Kā piesaista un atbalsta ārvalstu darbiniekus? Pēta Katja Leidmane

Vairākus mēnešus projektā (Re)Moving ties strādāja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra programmas Sociālā antropoloģija studente Katja Leidmane. Viņa pētīja 40 universitāšu un starptautisko organizāciju mājaslapas un publiski pieejamajos personāla politikas dokumentus, īpaši pievēršot uzmanību tam, kā tiek piesaistīti augsti kvalificēti ārvalstu darbinieki un kāds atbalsts tiek piedāvāts. Arī Katjas profesionālā ikdiena ir saistīta ar personāla vadību, jo viņa vada stratēģiskā personāla un komunikācijas aģentūru. Šajā bloga ierakstā dažas atziņas no Katjas veiktās mājaslapu un dokumentu analīzes.

Projektā Katja Leidmane pētīja 40 universitāšu un starptautisko organizāciju mājaslapas un pieejamos politikas dokumentus starptautiskā darba spēka piesaistes jomā. Viņa koncentrējās uz diviem galvenajiem aspektiem: (1) kā šīs institūcijas veicina darbinieku internacionalizāciju un mobilitāti, un (2) kādas atbalsta sistēmas tiek piedāvātas starptautiskajiem darbiniekiem, lai palīdzētu uzturēt dažāda veida attiecības, piemēram, ar ģimenes locekļiem.

Viņa analizēja tikai šo institūciju publiski pieejamās mājaslapas un dokumentus. Analīzē tika iekļautas tikai tās institūcijas, ar kuru pārstāvjiem citi kolēģi no projekta bija veikuši daļēji strukturētas vai nestrukturētas intervijas pētījuma iepriekšējos posmos. Kopumā, kā norāda Katja, starp institūcijām ir liela dažādība, un daudzas lielākās universitātes skaidri uzsvēra savu vēlmi piesaistīt starptautisko darbaspēku, savukārt mazākās institūcijas to bieži nepiedāvāja tik tieši. No 40 institūcijām 17 skaidri pauda vēlmi piesaistīt starptautiskos darbiniekus, bet pārējās vairāk koncentrējās uz starptautisko studentu piesaisti vai vispār nepieminēja šo aspektu.

Runājot par atbalsta politiku un piedāvājumiem, Katja atrada vairākus interesantus piemērus. Vairākas institūcijas piedāvāja praktisku atbalstu ģimenēm, kā arī tādus pakalpojumus kā bērnudārzi un elastīgs darba laiks. Šie pakalpojumi tika sniegti dažādās formās: dažās institūcijās bija sadarbības ar vietējiem bērnudārziem, savukārt citās organizācijas bija pašiem savi bērnudārzi uz vietas.

Turklāt Katja atzīmēja, ka dažas universitātes piedāvāja īpašus atbalsta pasākumus, piemēram, vīzu iegūšanas un imigrācijas palīdzību starptautiskajiem darbiniekiem. Dažās universitātēs, īpaši lielākajās, bija izveidotas īpašas sadaļas mājaslapās, kas piedāvāja informāciju tieši starptautiskajiem darbiniekiem. Tur tika aprakstītas gan praktiskas lietas (piemēram, kā atvērt bankas kontu), gan piedāvāti informatīvi resursi par dzīvi attiecīgajā pilsētā.

Viens no interesantākajiem Katjas atklājumiem bija saistīts ar starptautiskajām institūcijām Japānā. Viņa pamanīja, ka, lai gan daudzas Japānas universitātes ļoti aktīvi vēlas pozicionēt sevi kā globālas institūcijas, tomēr praktiskie piedāvājumi publiski pieejamajās vietnēs starptautiskajiem darbiniekiem bija ļoti ierobežoti.

Runājot par darba un ģimenes dzīves salāgošanu, Katja izcēla to, ka lielākajā daļā institūciju tika piedāvāts elastīgs darba laiks un iespējas strādāt no mājām, kas ļauj darbiniekiem labāk salāgot savu darba grafiku ar ģimenes vajadzībām. Kopumā piedāvātie risinājumi bija dažādi, daudzviet trūka precīzi izstrādātas politikas, kas to regulētu.

Dažos gadījumos universitātes piedāvāja ļoti specifisku atbalstu, piemēram, vienā institūcijā tika nodrošināta palīdzība vecāka gadagājuma radinieku aprūpei, kas kopumā ir rets atbalsta mehānisms. Vēl viens neparasts piemērs bija no Maksa Planka Institūta, kurā tika piedāvāta stipendija tieši sievietēm ar bērniem. Šī stipendija bija domāta tam, lai palīdzētu sievietēm segt izdevumus, kas saistīti ar mājas darbiem, piemēram, tīrīšanu vai ēdiena gatavošanu, ļaujot viņām koncentrēties uz karjeru.

Interesants piemērs bija arī no Londonas Ekonomikas skolas, kur tika izveidots īpašs klubs Parents and Career Network, kas ļauj vecākiem sazināties, dalīties pieredzē un atbalstīt vienam otru bērnu audzināšanā. Šāda veida atbalsts netika novērots citās institūcijās, un, Katjas ieskatā, tas kalpo kā piemērs tam, kā universitātes varētu atbalstīt sociālos tīklus un savstarpējo palīdzību darbinieku vidū.

Noslēgumā Katja atzīmēja, ka universitātes un starptautiskās institūcijas bieži uzsver vēlmi piesaistīt darbiniekus no citām valstīm, taču piedāvātais atbalsts ir ļoti dažāds, un ne vienmēr ir atbilstošs šai ambīcijai. Turklāt ir būtiska atšķirība starp institūciju piedāvātajiem labumiem atkarībā no tā, vai tā atrodas lielā, centrālā pilsētā vai perifērijā. Lielākās institūcijas biežāk piedāvāja plašāku atbalstu starptautiskajiem darbiniekiem, savukārt universitātes perifērijās šos jautājumus risināja retāk vai vispār neuzsvēra.