Krājot tiešsaistes konferenču pieredzi
Savā iepriekšējā bloga ierakstā, kurā apcerēju European Association of Social Anthropologists (EASA) tiešsaistes konferences pieredzi šā gada jūlijā, minēju arī to, ka dalība šajā pasākumā iedvesmoja mani pieteikties arī citas tiešsaistes konferences apmeklējumam.
Tā bija Society for Social Studies of Science (4S) ikgadējā konference Locating and Timing Matters: Significance and Agency of STS in Emerging Worlds, kuras norise sākotnēji tika plānota Prāgā 18.–21. augustā. Lai gan sākotnēji netiku plānojusi šo konferenci apmeklēt, tas, ka tā tika pārcelta tiešsaistē, padarīja to pieejamāku, un es prieku sekoju līdzi konferences norisei, apmeklējot dažādas sesijas un plenārsēdes.
Atšķirībā no EASA konferences, kuras pasākumi lielākoties notika platformā Shindig, 4S konference norisinājās galvenokārt ar Zoom starpniecību. Iespējams, tādēļ, ka pandēmijas mēnešos Zoom jau bija paguvusi kļūt par vienu no lietotākajām un pierastākajām platformām, 4S konferences norise šķita demokrātiskāka un pieejamāka, pat ja, piemēram, plenārsēdēs, jautājumus un komentārus varēja iesniegt tikai rakstiski. Tāpat arī jāuzteic tas, ka 4S konferencē Zoom sesijas tika arī automātiski transkribētas; protams, par transkripciju kvalitāti reizēm varēja pasmaidīt (jo katrs tomēr runājam ar dažādiem akcentiem, un transkribēšanas programmas netiek veidotas ar domu atpazīt katru runas veidu), taču centieni nudien ir apsveicami.
Laikā, kad studēju un strādāju ASV, galvenās konferences, ko apmeklēju un kam sekoju, bija Amerikas Antropologu asociācijas (American Anthropological Association jeb AAA) un 4S gadskārtējās konferences. AAA tādēļ, ka Ziemeļamerikas kontekstā tā bija galvenā antropologu kopā sanākšanas, sevis parādīšanas un citu redzēšanas reize, savukārt 4S, kas katru gadu notiek citā pasaules vietā, tādēļ, ka jau no doktorantūras pirmo kursu laikiem ar aizrautību sekoju starpdisciplinārajai zinātnes un tehnoloģiju studiju (science and technology studies, STS) nozarei un arī pati tajā darbojos no kvalitatīvo metožu vadītā antropoloģijas leņķa. Kopš manas atgriešanās Latvijā 2017. gadā nebija īsti izdevies apmeklēt nevienu no 4S pasākumiem, tāpēc tiešām priecājos, ka šogad tas izdevās. Pat ja konference notika tiešsaistē, tāpat varēja sajust jau iepriekš iepazīto kopības un patiesas intereses atmosfēru, kā – un lai man piedod kolēģi! – reizēm, šķiet, trūkst lielajās antropologu konferencēs. Iespējams, to varētu nodēvēt par kopīga virziena esamību, par vairāk vai mazāk vienotu problēmizpratni par spīti tam, ka 4S nudien pulcē savā lokā pētniekus no dažādiem reģioniem un dažādām pamatdisciplīnām.
Visvairāk to, manuprāt, varēja just šāgada 4S konferences plenārsēdēs Locating Matters un Sustainable Academy. Iespējams, šo sajūtu lielā mērā rada tas, ka šajās reizēs skaļi tika runāts par akadēmiskā darba jautājumiem, nevienlīdzību un sistēmiska rakstura nedrošību pētnieku dzīvē – tematiem, kuri bijuši dzinuļi manis pašas pētnieciskajam darbam un interesēm. Savā ziņā 4S konference izvilka šos jautājumus priekšplānā un darīja to daudz lielākā mērā un atklātāk nekā, piemēram, EASA konference jūlijā.
