Aiziet!
2019. gada septembrī aizsāku sava jaunā pēcdoktorantūras projekta Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā īstenošanu. Pētījuma galvenais mērķis ir izzināt, kā globāla un lokāla mēroga zinātnes un pētniecības politika tiek iedzīvināta realitāte, tas ir, kā tā ietekmē pašu pētnieku – it īpaši jauno zinātnieku – dzīves.
Pārrobežu mobilitāte, piemēram, vairāki pēcdoktorantūras projekti dažādās valstīs, kļūst par arvien neatņemamāku mūsdienu pētniecības politikas un pētnieku dzīves sastāvdaļu. Mans projekts jautā: kādi šādā situācijā ir pētnieku darba apstākļi? Kā veidojas viņu profesionālās dzīves? Un, galu galā, kas notiek ar pētnieku personīgajām dzīvēm apstākļos, kad mobilitāte – un gatavība allaž būt kustībā – tiek tverta kā pašsaprotama?
Mans pētījums pievērsīsies šiem jautājumiem trijos dažādos kontekstos: Latvijā, Japānā un Melnkalnē. Izmantojot etnogrāfisko pieeju, savu pētījuma dalībnieku lokā aicināšu šajās valstīs mītošos ārvalstu jaunos zinātniekus un izzināšu viņu darba un personīgās dzīves pieredzi pārrobežu kustības ietvarā.
Var jautāt, kāpēc pētījums būtu jāveic tieši šajās valstīs. Par spīti atšķirīgajiem vēsturiskajiem un sociālekonomiskajiem kontekstiem, dažādu faktoru dēļ gan Latvijā, gan Japānā, gan Melnkalnē ir zems ārvalstu zinātnieku skaits (5 % Japānā; par Latviju un Melnkalni pagaidām nav pieejami pilnīgi dati). Tajā pašā laikā šobrīd šo valstu zinātnes politikā liels uzsvars tiek likts uz pārrobežu sadarbības veicināšanu un tiek izcelta pētnieku nozīme stabilas valsts nākotnes veidošanā. Tieši tādēļ Latvija, Melnkalne un Japāna izceļas kā lieliskas lokācijas, lai veiktu mobilitātes rīcībpolitikas iedzīvināšanas procesu salīdzinošo analīzi.
Nākamreiz – nedaudz par to, kāpēc šāds pētījums vispār ir svarīgs.
