"Caurā mucā ūdeni nelej"

Autors: Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektors Toms Baumanis

Tā teica veselības ministrs Guntis Belēvičs, saņemot kārtējo kritikas devu par stāvokli veselības aprūpē, par tās neatbilstību Satversmei un nepareizajiem lēmumiem. Ir populāri kritizēt ministru, kurš saņēmis kopš ekonomiskās krīzes katastrofā grimstošu veselības aprūpes sistēmu. Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa un veselības nozares arodbiedrību darbs ir pieprasīt papildu finansējumu, kurš patiešām trūkst. Diemžēl nauda neatrisinās visas problēmas, jo pasaulē nav daudz ar finansējumu nodrošinātas efektīvas veselības sistēmas, kā, piemēram, Šveicē vai Luksemburgā.

Latvijā ir tāda veselības aprūpes sistēma, kādu nodokļu maksātāji spēj finansēt. Tā nav piedzīvojusi strukturālus uzlabojumus pēdējo 10 gadu laikā. Medicīnas pakalpojumu cenu struktūru un iestāžu infrastruktūru esošā veidā nav iespējams nofinansēt pilnā apmērā no budžeta līdzekļiem, tā ir neekonomiska. Sarūkot iedzīvotāju skaitam, nodokļu ieņēmumiem budžetā, pacientu finansējums primāri aiziet ārstniecības personālam un sistēmas fiksēto izmaksu segšanai. Veselības ministram G. Belēvičam ir taisnība, ka jātiek skaidrībā, kur finansējums pazūd, lai vispirms parūpētos par jau tā nepietiekamā budžeta efektīvu izlietojumu.

Latvijā faktiski pastāv maksas medicīna. Privāti tiek apmaksāti 40–50 % vai vairāk pakalpojumu, bet atlikušie publiski apmaksātie nav pieejami laikā vai pēc vajadzības konkrētajā vietā. Fakti liecina, ka veselības nozares reformas tiek veiktas ne ātrāk kā 5–7 gadu laikā. Ja tagad atbalstīsim ministra G. Belēviča reformu ieceres, ātrāk var uzlaboties pakalpojumu pieejamība pacientam un kvalitāte.

Jaunās valdības plāns rast papildu finansējumu ir labs sākums, taču "caurai mucai" jāaizdrīvē caurumi, pirms pildīt ūdeni. Daži uzlabojumu priekšlikumi, kas kopumā var radīt taisnīgāku, pieejamāku un saprotamāku veselības aprūpi:

1. Publiskais sektors nekad nespēs 100 % apmērā finansēt visas veselības aprūpes vajadzības par nodokļu maksātāju naudu. Tādēļ, piesaistot neatkarīgus ekspertus, piemēram, Pasaules bankas un privāto apdrošināšanas sabiedrību, ir jāizvērtē MK noteikumu Nr. 1529 medicīnas pakalpojumu izcenojumi. Uzdevums noteikt ekonomiski pamatotu cenu budžeta apmaksātām pakalpojumu epizodēm, lai uzlabotu situāciju nerentablo pakalpojumu gadījumā un izskaustu lieku papildu uzcenojumu. Ja procesā iesaistītu apdrošināšanas sabiedrības, tad, iegūstot pārliecību par medicīnas pakalpojumu cenu objektivitāti, tās spētu nodrošināt plašāka apjoma medicīnas pakalpojumu finansēšanas piedāvājumu.
2. Nākamais solis ir noteikt valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, balstoties uz konkrētajā gadā pieejamo veselības aprūpes budžetu. Pakalpojumu grozam primāri jāsedz primārā un sekundārā ambulatorā aprūpe. Papildu finansējums jāparedz visām valsts programmām onkoloģijā, mātes, bērnu veselībā un citām. Atlikums, ko neietver valsts veselības pakalpojumu grozs, var tikt finansēts, piesaistot privāto sektoru. Ja iepriekš apdrošināšanas kompānijas iegūtu pārliecību par medicīnas pakalpojumu cenu ekonomisko atbilstību tirgus situācijai, tām rastos stimuls piedāvāt jaunus produktus.
3. Pēc šo uzdevumu izpildes valdībai būtu jālemj par veselības budžeta pieaugumu līdz 5–7 % no IKP 2020. gadā, kas ir vidējais publiskā finansējuma apjoms bijušajās Austrumeiropas valstīs (Čehijā ap 7,3 % un Rumānijā 3,5 % 2011.–2012.). Māra Kučinska valdības iecere rast finansējumu no sociālā budžeta iezīmēšanas ir pozitīva. Man nav pārliecības par ekonomikas izaugsmes tempiem, lai šādi bez privātā sektora iesaistes iegūtu iecerēto naudu. Jebkurā gadījumā paralēli publiskā finansējuma pieaugumam jārealizē pasākumi veselības nozares efektivitātes un aktīvu atdeves celšanai.

Veselības ministrijas centieni jau pašlaik publisko finansējumu piešķirt prioritārām jomām onkoloģijā un sabiedrības veselības veicināšanā ir pilnībā atbalstāmi. Tostarp ieviešot "Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.–2020." ar finansējumu veselības veicināšanai un slimību profilaksei, mirstības un saslimšanu cēloņu novēršanai. Cerams pāris gados var tik pilnībā aprobēta nozares efektivitātes un kvalitātes uzraudzības sistēma, kas iespējams, visās slimnīcās ieviešot funkcionējošas informācijas sistēmas objektīvi salīdzināmu statistikas datu iegūšanai. Pretējā gadījumā diagnožu apmaksas modelim (DRG) nav jēgas. Jārada neatkarīga publisko investīciju un veselības tehnoloģiju ekonomiskā novērtēšana, kas, ņemot vērā investīciju un tehnoloģiju izvietojuma vēsturi, nešķiet pamatota.

Nozares efektivitāte pieaugs, mazinot tās fizisko infrastruktūru, ceļot aktīvu efektivitāti un ilgtermiņa kapitālieguldījumu ekonomisko atdevi, lai kaut vai diagnostikas aparatūra atpelnītu sevi pirms amortizācijas perioda beigām vai netiktu finansēti tādi lieliski izšķērdīguma piemēri kā Ludzas slimnīca. Šis finansējums bija jāiegulda nozares vadošajās iestādēs – Austrumu, Stradiņa vai Bērnu slimnīcā.

Guntis Belēvičs ar savu enerģiju var labot iepriekš pieļautās kļūdas veselības aprūpē. Piemēram, grozot ministra Jura Bārzdiņa lēmumu universitāšu slimnīcu tarifus samazināt līdz citu slimnīcu tarifiem vai novēršot pacientiem domātā ārstniecības budžeta tērēšanu ar ārstniecisko darbību nesaistītu pamatlīdzekļu iegādē vai komercdarbības finansēšanā. Ceram, ministrs stiprinās universitāšu slimnīcu saikni ar universitātēm, kuras ir pierādījušas spēju strādāt bez valsts budžeta nepamatotām injekcijām tirgus ekonomikas apstākļos. Kopā ar LU un RSU ar universitāšu slimnīcām var iegūt nopietnus ES fondus pētniecībai un attīstībai.

Ir pienācis laiks ekonomiski pamatotiem lēmumiem Latvijas veselības aprūpes sistēmas glābšanai jeb faktiski modernizācijai. Sabiedrības tracināšana, prasot pildīt "cauro mucu ar naudu" ir klaji bezatbildīga rīcība ar ekonomiski un sociāli negatīvām sekām. Cenu par veselības nozares reformu atlikšanu un sabotāžu maksās mūsu bērni un Latvijas nākamās paaudzes.

Papildu informācijai: