Kolēģi ārzemēs uz mani skatās kā uz Latviju. Intervija ar infektoloģi, profesori Daci Zavadsku

Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Foto no privātā un RSU arhīva, kā arī publicitātes foto

Jau šonedēļ piedzīvosim vienu no skaistajiem Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) gada notikumiem – Akadēmisko balli –, kurā tiek pasniegtas godpilnās RSU Gada balvas. Pagājušajā gadā nomināciju Gada zinātnieks ieguva RSU Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras profesore, RSU Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Dace Zavadska. Viņa ir viena no vadošajiem Latvijas infektologiem, iespējams, daudziem atmiņā palikusi no kodiva laika, kad, būdama ārste un Imunizācijas Valsts padomes priekšsēdētāja, aktīvi komentēja ar pandēmiju saistītos jautājumus. 

RSU saime, iesakot profesori balvai, īpaši uzteica viņas aktīvo dalību klīniskajos pētījumos un apjomīgajos starptautiskos projektos, zinātniskās publikācijas un prasmi plašsaziņas līdzekļos veicināt RSU kā zinātnieku kalves atpazīstamību. Viņas pētniecības jomas ir imunizācija, vakcinācija un bērnu infekcijas slimības.

Kādas jums bija sajūtas pagājušajā gadā, saņemot nozīmīgo RSU balvu?

Paldies saku klīniskajiem kolēģiem, kas ir ļoti liels atbalsts, mēs pa šiem gadiem esam ļoti daudz izdarījuši. Paldies administratīvajai komandai, jo kā zinātniece varu ģenerēt un īstenot idejas, piesaistīt sponsorus, bet visi administratīvie darbi ir smagnēji un piņķerīgi. Kolēģi tos paveic ļoti efektīvi – ja man tas būtu jādara pašai, jā, es to varētu, bet tas kaut kādā mērā mazinātu vēlmi turpināt darboties un sākt ko jaunu. Es esmu klīniciste un zinātniece. 

Noteikti tieši tas bagātina jūsu skatījumu un palīdz ieraudzīt vairāk – pētīt to, kas pamanīts praksē, un praksē izmantot to, kas izpētīts zinātnē?

Pilnīgi noteikti notiek mijiedarbība.

Ir jābūt klīniskajai praksei, lai esi piesaistīts reālajai dzīvei un nedzīvo savos “zinātniskajos burbuļos”.

Bieži vien zinātnē mēs redzam, iegūstam to labāko, ko varētu vai vajadzētu izmantot, bet dzīve ievieš savas korekcijas. Un zinātne man tikpat ļoti palīdz klīniskajā darbā – neieslīgt rutīnā vai nebalstīt savu attīstību tikai praktiskajā pieredzē. Ļoti svarīgi, lai ārstam būtu saikne ar zinātni un viņš māk atšķirt, kuram zinātniskajam pētījumam var uzticēties. Tagad studentiem noteikti to māca vairāk nekā laikā, kad studēju es, – tad neakcentēja, ka visi pētījumi nav jāpieņem kā balta patiesība, un tik daudz laika neveltīja jautājumiem, kā lasīt zinātniskos rakstus. Ir kritēriji, kas ir laba, ticama evidence jeb pierādījums. To ir ļoti svarīgi saprast. 

Vai jums ir bijusi pieredze, kad klīniskajā praksē novērojat kādu šķietamu tendenci vai sakarību, bet tad šis jautājums tiek izpētīts (vienalga, vai to darāt pati vai citi), un, nē, aizdomas izrādās tikai sakritība?

Jā! Gan saistībā ar mūsu pētījumiem, gan arī citās tēmās… Kovids bija brīnišķīgs piemērs tam, iespēja redzēt ļoti plaši – ieraudzīt, kā sasaistās zinātne ar praksi. 

Pirms veicām mūsu pētījumu par ērču encefalīta vakcīnām, mums, vērojot situāciju praksē, bija aizdomas, ka vienas vakcīnas aizsardzība ir pārāka par otru. Abas ir reģistrētas Eiropā, ir efektīvas un plaši lietotas, tomēr šķita, ka viena tomēr varētu būt spēcīgāka. Bet klīniskais pētījums, ko mēs veicām četrus gadus pēc kārtas, nosakot antivielas divās grupās, kurā katrā cilvēkus vakcinēja ar savu vakcīnu, pierādīja – abas vakcīnas ir līdzvērtīgas.

