Ilzes Mileiko pētījums par gados jaunu cilvēku hroniskiem neveselības stāvokļiem
Īsumā par pētījumu
Savā maģistra darbā pētīju jaunu cilvēku pieredzi, saskaroties ar hroniskiem neveselības stāvokļiem kā 1. tipa cukura diabēts, reimatoīdais artrīts, psoriātiskais artrīts, Hašimoto tireoidīts, Greivsa slimība u. c. Darba fokusā bija tā dēvētās slēptās jeb neredzamās slimības, kas ļauj personām pārsvarā veiksmīgi turpināt veikt ikdienas pienākumus un nereti paliek apkārtējo nepamanītas vai arī to simptomātika un ietekme uz personu paliek neskaidra apkārtējo vidū. Darba gaitā sazinājos ar jauniem cilvēkiem darbspējas vecumā un pievērsu būtisku lomu tam, ko nozīmē saskarties ar hronisku – tātad ilgstošu – veselības problēmu mūsdienu sabiedrībā ar tādām nozīmīgām jaunībai piemītošām vērtībām un attieksmēm kā enerģiskums, produktivitāte, dinamiska sociālā un personīgā dzīve. Darbā aplūkots, kā dažādās Eiropas valstīs – Latvijā, Dānijā, Lielbritānijā un Itālijā – dzīvojoši jauni cilvēki sabalansē dažādās pieredzes savā dzīvē.
Pētījuma autore Ilze Mileiko
Kāpēc to ir svarīgi pētīt
Saslimstība ar hroniskām slimībām kļūst arvien plašāk izplatīta visā pasaulē, visos sociālekonomiskajos slāņos. Hroniskās slimības var skart jebkura vecuma cilvēkus – arī bērnus, pusaudžus un gados jaunus, darbspējas vecuma cilvēkus. Tikmēr joprojām trūkst informācijas un pacientu pieredzes stāstu par sadzīvošanas mehānismiem ar hroniskiem neveselības stāvokļiem ikdienā – ne vien domājot par nozīmīgām praktiskām lietām kā diēta vai medikamentu lietošana, bet arī apzinoties ietekmi uz citiem daudzveidīgiem dzīves aspektiem kā sabiedriskā dzīve, ģimene un karjera. Ir būtiski apzināties hronisku slimību ietekmi uz jaunu cilvēku dzīvi pēc iespējas plašāk, jo pacientu pieredzes izzināšana un iegūto zināšanu pielietojums ārstniecības procesā var palīdzēt uzlabot gan pacienta veselības stāvokli, gan dzīves kvalitāti kopumā.
Galvenie secinājumi
Pētījumā atklājās, ka slimības uztveri un kontroli ietekmē sabiedrībā pastāvošās vērtības un gaidas no jauniem cilvēkiem, tostarp būšana enerģiskam, produktīvam, aktīvam un nepagurstošam.
Daļa hronisku slimību mēdz būt neredzamas, ne uzreiz identificējamas apkārtējo acīs. No vienas puses šis aspekts dod lielāku kontroli pār slimību, bet no otras – tas var būt izaicinājums ne vien citu izpratnei par slimību, bet arī sava ārstēšanas režīma un diētas kontrolei.
Valodā pastāvoši, šķietami ierasti termini (piemēram, slims un slimība) ne vienmēr ir intervēto pacientu skatījumā piemēroti un atbilstīgi hroniska neveselības stāvokļa raksturošanai. Šis uzskats saistīts ar to, ka, skatot hronisku slimību kā integrālu sava ķermeņa, dzīves un eksistences daļu, nevis ārēju spēku, ar kuru jācīnās, iespējams panākt labākus sadzīvošanas principus.
Pieredzei ārsta kabinetā un biomedicīnas tehnoloģijas un medikamentu lietošanā ir nozīmīga loma slimības izpratnē un kontrolē, tomēr slimības nozīme turpina veidoties arī ārpus ārsta kabineta – tā ir saausta vienotā audeklā gan ar attieksmi pret darbu un produktivitāti, gan ar attieksmi pret sevi un savu ķermeni, atstājot iespējamu ietekmi gan uz lēmumiem personīgajā dzīvē, gan identitātes veidošanos.
