Ko antropologam iesākt sociālās distancēšanās laikā?
Pandēmija un tās rezultātā ieviestie sociālās distancēšanās, pašizolācijas un noslēgšanās (valstiskās un personīgās) noteikumi pasauli pārsteidza nesagatavotu. Apjukušo un samulsušo vidū ir arī antropologi.
Šis laiks, šķiet, ir parādījis, cik daudz ko no tā, ko ikdienā savā pētniecības jomā darām, tvērām kā pašsaprotamu. Patiesi, lielā mērā visa disciplīna balstās pieņēmumā, ka mums ir tīri fiziska pieeja pētījuma laukam, pētījuma dalībniekiem, formālām intervijām un neformālām sarunām ar dažādiem cilvēkiem, iespējai veikt līdzdalīgo novērojumu plašos un arī intīmākos pasākumos un tamlīdzīgi. Protams, ir daudzi un dažādi apstākļi – piemēram, ģeopolitiski, birokrātiski, ekonomiski vai ētiski – kas ir lieguši antropologiem veikt pētījumus viņu ieplānotajās vietās vai cilvēku grupās. Gandrīz katram antropologam, manuprāt, ir stāsti par to, kā viņam vai viņai nav izdevies piekļūt lokācijai vai ļaudīm, kas, pētījuma plānu gatavojot, tika iztēloti kā ideāli kāda noteikta jautājuma izzināšanai. Tajā pašā laikā gandrīz katram ir arī stāsti par to, kā no šā strucpeļa izkļūts – atrasta jauna lauka pētījuma vieta, pārdomāts pētāmais jautājums, izveidoti jauni kontakti. Taču, šķiet, tāds masveida un visaptverošs strupceļš kā šobrīd kopumā ir jauns izaicinājums.
Nenoliedzami, antropologi (tāpat kā daudzi citi eksperti) šobrīd piedāvā savu skatījumu uz COVID-19, analizējot to ne tikai kā medicīnisku, bet arī sociālu un kulturālu procesu. Patiesi, antropologi no dažādām pasaules vietām dalās savās pandēmijas lauka piezīmēs, COVID-19 dienasgrāmtās un koronas hronikās, piemēram, iezīmējot, kā pandēmijas laika ierobežojumi ietekmē dažādas sabiedrības grupas, atklājot COVID-19 izgaismotās sociālās nevienlīdzības vai šķetinot metaforas, ko lietojam, runājot par pandēmijas laiku. Lielisku ieskatu šajos antropologu novērojumos un pārdomas var gūt, piemēram, Somatosphere blogā, kas šādus vēstījumus regulāri apkopo. (Noteikti vērts uzmest aci kaut dažiem ierakstiem!)
Tāpat arī antropologi Latvijā ir iesaistījušies viedokļu sniegšanā par jautājumiem un problēmām, ko iezīmē šis pandēmijas un distancēšanās laiks. Tie bieži izskan medijos, un daļa apkopota arī Latvijas Antropologu biedrības Facebook lapā.
Paralēli, kā lieliski var novērot, piemēram, Anthropology Matters vēstkopā, tiek izsludināti arī jauni antropoloģiski pētījumi, kas saistīti ar pandēmijas laika izpēti, un aicinājumi iesūtīt akadēmiskus rakstus speciāliem izdevumiem, kas veltīti laikam COVID-19 zīmē. Katrā ziņā var novērot to, ka antropologiem ir, ko teikt par sabiedrībām un to grupām pandēmijas laikā, un jācer, ka ik pa laikam atrodas arī dzirdīgas ausis, piemēram, politikas veidotāju vidū.