Vai ir bijis otrādi – kad intuīcija palīdzējusi pamanīt to, ko citādi varbūt, rīkojoties pēc algoritmiem, tik ātri nepamanītu? Kādā intervijā jūs minējāt, ka jāieklausās vecāku intuīcijā. Un nu jau esot promocijas darba pētījums, kam jūs bijāt vadītāja, kas rāda – ir vērts ieklausīties vecāku sajūtā, nojautā par bērna veselību.

Vecākiem patiešām var būt tas, ko angliski sauc “gut feeling”. Latviski tam grūti pielāgot terminu (varētu teikt – vecāku nojauta, intuīcija, ka ar bērna veselību kaut kas nav kārtībā,  – aut.). Pilnīgi noteikti šādai sajūtai var būt pamats. Doktorante Urzula Nora Urbāne to pētīja – vai smagu infekcijas slimību gadījumā vecākiem bijusi šī nojauta. Doktorante kopā ar pētījuma komandu pierādīja, ka šajā sajūtā ir pamats ieklausīties. Mēs, ārsti, to vienmēr nojautām. Manu ārsta gaitu sākumā, deviņdesmito gadu beigās, par to runāja pieredzējušākie kolēģi, viņi atgādināja – ieklausieties, ko vecāki jums saka. Jā, viņi ir dažādi – ir tādi, kas runā ļoti daudz, un tajā nevar “atrast sāli”, ir tādi, kas pārspīlē vai, otrādi, pievērš atvases stāvoklim par maz uzmanības… Bet kopumā lielākā daļa vecāku, arī es kā mamma, noteikti varu teikt, ka ir tāda sajūta: tu saproti, ka šoreiz ir citādāk, nav kā parasti, un iekšējie trauksmes zvani zvana. Ārstam vecāku bažās noteikti jāieklausās.

Mums, protams, ir grūti pierādīt faktos saikni starp vecāka intuīciju un bērna slimību, šī ir nesena, maz izzināta joma, bet to arvien vairāk sāk pētīt. Priecājamies, ka mēs esam vieni no šiem pētniekiem.

Turklāt kolēģi no citām valstīm, ar kuriem esmu kopā konsorcijos, apsveica mūs un slavēja, ka esam veikuši labu pētījumu. Šāda kolēģu atzinība vienmēr ir patīkama, jo īpaši, ja to izsaka profesionāļi, kurus augstu vērtē un respektē Eiropā, citviet pasaulē. Tad jo vairāk gribas turpināt darboties! 

Kādā veidā promocijas darba autore jūsu vadībā pētīja šo vecāku sajūtu, jo tas tiešām šķiet grūti izpētāms jautājums?

Tas bija rūpīgs doktorantes darbs. Es un profesore Jana Pavāre bijām darba vadītājas. Autore ļoti detalizēti intervēja vecākus, pēc iespējas ātrāk, kopš viņi ir vērsušies pēc palīdzības slimnīcā. Tāpat aptaujāja aprūpes ārstus, viņu pirmās sajūtas, nojautu. Tad, protams, tika skatīti objektīvi rādītāji – klīniskās pazīmes, laboratoriskās analīzes, diagnostikas un ārstēšanas iznākums. Piemēram, tika izzināts, vai vecāki, kuru bērni bija smagāk saslimuši ar nopietnām bakteriālām infekcijām, nojauta, ka bērns ir citādi, nopietnāk slims nekā citkārt. Protams, ir jāņem vērā arī cilvēku izglītības līmenis un dažādi sociālie faktori, kas var ietekmēt pētījuma rezultātu.

Lasīt promocijas darbu

Parunāsim par jaunākajiem pētījumiem, kurus vadāt un kuros esat iesaistījusies. Par kuriem no tiem gribētos sevi un komandu īpaši uzteikt? 

Mēs esam veikuši līdz tam Latvijā nebijušu pētījumu kopumu par vienu infekciju un tās izraisītāju, kas skar mums Latvijā patiešām aktuālu tēmu, – ērču encefalītu. Esam to izpētījuši no A līdz Z, pašlaik esam pie burta Z savos pētījumos. Inficēšanās ar ērču encefalītu viennozīmīgi ir, bija un droši vien būs problēma Latvijā. Mūsu valsts ir endēmiska, un ērce var piesūkties arī Rīgas centra parkā, nav jāiet obligāti uz mežu vai piemājas dārziņu. Latvijā sastopami visi trīs ērču encefalīta vīrusa apakštipi, ir plaša slimības atpazīstamība, informētība un ir diezgan augsta vakcinācijas aptvere, tādēļ pētniecībai mums ir dots viss nepieciešams – tikai jādara. 

