Aritas Kohvas pētījums par Rīgas daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju dzeramā ūdens lietošanas paradumiem

Īsumā par pētījumu

Galvenie secinājumi

Ūdens vērtēšana ir nepārtraukts, sarežģīts, kontekstuāls process. Ūdeni kā sociofizikālu substanci veido kā sociāli, tā fizikālie aspekti. Ņemot vērā šo ūdens aspektu, tā piesārņošanās tiek uztverta neatkarīgi no tā, vai piesārņošanos veido sociāli vai fiziski faktori, tiek izvērtēta noteiktā kontekstā, mijiedarbojoties ķermeniskām praksēm ar tehnoloģiju un vietu. Ūdens vērtēšanas procesā bieži vien noteicošais nav noteiktā brīdī lietošanā paredzētā ūdens fizikālais sastāvs, bet gan dažādi citi sociālie faktori, kuru kontekstā tiek izvērtēta ūdens kvalitāte. Izvērtēšanas procesā un līdz ar to dzeršanas paradumu praksē būtiska nozīme ir tādiem aspektiem kā ķermenis un uzskatiem par tā bioloģiskajiem procesiem; vietai, kur ūdens tiek saņemts, gan mājsaimniecības ietvaros – telpās, gan plašākā vides kontekstā; tehnoloģijām, caur kurām ūdens tiek saņemts, apstrādāts un nogādāts līdz mājsaimniecībai.

Manā darbā ar terminu sociofizikāls saprotams tāds materiāls, viela, substance u. c., kuras uztveršanai, izvērtēšanai, pielietošanai u. tml. vienlīdz nozīmīgi ir kā fizikālie faktori – ķīmiskais sastāvs, fizikālais stāvoklis (ciets, škidrs utt.), temperatūra, krāsa, forma u. c., tā sociālie aspekti – sociāli piedēvētas funkcijas, īpašības u. c. atbilstīgi cilvēku dzīves gaitā apgūtajiem priekšstatiem un zināšanām, kas var būt neatkarīgas no materiāla, vielas fizikālajām aspektiem.

Piemērs. Par ūdeni parasti tiek runāts kā par fizikālu substanci ar noteiktu ķīmisku sastāvu, bet tas, ka ūdenim ir noteikts ķīmiskais sastāvs, kas tiek uzskatīts par tīru jeb lietojamu pārtikā nebūt nenozīmē, ka tas tiks par tādu uzskatīts brīdī, kad jāizvēlas, vai dzer noteikto ūdeni vai nē.

Ikdienā sakarsmē ar citiem priekšmetiem noteiktā vidē ūdens iegūst noteiktus sociālus aspektus.

Viens no spilgtākajiem piemēriem: ielejot ūdeni no viena un tā paša avota (krāna) dažādos, vienādi tīros traukos (glāzē un vāzē), vienā tas var būt tīrs un dzerams, taču otrā tas kļūst par nedzeramu jeb netīru. Glāzē ielietais ūdens tiek uzskatīts par dzeramu, jo tas ir ieliets traukā, kura funkcijas jau nosaka, ka tajā atrodas tīrais, pārtikā patērējamais ūdens, savukārt vāzes sociālā funkcija, kas tai ir piešķirta, tiek piešķirta arī ūdenim, kas tajā atrodas, un tas kļūst par nelietojamu pārtikā. Tajā pašā laikā ūdens ķīmiskais sastāvs un citi fizikālie ūdens lielumi nav mainījušies un tas būs vienāds gan glāzē, gan vāzē, bet sociālais aspekts – trauka funkcija, kurā tas atrodas rada tādu kā sociālu nospiedumu ūdenim, kā rezultātā tas kļuvis netīrs.