Taču kā tad paliek ar pētījumu veikšanu šajā laikā? Ko antropologi var un nevar darīt? Kā rīkoties, ja, kā manā gadījumā, ir pēkšņi jāpārstrādā pētījuma metodoloģija, jo ir skaidrs, ka nevarēs pētījuma dalībnieku uzaicināt uz sarunu kafejnīcā un paļauties uz to, ka šī saruna aizvedīs pie tālākām tikšanās reizēm citos kontekstos, kur varētu satikt vēl kādus potenciālus pētījuma dalībniekus? Ko darīt, ja ir atcelti vai pārcelti publiski pasākumi, kuros veikt novērošanu vai piedalīties kā līdzdalīgajam novērotājam? Ko iesākt, ja iestādes, kurās pētnieks vēlējies veikt lauka darbu, ir principā nepieejamas uz neparedzamu laiku?
Pati vēl taustīdamās meklēju atbildi uz šiem jautājumiem, taču, protams, pirmais risinājums, kas iezīmējas, ir digitālā etnogrāfija, tas ir, etnogrāfiska pētījuma veikšana virtuālajā vidē. Digitālā etnogrāfija nav nekas nekas jauns. Nikolas Konsteblas (Nicole Constable) Romance on a Global Stage: Pen Pals, Virtual Ethnography, and ‘Mail Order’ Marriages (UC Press, 2003) un Toma Bolstorfa (Tom Boellstorff) Coming of Age in Second Life: An Anthropologist Explores the Virtually Human (Princeton University Press, 2008) nu jau ir klasika. Un, kā ar entuziasmu norāda Daniels Millers (Daniel Miller), viens no zināmākajiem mūsdienu antropologiem, pavisam nesenā YouTube video, tiešsaistes etnogrāfija ir ne tikai iespējama un izdarāma, bet tajā arī paveras milzīgs potenciāls izzināt jautājumus, ko “tradicionāls” lauka darbs, iespējams, nemaz neļautu uzdot. (Vērts noskatīties visiem antropoloģijas studentiem – īpaši tiem, ko māc raizes par saviem iecerētajiem pētījumiem!)
Taču, kā arī Millers pats savā video norāda, antropologi tagad veic un veiks lauka darbu tiešsaistē tieši pandēmijas dēļ – tā lielākajai daļai pētnieku nav pirmā izvēle. Lai gan digitālā etnogrāfija noteikti paver iepriekš neplānotas pieredzes un iespējo iepriekš neparedzētus jautājumus, tā tomēr kaut ko arī noslēdz: nejaušas tikšanās, neplānotas iepazīšanās, pārvietošanos telpā, tīri fizisku vietu un lietu izjušanu, kas pētījuma dalībniekiem ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Un, kā bažīgi norādīja mana kolēģe Anna Žabicka, digitālā etnogrāfija nedaudz rada arī sajūtu par atgriešanos pie 19. gadsimta “klubkrēslu antropoloģijas”, ko antropologi tomēr tika atstājuši tālā pagātnē. Tam visam klāt, protams, nāk vēl emocionālā slodze, ko šis laiks uzliek, tāpat laika trūkums, ko noteikti atpazīs vecāki, un, kā daudzi jau ir pamanījuši, arī īpašais nogurums, ko raisa ilgstošas video sarunas un tikšanās.
Tā nu man joprojām nav vienas konkrētas un reizē visaptverošas atbildes uz jautājumu, ko tad antropologam šajā laikā iesākt. Varu vien ieteikt rūpīgi caurskatīt un lasīt lieliskos materiālus un ieteikumus, kas daudzu antropologu kopīga darba rezultātā ir pieejami tiešsaistes resursā Doing Fieldwork in a Pandemic, kā arī šā resursa iniciatīvas autores Debras Laptones (Deborah Lupton) uzturētajā Facebook grupā. Pat ja katra sākotnēji iecerētais projekts šobrīd nav realizējams, šajos resursos pieejamā informācija uzmundrina un parāda, ka neesam vieni, ka mums nav jāizgudro divritenis no jauna, ka varam smelties idejas no kolēģiem un ka lauka darbs ir paveicams – pat ja citādāk ne kā iecerēts un, iespējams, arī prasot ilgāku laiku. Mums jāturpina vērot un analizēt, jāturpina par darīto stāstīt un jāturpina parādīt, ka antropologu teiktajā ir vērts ieklausīties – arī un pat īpaši šajā pandēmijas laikā.