Šajā gadījumā noteikti jāuzteic veiksmīga sadarbība ar industriju, jo Latvijas valstij pētījumiem tādas naudas nav ne valsts pētījumu programmā, ne citādi. Eiropas projektu konkursos mēs ne vienmēr varam ar šo tēmu izkonkurēt. Priecājamies, ka bija iespējams iegūt grantu – zinātnieks nāca ar savu ideju un pierādīja, kāpēc ir svarīgi tēmu pētīt, industrijas pārstāvi kaut kādā mērā arī interesēja tēma. Industrijas pārstāvji iegulda naudu bez jebkādas ietekmes uz procesu, kas notiek zinātnē vai pētījuma rezultātos. Mēs, protams, arī publikācijās norādām, ka šāda sadarbība ir bijusi, tie nav pasūtījuma pētījumi. 

Mums ir izdevies kopš 2016. gada veikt jau piecus apjomīgus pētījumus par ērču encefalīta tēmu, un vēl plānojam jaunu pētījumu par ērču encefalītu sekām bērniem. Taču kopumā esam izpētījuši tēmas saistībā ar ērču encefalītu visdažādākajos aspektos. Piemēram,

pētījām ērču encefalīta ierosinātāja izplatītu un veidus, kopā ar Vācijas kolēģiem trīs sezonas paši braucām pa mežiem, vācām ērces.

Ir ļoti interesanti strādāt kopā ar šiem ekspertiem, biologiem un laboratorijas speciālistiem, viņi savās laboratorijās tālāk ļoti smalki var visu analizēt, kas diemžēl nav iespējams pie mums Latvijā. Uzreiz, protams, jāpiemin, ka starptautiskā sadarbība ir ļoti būtiska. Mums paveicies ar šādiem ārzemju kolēģiem, kas nu jau kaut kādā mērā kļuvuši par draugiem.

Latvija ir pietiekami maza, pacientu ir daudz, tādēļ mūsu pētījumi ir valstiska mēroga jeb visas populācijas pētījumi. Tādēļ tie ir vērtīgāki nekā tikai vienā slimnīcā vai reģionā veiktie. Tā mums izdevās pārliecinoši izpētīt vakcīnas efektivitāti – tas man pašai un komandai sagādā prieku. Tāpat arī Eiropas HORIZON pētījumos neesam vieni paši, tajā iesaistītas daudzas valstis, mēs to nevaram paveikt vieni. Mēs kopīgi veicam inovatīvus pētījumus par signatūrā (signature) balstītu diagnostiku*. Proti, mēs mēģinām izveidot rīkus** ātrākai un precīzākai nopietnu infekciju diagnostikai nevis meklējot infekcijas ierosinātāju, bet gan to kā cilvēks ar saviem gēniem reaģē uz noteiktām infekcijām, to grupām. Piemēram, pēc asins analīzēm noteikt, kā cilvēks ar saviem gēniem atbildēs uz infekciju, kuri gēni ieslēdzas, kuri izslēdzas. Savācot lielu daudzumu asins paraugu no dažādām pasaules valstīm, mēs meklējam, kas ir kopīgais, teiksim, garajam klepum, tuberkulozei, malārijai, kādam specifiskam vīrusam – kuri gēni ieslēdzas un izslēdzas. 

Lielākais ieguvums ir iespēja ātri identificēt precīzu drudža iemeslu un sākt atbilstošu terapiju. Pētījuma laikā mēs izstrādājām biomarķieru testu, kas ļaus asinsanalīzē pēc iespējas precīzāk noteikt, vai drudža iemesls ir vīrusa vai baktēriju ierosināta infekcija, lai varētu ātri uzsākt nepieciešamo ārstēšanu. Atkarībā no konkrētā saslimšanas un infekcijas veida, uz paaugstinātu temperatūru cilvēka organisms reaģē dažādi – lai nodrošinātu organisma aizsargprocesus, vieni gēni, kuri kodē šos procesus, ieslēdzas, citi – izslēdzas. Šo procesu var noteikt, izmantojot biomarķierus. Analizējot šos biomarķierus, ir iespējams noteikt saslimšanas iemeslu.

