadzīves ērtības – ar nepieradināto dzīvīgumu, un ūdens, nākot slazdā, iegūst salauztu garšu jeb nedzīvu ūdeni, kas savukārt rada noliegumu no lietotāja viedokļa. Lai to labotu, tiek īstenoti nedzīvā ūdens atdzīvināšanas pasākumi, simboliski rodot ceļu ārā no slazda, bet vienlaicīgi paliekot morālo vērtību ietvarā, kuru skaidrojumu un definējumu nosaka katra sabiedrība individuāli atbilstoši saviem uzskatiem par pareizo un nepareizo, atbilstoši sava laika un laikmeta aktualitātei, atbilstoši ekonomiskajam redzējumam un izpratnei par to.