Atgriežoties pie termina sociofizikāls, ūdens izvērtēšanā tikpat liela nozīme ir arī fizikālajiem aspektiem. Piemēram, ja glāzē tiks ieliets ūdens, kurš ir duļķains vai citādi fiziski uztverams kā nedzerams (nepatīkami smako, garšo, pārāk auksts, karsts, sasalis), tad arī tas kļūst nedzerams neatkarīgi no trauka funkcijas, kurā tas tiek ieliets.

Līdzīgs piemērs ir ar telpām, kurās ūdens tiek saņemts. Arī šo telpu sociālās funkcijas tiek pārnestas uz ūdeni, kas tajās tiek saņemts. Parasti daudzdzīvokļu namos dzīvoklim ir viens ūdens pievads, kas ūdeni pievada kā vannas istabai, tā virtuvei. Lielākoties cilvēki ūdeni dzeršanai ņem no virtuves (ja dzer krāna ūdeni), nevis no vannas istabas. Virtuves kā telpas sociālā funkcija, piešķirot tai telpas nosaukumu, atbilstīgi to iekārtojot, ir nodrošināt vietu, kur notiek darbības (sagatavošana, apstrāde, izmešana) ar pārtiku, kas tiek patērēta mājoklī. Tajā atrodas nepieciešamie trauki, kas paredzēti pārtikas lietošanai, pietiekami dziļa izlietne, vieta pārtikas, tostarp ūdens (krūzes, pudeles u. c.) uzglabāšanai utt.  Kamēr vannas istabas funkcija, kas tieši tāpat tiek telpai piešķirta ar nosaukumu un iekārtojumu, ir izvadīt netīro no mājsaimniecības. Vannas istabas izlietnes parasti ir daudz seklākas un neparocīgākas ūdens trauka uzpildei, pārtikas trauki tajās netiek uzglabāti; tur tiek uzglabāti dažādi materiāli, priekšmeti, kas saistās ar uzkopšanu un higiēnu, un pats ūdens tiek izmantots, lai veiktu higiēnas prakses (mazgātos) mājokļa uzkopšanai, un pēc attiecīgām darbībām vannas istabā ūdens tiek izvadīts. Šādi vannas istabai ir piešķirtas funkcijas, kas nav savienojamas ar pārtikas lietošanu. No abu telpu krāniem tecēs ūdens ar vienādu (ļoti tuvu līdzīgu) ķīmisko, fizikālo sastāvu, bet telpu piešķirtais sociālais aspekts indivīdam noteiks, vai ūdens, kas tajā ir saņemts, ir lietojams pārtikā vai nav.

Manā darbā termins ķermeniskās prakses ir dzīves laikā iemācīts, sociāli apgūts veids, kā cilvēks, izmantojot savu ķermeni, mijiedarbojas ar lietām, apkārtējo vidi, citiem indivīdiem, subjektiem un tos uztver, un caur tām apzināti vai neapzināti projicē dzīves laikā apgūtās pieredzes un priekšstatus, šādi tos atražojot (turpinot savas dzīves laikā, nododot citiem sabiedrības locekļiem, nākamajām paaudzēm utt.). Piemēram, veids, kā cilvēks dzer ūdeni, ir ļoti individuāls, tas ir tāds, kādu cilvēks ir apguvis dzīves laikā, kurā iesaistītas visas cilvēka maņas. Dzeršana nav tikai ūdens ievadīšana organismā. Vispirms notiek ūdens izvērtēšana ar redzes, ožas, dažkārt taustes palīdzību, kas ir laika gaitā iemācīta mijiedarbība ar ūdeni. Attiecīgi, skatoties uz ūdeni, cilvēks izmanto savas dzīves gaitā iegūto informāciju par to, kā jāizskatās tīram ūdenim, un pirms dzeršanas izvērtē, vai ūdens ir pietiekami dzidrs, vai tajā kaut kas neatrodas, tad pagaršo: vai tas garšo tā, kā pēc viņa apgūtajiem priekšstatiem jāgaršo tīram ūdenim? Tas, kā cilvēks to uztver un dara, veic secinājumus, ir ķermeniskās prakses.