Bieži vien līdz secinājumam, kas ir patiesais iemesls, praksē nonākam izslēgšanas procesā, bet te ar šo vienu analīzi, vienu rīku, iespējams, varēsim gūt praktisku ieguvumu medicīnai. Pagaidām beidzām gadu ilgu pilotpētījumu Bērnu slimnīcā, par rezultātiem vēl nevaru pastāstīt.

"Latvijā notika starptautiska konference, veltīta Rota vīrusam, biju tā vadītāja un namamāte," rādot bildi, stāsta Dace Zavadska

Kas vēl bez šī pētījuma ir redzeslokā?

Es esmu pediatre un infektoloģe, bērnu infekciju tēma man ļoti patīk, un es esmu ļoti priecīga strādāt katru dienu bērnu slimnīcā. Taču dzīve mani tā ievirzīja, ka pusi no mana darba skar infektoloģijas atzars – imunizācija. Tad nāca kovids… Un, iespējams, pasakot kolēģiem manu vārdu, pirmais, kas ienāk prātā, ir saistība ar vakcīnām, nevis ar infekcijām. 

Beidzot mums ir izdevies piesaistīt Eiropas (EU4Health programmā) projektu tieši saistībā ar imunizāciju. Divarpus gadus ilgā projekta nosaukums ir EUVABECO (European Vaccination Beyond COVID), un tajā pētām ar vakcināciju saistītās problēmas. Viens no partneriem un ekspertu konsultatīvās padomes pakotnes vadītājs ir RSU, un es tajā esmu gan projekta zinātniskā vadītāja Latvijā, gan aktīvi darbojas projekta koordinācijas grupā.

EUVABECO projekta mērķis ir sniegt uz pierādījumiem balstītus un sekmīgi izmēģinātus labo prakšu īstenošanas plānus ES dalībvalstīm, lai turpmāk valstis šos plānus varētu izmantot projektā apskatīto vai citu līdzīgu prakšu ieviešanai, kas būtu svarīgas plānveida vakcinācijai. Arī nākotnes krīzes gadījumā šīs prakses darbotos pāri robežām un dažādās ģeogrāfiskās teritorijās un jurisdikcijās.

Analīzes rezultātus varēs pielāgot šī brīža situācijai, pilotēt citās valstīs. Mēs arī Latvijā veiksim pilotprojektu trīs rīkiem: klīnisko lēmumu sistēma, elektronisko produkta lietošanas instrukcija un portatīvo digitālo vakcinācijas karte. Ja tie sevi pierādīs kā efektīvus, izstrādāsim pamācību, kā tos ieviest. Tie būs ieteikumi, vērsti uz veselības aprūpi, uz sabiedrības veselību, lai nepieciešamie soļi būtu ērti un efektīvi. Jo, nedod Dievs, atkal tādu jaunu krīzi... Tad vismaz mums jau būtu efektīvi rīki, kā ātri saprast, kam, ko, kā paziņot, kā informāciju ievadīt sistēmās, kā izgūt no tām.

Pirms šīs lielās vakcinācijas tēmas, pirms padsmit gadiem, manuprāt, jaunajām mammām jūs bijāt vairāk zināma kā ar zīdīšanu saistīta speciāliste. Jūs pasniedzāt kursus zīdīšanas speciālistiem, konsultējāt un iedrošinājāt mammas… Vai vēl pievēršaties šai tēmai?

Šī tēma ir aizgājusi, tā man bija ļoti tuva, tajā brīdī mēs Latvijā īstenībā ienesām pasaules elpu. Tagad zīdīšanas tēma un atbalsts tajā ir pats par sevi saprotams. Laiks, kad vairāk pievērsos zīdīšanas tēmai, sakrita ar periodu, kad es gaidīju savu vecāko meitu un ar brīnišķīgiem pasniedzējiem veidojām programmu par zīdīšanu. Profesore Ieva Ranka, kas jau diemžēl vairs nav šajā saulē, un docente Jevgēnija Livdāne, divas brīnišķīgas skolotājas un cilvēki, mani kā jauno studentu toreiz vēl iesaistīja zīdīšanas veicināšanā un izglītošanā par šo tēmu. Tas bija burvīgs laiks! Un, ja vien kaut kur manā ceļā nejauši nonāk kāda māmiņa ar zīdīšanas problēmām vai es redzu, ka šādas grūtības ir, manī momentā pamostas atkal interese, un es noteikti esmu ar mieru palīdzēt un skaidrot. Tomēr aktīvi vairs nekonsultēju un nemācu par šīm tēmām. 

