Kā būt pētniecībai? Pārdomas VPP “Covid-19 seku mazināšanai” kontekstā
Lai gan šā ieraksta temats nav tiešā veidā saistīts ar jautājumiem, kurus izzinu savā projektā, tā manā prātā briedusi jau kādu laiku. Runa ir par to, cik ļoti dažādi Latvijas sabiedrība izprot pētniecību, tās mērķus un uzdevumu, un to, kā šīs dziļi atšķirīgās izpratnes izgaismojas Valsts pētījumu programmas (VPP) Covid-19 seku mazināšanai rašanās, realizēšanas un vērtēšanas gaitā.
Nevienā no šiem VPP projektiem neesmu nekādā veidā iesaistīta un arī to attīstībai lielākoties esmu sekojusi mediju ziņu virsrakstu līmenī, reizē arī apbrīnojot kolēģus, kas šai programmai aktīvi pieteicās, īsā laikā izveidojot spēcīgas komandas un ķeroties pie darba. Vairāk uzmanības šiem projektiem sāku pievērst 2020. gada izskaņā un šā gada sākumā, kad medijos un sociālajos tīklos sāka parādīties ziņas, relīzes un joki par atsevišķiem projektiem, tādēļ šis mans skats ir vairāk vērsts uz kopainu, ko izgaismo kovīdprojekti, nevis šo projektu detaļām.
Diez vai bija kāds ziņām sekojošs Latvijas iedzīvotājs, kas pagājušā gada maijā palaida garām informāciju par to, ka valdība pieņēmusi lēmumu piešķirt gandrīz piecus miljonus eiro valsts pētījumu programmai Covid-19 seku mazināšanai. Šī programma, kā paredzēja Ministru kabineta rīkojums, būtu jārealizē līdz 2020. gada beigām, tas ir, apmēram sešu mēnešu laikā. Tāpat rīkojums noteica arī projekta virsmērķi un mērķi: "ierobežot Covid-19 infekcijas slimības izplatību un aizsargāt iedzīvotājus, lai, īstenojot inovatīvus augstas gatavības zinātniskus projektus, steidzami atjaunotu ekonomisko darbību un sociāli aktīvu ikdienas dzīvi” un “izstrādāt zinātniskas prognozes par turpmākās rīcības scenārijiem Latvijā 2020. gada rudenī, 2021. un 2022. gadā, tai skaitā jaunu saslimšanas uzliesmojumu pārvarēšanai, īstenojot pētījumus trijās tematiskajās jomās”. Pētnieki ātri rakstīja projektu pieteikumus, piesaistītie eksperti tos izvērtēja, un 2020. gada jūlijā tika sākti 10 pētījumi. Gada beigās daļai pētījumu īstenošanas termiņš tika pagarināts par trim vai sešiem mēnešiem.
Un šeit nu parādās interesantais jautājums: ko no šiem pētījumiem sagaidīja dažādi iesaistītie aktori – pētnieki, administratori, pieaicinātie ārvalstu eksperti, ierēdņi, politiķi, sabiedrība kopumā? Jau sākotnēji bija skaidrs, ka šiem projektiem tiks pievērsta liela mediju, politiķu un sabiedrības kopumā uzmanība. Galu galā bija runa par kopumā gana lielu naudas summu, kas šiem pētījumiem tika novirzīti no valsts budžeta, un, kā parāda MK rīkojumā minētie programmas mērķi, arī par lielām gaidām, kas saistītas ar šiem projektiem. Vēl viens svarīgs faktors, kas arī, jādomā, bija diezgan skaidrs laikā, kad programma tika izsludināta, ir fakts, ka projektu pieteikšanas laikā ļoti daudz kas joprojām bija un palika neskaidrs – kaut vai tas, kā turpināsies COVID-19 izplatība un ar to saistītie procesi pasaulē un Latvijā. Tas ir, programma tika izsludināta laikā, kad bija daudz nezināmā (principā pandēmijas sākumposmā), taču bija vairāki aktori, kas no projektiem gaidīja ātras un lielas atbildes.
Tāpat bija un ir diezgan skaidrs, ka, vienkārši izsakoties, zinātne netop sešos mēnešos. Sešos mēnešos radīti rezultāti balstās gadu gadiem ilgā darbā, krātā pieredzē, sadarbībā, intelektuālā izaugsmē, izveidotos kontaktos un daudzos citos procesos, kas ir prasījuši daudz laika un ieguldījuma. Pieņemu, ka daļa pētnieku, kas iesaistījās kovīdprojektos, uz laiku atlika malā citus savus pienākumus – citus pētījumus un darbu ar studentiem.
Pagājušā gada izskaņā sākušās diskusijas par VPP Covid-19 seku mazināšanai izgaismo to, ka, pat ja vienošanās uz papīra it kā ir bijusi skaidra, izpratne par to, kāds bijis projektu mērķis un cik sekmīgi projekts tiek realizēts, dažādiem aktoriem var krasi atšķirties. Vienkārši izsakoties, pētnieki parasti ir tendēti domāt, ka viņu darba vērtība parādās starptautiski publicētos un zinātniski recenzētos rakstos, ko izvērtēt spēj citi viņu jomas eksperti. (Šis skatījums, protams, arī ir atsevišķas diskusijas vērts, taču par to citreiz.) Kā neformālā sarunā izteicās kāds pētnieks, zinātnieku loma nav būt konsultantiem, turklāt vēl atskaitoties par katru izlietoto centu. Jā, zinātnes komunikācija un projektu administrācija ir prasmes, kas kļūst arvien aktuālākas arī Latvijā, taču tām nebūtu jābūt galvenajām pētnieku nodarbēm.
