Mobilitāte = izcilība? Pēta Diāna Kiščenko
2023. gada 29.–30. martā Rīgas Stradiņa universitātē norisinājās 3. starptautiskā konference PLACES, kurā pētniece Diāna Kiščenko uzstājās ar prezentāciju Research Workers, Mobility and Relatedness in Research Performing Institutions in Latvia. Šajā bloga ierakstā neliels ieskats Diānas galvenajās atziņās par to, ko var (ne)ieraudzīt Latvijas universitāšu stratēģiskajos dokumentos saistībā ar darba mobilitāti un cilvēcisko attiecību nozīmi.
Akadēmiskajā pasaulē mobilitāte – gan pāri robežām, gan institūciju vidū – tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem instrumentiem izcilības nodrošināšanai un stagnācijas novēršanai. Tomēr vai un kā universitātes Latvijā risina akadēmisko mobilitāti un ņem vērā pētnieku svarīgo cilvēku (laulāto, bērnu, radinieku, draugu u. c.) attiecību tīklu nozīmi. Pētījuma ietvaros Diāna analizēja četru Latvijas universitāšu (Rīgas Stradiņa universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Universitāte, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) stratēģiskos dokumentus – attīstības stratēģijas un dzimumu līdztiesības politikas dokumentus.
Analizējot universitāšu attīstības stratēģijas dokumentus, Diāna secina, ka visu četru universitāšu attīstības stratēģijās ir atsauce uz izcilību – tā ir iekļauta universitāšu misijās, redzējumos, stratēģiskajos mērķos un vērtībās. Ideja par izcilību nav nejauša. Šī ideja tiek nodota no lielākajām valsts un starptautiskajām institūcijām. Piemēram, gan Eiropas Savienības finansētajos pētniecības projektos, gan Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam (NDP2027) tiek uzsvērta zinātniskā izcilība un tās nozīme Latvijas attīstībā. Tiek argumentēts: ja vēlaties izcilību akadēmiskajā vidē, ir jānodrošina mobilitāte.
Tāpat Diāna secina, ka visas četras institūcijas atzīst starptautiskās sadarbības nozīmi: ir svarīgi piesaistīt pētniekus no ārvalstīm, nodrošināt starptautisko tīklošanos un veidot sadarbību ar starptautiskām institūcijām pētnieciskajos projektos. Sīkāk analizējot katras universitātes stratēģiju, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte savās stratēģijās skaitliski norāda esošās mobilitātes apjomu un skaidri iezīmē vēlamos rezultātus nākotnē. Savukārt, Latvijas Universitāte nesniedz aktuālās situācijas raksturojumu un ar vispārīgām frāzēm iezīmē vēlamo attīstības virzienu nākotnē.
Pievēršoties tam, kā institūcijas raugās uz cilvēcisko attiecību nozīmi zinātnieku dzīvēs, Diāna nonāk pie secinājuma, ka analizētajos dokumentos fragmentāri tiek pievērsta uzmanība šim aspektam. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes stratēģijā ir pieminēts personāla atbalsts, ārvalstu personāla integrācija un darbinieku labklājība. Latvijas Universitātes dokumentā pievērsta uzmanība organizācijas kultūrai: veicināt veselīgu un aktīvu darbinieku dzīvesveidu, atbalstīt ārpus darba aktivitātes, lai veicinātu radošumu.
Visās četrās universitātēs ir izstrādāta dzimumu līdztiesības politika, kurā tiek atzīst darba un privātās dzīves līdzsvara nozīme. Tomēr, domājot par darbinieku mobilitāti, kas nepieciešama izcilības veicināšanai, nereti atbalsts galvenokārt ir vērsts uz darbiniekiem, kas atrodas un strādā Latvijā, bet vispār nav pieminēti atbalsta mehānismi tiem zinātniekiem, kuri darba dēļ dodas no konkrētās institūcijas uz citām institūcijām ārvalstīm veikt zinātnisko darbu. Nereti atbalsts tiek saistīts, piemēram, ar atbalstu darbinieku bērnu aprūpē uz vietas, Latvijā (piemēram, RSU ir bērnu rotaļu istaba universitātes darbiniekiem un studentiem).
Pēc dokumentu izpētes Diāna secina, ka, no vienas puses, universitātes apzinās mobilitātes nozīmi izcilības veicināšanā. No otras puses, nav skaidri iezīmēts, vai un kā universitātes ņem vērā to, ka zinātnieki nav ceļojoši mūki, bet gan ietverti dažādos svarīgos cilvēcisku attiecību tīklos.
