Par lauka darbu tiešsaistē un jauniem pētniecības jautājumiem
Pandēmijas draudi šķietami sāk attālināties, un pēc ilgāka perioda, kurā vairāk pievērsos jaunu pētniecības metožu izzināšanai un sekošanai līdzi antropoloģiskajai domai par COVID-19 realitātēm dažādās pasaules malās, arī es esmu uzsākusi etnogrāfisko lauka darbu. Tiesa, tas joprojām lielākoties notiek tiešsaistē – gan, piemēram, interviju organizēšana, gan arī to norise. Šis process – un arī tieši šajā laikā – par daudz ko ir licis aizdomāties un, manuprāt, iezīmējis arī iepriekš neapzinātus virzienus, kuros gribētu doties ar savu pētījumu.
Dažas no pārdomām neizbēgami saistītas ar platformu Zoom, kurā līdz šim veicu intervijas ar Latvijā dzīvojošiem un strādājošiem ārvalstu pētniekiem. Joprojām līdz galam nevaru atbildēt uz jautājumu, kā tehnoloģija – manā gadījumā, Zoom – ietekmē intervijas norisi un, būsim godīgi, arī tās veiksmi vai neveiksmi. No vienas puses, varu būt tikai priecīga un pateicīga par ieraksta lielisko kvalitāti šajā platformā, kā arī iespēju saglabāt ne tikai sarunas audioierakstu, bet arī video, kuru fonā redzamas pētnieku dzīves un darba vietas, t. i., vietas, kurās viņi ikdienā uzturas un kuras viņiem ir svarīgas. Tiekoties, piemēram, uz sarunu kafejnīcā, man nebūtu piekļuves šiem nelielajiem ieskatiem pētnieku ikdienā – viņu darba telpām, grāmatu plauktiem, kolēģu ieienteresētajiem skatieniem utt. Tāpat arī sarunas biedra izvēle uzlikt Zoom fonu, lai nerādītu savu mājas telpu vai darba vietu, protams, stāsta savu stāstu. Taču no otras puses – kā šo stāstu atšifrēt? Lai to izzinātu, ir jāpaiet laikam un jāveidojas saskarsmei un saziņai ar pētījuma dalībniekiem, ko tiešsaistes platformas neiespējo tik ļoti kā iespēja satikties “dzīvajā” un spontāni vienoties par nākamo tikšanos. Tiešsaistes sarunas ir cītīgi jāieplāno mūsu katra kalendārā, un tās neatļauj īpašu spontanitāti. Manuprāt, tās arī neļauj atslābināties. Atraisīšanās – un, jā, arī pētījuma dalībnieka stāsta “atvēršana” – pagaidām, šķiet, prasa ilgāku laiku tiešsaistes sarunā. Pat ķermeniski mēs sēžam vienā pozā, to īpaši nemainot, un grūtāk arī kļūst uzķert sarunu biedra ķermeņa valodu. Protams, tā nekur nepazūd un ir it kā skaidri redzama ekrānā – taču reizē arī top grūtāk interpretējama un navigējama. Lai nu kā, sarunas tiešsaistē ir jauns piedzīvojums – ar saviem pozitīvajiem aspektiem un arī iepriekš neapzinātiem izaicinājumiem. Un, kas ir svarīgi, neļauj atslābt par allaž aktuālo jautājumu: kā mēs zinām to, ko zinām, un kā mūsu izziņas process šo “zināšanu” ietekmē?
Vēl dažas pārdomas saistītas ar pašu pētījuma saturu. Savā sākotnējā uzstādījumā koncentrējos uz jauno zinātnieku, t. i., pētnieku salīdzinoši savas karjeras sākumposmā – pieredzes apzināšanu. Taču jau pirmās sarunas ar Latvijā strādājošiem ārvalstu pētniekiem iezīmē, ka viņu nostāju pret procesiem Latvijas pētniecības un izglītības institūcijās ietekmē arī laika posms, ko viņi šeit ir pavadījuši, un dažādi izaicinājumi, ar ko šajā periodā nācies saskarties. Šā iemesla dēļ arī esmu nolēmusi paplašināt savu pētījuma dalībnieku loku un aktīvi uzmeklēt arī ārvalstu zinātniekus, kas Latvijā ir pavadījuši ilgāku laiku un strādājuši dažādos amatos. (Ja, lasot šo ierakstu, kāds ienāks prātā, priecāšos par ziņu!) Pagaidām vēl negribu izdarīt konkrētus secinājumus, taču jau no pirmajām intervijām ir skaidrs, ka bezgala svarīgs faktors ārvalstu pētnieku pieredzē ir Latvijas institūciju pārstāvju attieksme – atvērtība pret ienākošajiem kolēģiem, iemesli ārvalstu zinātnieku piesaistei un tas, kā tiek saredzēta viņu loma uzņemošajās universitātēs un institūtos. Personīgie kontakti var veidot karjeras, un var tās arī padarīt sarežģītas. Arī atlīdzības jautājums ir allaž aktuāls, proti, kas ir tas darbs, par ko zinātnieks saņem atalgojumu, un kāpēc tik liela darba daļa tiek tverta kā bezmaksas pakalpojums, ko pat īsti nevar ierakstīt atskaitēs? (Par šo jautājumu izvērstāk gan kādu citu reizi.)