Kovīdprojektu diskusijās (un, es teiktu, pat VPP Covid-19 seku mazināšanai izveidošanā kopumā), savukārt, atklājas tas, ka, piemēram, politiķi no zinātniekiem sagaida ne tikai zinātnisko izcilību, bet arī ātrus, viegli lietojamus un piemērojamus rezultātus, un tas lielā mērā parādījās jau MK rīkojumā programmai izvirzītajos mērķos. 2021. gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija teicās "stingri vērtēt” projektu rezultātus un finansējuma izlietojumu, norādot, ka “projektu īstenotājiem ir jānodrošina skaidra un nepārprotama informācija par projektu rezultātiem un sabiedrības ieguvumiem”. No deputātiem līdz valsts prezidentam politiķi uzskata par savām tiesībām un pienākumu komentēt un vērtēt pētījumu rezultātus.
Protams, Latvija nav viena un unikāla tajā ziņā, ka pētniecības institūcijas arvien vairāk tiek uzskatītas par ātru un ātri pielietojamu zināšanu radītājām. (Un tiešām jāpatur prātā arī tas, ka nekad nav bijuši tādi zelta laiki, kuros zinātne būtu atrauta no politiskā un sociālekonomiskā konteksta.) Kā nesenā vebinārā, piemēram, minēja lieliskā Linda Tuhiwai Smith, arī COVID-19 vakcīnas izveides sacensības izgaismo to, ka no universitātēm tiek sagaidīti ātri risinājumi un uzņēmējdarbības prakses. Taču kas notiek brīdī, kad cerētais ātrais rezultāts netiek sasniegts? Kas notiek, ja, piemēram, lielo lēmumu pieņēmēji valsts līmenī nesaredz jēgu zinātnei, jo kāds no projektiem nav attaisnojis uz to liktās gaidas?
Te nu jāņem vērā nedaudz plašākais konteksts un jāatceras, ka neregulāras iešprices pētniecībā – pat piecu miljonu apmērā – neatrisinās sasāpējušos augstākās izglītības un zinātnes finansējuma un nodarbinātības jautājumus. Tās drīzāk arvien vairāk politizēs pētniecības procesus, mazinās pētnieku darba neatkarību un veicinās sistēmiskā rakstura nedrošību (precarity) akadēmiskā darbaspēka vidū. Un, līdzīgi kā minēju iepriekš, nav tā, ka šie jautājumi ir sasāpējuši tikai Latvijā. Tā, piemēram, pavisam nesen Initiative for Science in Europe (ISE) publicēja savu ziņojumu par akadēmiskās karjeras sistēmiskā rakstura nedrošību Eiropā. Viens no jautājumiem, kas ziņojumā tiek apskatīts, ir nepieciešamība rast balansu starp tā dēvēto cieto (jeb pastāvīgo) un mīksto (jeb īstermiņa grantu) finansējumu. Līdz marta beigām ISE organizē vebināru sēriju par pētnieku sistēmiskā rakstura nedrošību (aicinu apmeklēt!), un 18. februārī šajā sērijā notikušajā vebinārā arī Eiropas Parlamenta deputāte Maria da Graça Carvalho pauda atbalstu jauna pētniecības karjeras ietvara izstrādei. Par šiem jautājumiem tiek runāts arvien plašāk un skaļāk dažādos līmeņos.
Ir jādomā – arī Latvijā – par tādiem pētniecības finansēšanas modeļiem, kas būtu vienlīdzīgāki un sniegtu pētniecībā strādājošajiem lielāku sociālekonomisko drošību, ļaujot ilgstoši strādāt pie noteiktiem jautājumiem, finansējuma meklējumos nelecot no viena projekta uz nākamo. Galu galā arī Pfizer COVID-19 vakcīna lielā mērā balstās kādas pētnieces – Katalin Karikó – vairāku gadu desmitu darbā; ironija gan slēpjas faktā, ka, kā mediji vēsta, Pensilvānijas Universitāte, kur Katalin Karikó tajā laikā strādāja, bija pazeminājusi viņu amatā, jo pētniecei nebija izdevies piesaistīt pietiekami daudz grantu finansējuma.
Kā šā bloga ieraksta sākumā minēju, VPP Covid-19 seku mazināšanai realizēšanas dienas un nedienas nav tiešā manu pētniecības interešu lokā, taču plašākie jautājumi par pētniecības struktūrām un finansēšanas modeļiem ir gan. Šķiet, tiku to minējusi jau kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem, taču domāju, ka šobrīd Latvija tiešām atrodas krustcelēs, kurās var pieņemt lēmumus par tādiem pētniecības un augstākās izglītības finansēšanas modeļiem, kas radītu gan produktīvu, gan arī sociālekonomiski drošāku vidi pētniekiem un docētājiem. Plāns Latvijā ieviest tenūras modeli būtu solis šādā virzienā, taču par to – kādu citu reizi.