Vēl, pirms izlēmāt par labu pediatrijai un infektoloģijai, jūs domājāt par rezidentūru psihiatrijā… 

Jā, bija tāds laiks. Es gāju voluntēt uz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru Tvaika ielā un biju ļoti iespaidojusies, mani iedvesmoja cikla pasniedzēji, kā viņi docēja par psihiatrijas tēmām. Kādu laiku es nopietni domāju rezidentūrā izvēlēties šo specializāciju. Bet paldies arī manam vīram – lai arī toreiz vēl nebijām tik ilgi pazīstami –, sajūtot mani, viņš teica, ka tas nebūs piemērots man. 

Uz pediatrijas rezidentūru aizgāju diezgan vēlu – tikai piektajā studiju gadā, kaut gan jau trešajā gadā bija jāizvēlas šis virziens, noliku papildu eksāmenus. Tālāk jau nāca specializācija infektoloģijā. 

Kā pandēmijas pieredze ietekmējusi jauno ārstu interesi par infektoloģiju?

Es katru dienu esmu gan ar studentiem, gan ar rezidentiem – esmu viņiem gan mācībspēks, gan kolēģis. Bet atgriežoties pie jautājuma – izskatās, ka kopumā Latvijā nav pieaugusi interese par infektoloģijas rezidentūru. Domāju, kovidlaiks bija koks ar diviem galiem. Tas, protams, parādīja, ka darbs infektoloģijā [ārstiem un pētniekiem – aut.] ir interesants, dinamisks. Infekcijas ir bijušas un vienmēr būs, no darba viedokļa tas ir interesanti, infektologi vienmēr būs vajadzīgi, bet tādos brīžos kā pandēmija bija smagi. Aspekti bija dažādi – tu saproti, ka ir jauna infekcija, bet cilvēkiem, kam ir ļoti slikti, tev nav rīku, ar ko palīdzēt… Bija jāpiedzīvo arī viss negatīvisms, kas nāca, – varbūt kādu tas arī nobiedēja. Tiesa, jebkurā medicīnas specialitātē var piedzīvot negatīvismu… 

Ko kovida laiks mainīja vai nostiprināja jūsos kā profesionālē, ārstē, cilvēkā?

(Ievelk elpu.) Ļoti daudz! Tas mani ļoti daudz ietekmēja. Tas bija... pirmais vārds, kas nāk prātā – tas bija izaicinājums. Gan profesionāli, gan kā cilvēkam. Īsā laikā vajadzēja apgūt ļoti daudz informācijas, ļoti daudz atsijāt graudus no pelavām (balss kļūs strikta).

Vajadzēja pieņemt lēmumus. Tādus, ko tajā brīdī no tā zināšanu līmeņa, kas ir pieejams pasaulē, tu vari iegūt. Pieņemt lēmumus, kas ne vienmēr ir populāri.

Palikt ar savu taisno mugurkaulu. Neļauties politiskam spiedienam – tas ir ļoti svarīgi ārstiem un zinātniekiem, vienalga, vai to mēģinātu darīt valdības politikas pārstāvji vai nozares politikas veidotāji. Un tikt galā ar sevi. Jā, tas bija liels mācību brīdis man kā ārstei, kā infektoloģei, kā tajā brīdī zināmā mērā publiskai personai. Arī izaicinājums. Vienlaikus es sajutu, ka man ļoti uzticas kolēģi un sabiedrība, – tā ir milzīga atbildība. Tāpēc uzsveru, ka jāpaliek ar taisnu mugurkaulu un jāspēj apgūt jauno. Un, protams, mani glāba starptautiskais kolēģu sadarbības tīkls. 