Nenoliedzami, bezgala svarīgs šajos procesos ir arī Latvijas pētniecības institūciju un zinātnes politikas uzstādījumu fons. Lai gan mana pētījuma sākotnējā doma bija fokusēties uz ārvalstu pētnieku pieredzes stāstiem un par Latvijas zinātnes politiku uzzināt caur šo cilvēku izpratnes prizmu, kā arī rīcībpolitikas dokumentu analīzi, esmu sapratusi, ka nepieciešamas intervijas ar Latvijas zinātnes politikas veidotājiem un ekspertiem, un šajā virzienā šobrīd arī aktīvi darbojos. Šajā kontekstā jautājums, par kuru nesen aizdomājos, rakstot tēzes konferencei (kura gan diemžēl šogad tiek atcelta pandēmijas dēļ), ir tas, cik tuvu – piemēram, dažu paziņu vai pāris e-pastu attālumā – tomēr Latvijā esam, piemēram, rīcībpolitikas lēmumu pieņēmējiem vai ietekmētājiem, un ka arī mēs katrs, aktīvi darbojoties, varam šajos procesos iesaistīties. Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (LJZA) un tās aktīvākie biedri tam ir lielisks piemērs, un visu cieņu viņiem par to.
Līdzīgas pārdomas pārņēma arī laikā, kad veicu pētījumu Melnkalnē cita projekta ietvaros. Tad, piemēram, e-pastos sarunāju interviju ar Melnkalnes Zinātnes ministrijas pārstāvi, un jau pāris dienas pēc sarakstes sākuma sēdējām ar viņu kādā Podgoricas kafejnīcā un runājām par Melnkalnes zinātnes politiku. Citā reizē negaidīti attapos sarunā ar privātas universitātes rektoru, jo cilvēks, ar kuru man bija sarunāta intervija, strādāja kabinetā, kas atradās netālu no rektora ofisa un spontāni uzaicināja mani ar viņu aprunāties. Divos citos kontekstos, kur esmu dzīvojusi un strādājusi – ASV un Japānā – šādas tikšanās un piekļuve tam, ko varētu dēvēt par varas gaiteņiem, bija kas neiedomājams. Tādā ziņā mana Melnkalnes un nu jau arī Latvijas pieredze ir izvērstākas analīzes vērta, domājot par to, kā sabiedriskā doma, daži aktīvi indivīdi vai organizācijas var – vai reizēm pilnīgi nenoliedzami nevar – mainīt rīcībpolitikas virzienus un uzstādījumus. Piemēram (nesaistīti gan ar ārvalstu pētniekiem), nesenās diskusijas un lēmumi par valsts finansējumu COVID-19 izpētei liecina par to, ka sākotnējie uzstādījumi nudien var tikt mainīti: pirmajā uzstādījumā “digitalizācijai” paredzētie miljoni tomēr aizies pētniecības projektiem, un, šķiet, lomu šāda lēmuma pieņemšanā spēlēja arī LJZA aktīvi paustais viedoklis. Tas, cik ātri lēmumi tika pieņemti un pēc tam atkal mainīti, manuprāt, norāda uz ciešo sasaisti starp politikas veidotājiem, lēmumu pieņēmējiem un tiem, kurus šie lēmumi tieši un netieši ietekmēs. Jautājumi gan paliek par to, kā tieši notiek izmaiņas lēmumos un kādā mērā šie procesi ir vai nav caurskatāmi.
Šīs ir tikai dažas pārdomas un no tām izrietošie jautājumi, kas radušies, veicot pētījumu pandēmijas laikā un piemērojoties ārkārtējā stāvokļa diktētajiem nosacījumiem. Par spīti izaicinājumiem, ar aizrautību plānoju nākamo pētījuma posmu un ceru uz vēl daudzām jaunām atklāsmēm un pārdomām, ko nesīs turpmākās intervijas un tikšanās.