Katrā no minētajām plenārsēdēm bija runātāji (vai, pareizāk sakot, runātājas), kuru teiktais īpaši uzrunāja un iedvesmoja. Protams, nevar noliegt, ka, kā allaž, ir bauda klausīties un domāt līdzi prominentajām STS pētniecēm Sharon Traweek un Joan Fujimura, kuru viedokļi pamatoti skaļi izskanēja konferences gaitā dažādos formātos, it īpaši runājot par akadēmiskajiem migrantiem (the migrant workers of academia), tas ir, piemēram, pēcdoktorantiem, kuru pieredzes ir arī manā interešu lokā. Taču šoreiz īpaši rezonēja divu jaunākas paaudzes pētnieču balsis.
Viena no tām bija Tania Pérez-Bustos, kas runāja plenārsēdē Locating Matters. Viņa ir antropoloģe, Kolumbijas Nacionālās universitātes asociētā profesore un viena no žurnāla Tapuya: Latin American Science, Technology and Society dibinātājām. T. Pérez-Bustos ar dedzību runāja par situēto zināšanu (situated knowledge) jēdzienu, norādot, ka mums kā pētniekiem jādomā ne tikai par to, kur mēs atrodamies, bet arī to, kā situējam citus un kā mēs tveram šo citu radītās zināšanas. Pētnieces personīgais stāsts par papildu darbu (tangential labor), ko viņai ir nācies darīt, lai piekļūtu resursiem, uzzinātu par svarīgākajiem (tas ir, zināmākajiem) akadēmiķiem viņas pētniecības jomā, lai ātrumā apgūtu šo cilvēku rakstīto utt., bija īpaši uzrunājošs un kalpoja kā lielisks un skaudrs atgādinājums tam, ka nevaram tvert mūsdienu pasaules zināšanu radīšanas centrus kā pašsaprotamus un neizkustināmi un objektīvi svarīgus. Iespējams, mums ir jārunā tiem pāri un apkārt, un jāveido jauni zināšanu radīšanas tīkli, kas pieturas pašreizējām perifērijām apzināti, nevis tāpēc, ka centri tos nepieņem.
Otra pētniece, kuras teikto turpinu nest līdzi un ik pa brīdim sev atgādinu, ir Maria do Mar Pereira, kura uzstājās plenārsēdē Sustainable Academy. Viņa ir socioloģe un asociētā profesore Vorvikas Universitātē, kā arī grāmatas Power, Knowledge and Feminist Scholarship: An Ethnography of Academia autore (noteikti plānoju to izlasīt tuvākajā laikā!). M. do Mar Pereira norādīja uz patiesu paradoksu, ko pieprasa mūsdienu akadēmiskā vide, tas ir, diviem vienam otru izslēdzošiem uzturēšanas (sustaining) režīmiem. Pirmais no tiem pieprasa sevis kā indivīda uzturēšanu, tas ir, savas mentālās veselības saudzēšanu un lielās līnijās spēju pateikt nē reproduktīvajam darbam, ko sagaida akadēmiskā vide. Otrais savukārt pieprasa reproduktīvo darbu, tas ir, koleģiālo attiecību uzturēšanu, administratīvos pienākumus, atbalsta sniegšanu studentiem un jaunākiem kolēģiem utml. Un, kā ieskicēja M. do Mar Pereira, no šā paradoksa ir grūti izkļūt. Kopjot akadēmisko vidi, varam nodarīt sev pāri. Sargājot sevi, lēnām piedalāmies akadēmiskās vides izjaukšanā vai arī uzgrūžam vairāk darba tiem, kuri jau tā atrodas nedrošākās pozīcijās (doktoranti, pēcdoktoranti, ārštata darbinieki).
Lai gan arī man nav risinājuma pētnieces iezīmētajam paradoksam, šobrīd joprojām paturu prātā domu, ka akadēmiskā vide tomēr ir jākopj: jāatbalsta kolēģi, jāpiedalās viņu rīkotajos pasākumos, jāuzņemas administratīvā atbildība, jārunā ar studentiem, jāveicina kopības izjūta. Kurš tad to darīs, ja ne mēs? Tehnokrāti vai birokrāti tie noteikti nebūs.