Jāteic, tāds sadarbības tīkls pētniecībā veidojās ar laiku. Kā jauns cilvēks tiku aizsūtīta uz vienu ekspertu mītiņu, uz otru konferenci, un tā pamazām sāku audzēt savu profesionālo loku. Es uzskatu – līdzās pašsaprotamām lietām kā cieņa un laipnība ļoti jāievēro princips – ja tu kādam kaut ko apsoli, noteikti to izdari un izdari to augstākajā kvalitātē. Saņemies un izdari, veido attiecības. Tas ir ilgs maratons, rezultāts nav pēc pusgada vai gada, augļi ienākas pēc gadiem. Piesaistīt pētījumus Latvijai, universitātei, lielā mērā ļāvuši vairāk vai mazāk mani personiskie kontakti. Tādēļ ir ļoti svarīgi noturēt reputāciju, nesabojāt un nepazaudēt to. Tādēļ es cenšos vienmēr ārzemju kolēģiem visu saprotami un pieklājīgi skaidrot, jo uz mani neskatās kā uz mani vienu pašu – uz mani skatās kā uz Latviju. Un man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, jo apzinos – es nereprezentēju tikai sevi vai tikai RSU, es atspoguļoju Latviju. Es kopumā esmu liela patriote un savā ziņā arī nacionāliste. Man ir svarīgi, ko domā mani kolēģi par Latviju, kādi mēs šeit esam, cik uz mums var paļauties, ko zinām, protam un varam.

Ir kaut kādu valstu pārstāvji, ar kuriem īpaši mentāli laba saderība? 

Jā! Nu jau ir izveidojusies draudzība un tiekamies arī ārpus darba ar Vācijas kolēģiem, kurus iepazinu saistībā ar pētījumiem par ērču encefalītu, tāpat ar Austrijas kolēģiem. Arī ar Nīderlandes kolēģiem ir draudzīgas attiecības. Man ļoti patīk britu kolēģi – es no viņiem mācos, lūdzu padomu, un man ļoti simpatizē viņu komunikācijas veids – ļoti cieņpilns un laipns. Tā ir komunikācija bez agresivitātes, man ļoti nepatīk agresīvi cilvēki.

Bet droši vien agresivitāte bija tā, ko jūs iepazināt kovida laikā… 

Jā, biju spiesta. 

Saprotu, bija arī reāli, līdz policijai nonākuši draudi pret jums.

Jā…

Un kā jūs tikāt ar to galā emocionāli?

Mani ļoti glāba tas, ka neesmu sociālajos tīklos. Ja man kādu vajag satikt vai kaut ko uzzināt, es viņam varu piezvanīt vai kā citādāk sameklēt. Tajā brīdī tas man ļoti palīdzēja. Un – mana ģimene. Viņi bija viens par visiem un visi par vienu, viņi mani ļoti atbalstīja – meitenes (abas meitas  – aut.), vīrs, mamma. Viņi ļoti dzīvoja līdzi un palīdzēja. Mans vīrs ir jurists, un viņš ļoti daudz varēja arī tīri pragmatiski, vēsu prātu pateikt. Un pavirzīt, ja vajadzēja. Viņš varēja mani aizstāvēt, ja nepieciešams.

No citām intervijām es nojaušu, ka jums ģimene ir ļoti svarīga vērtība jūsu dzīvē.

Protams!

Kā savienot profesionālo un ģimenes dzīvi, jo ārsta profesija jau ļoti daudz prasa, tad vēl ir zinātne un ģimene – kā visu sabalansēt? 

(Runā lēnāk, aizdomājoties.) Tas noteikti nav viegli. Un, runājot ārpus darba ar kolēģiem gan šeit, Latvijā, gan ārzemēs, redzu, ka viņiem nav citādāk. Ir tās pašas problēmas, tie paši izaicinājumi – laiks, būšana prom no mājām, prātā darba lietas, nevis mājas. Noteikti manas meitas, vīrs un mamma kaut kādā mērā ir cietuši no tā, bet vienlaikus viņi ir sapratuši situāciju, ir atbalstījuši mani. Bet noteikti, ja man būtu dzīvē notiktu kāds kritisks brīdis, kad man ir jāizvēlas [starp darbu un ģimeni – aut.], es, protams, izvēlētos ģimeni. Es esmu pateicīga augstākajiem spēkiem, ka tāds brīdis nav bijis.

Mūsu saruna notiek atvaļinājumu laikā. Kas brīvajā laikā jūs uzpilda? 

Es esmu pilsētas meitene, piedzimusi un dzīvojusi pilsētā, bet pēdējos nepilnus desmit gadus mēs ar vīru nedaudz mēģinām apgūt arī dzīves izaicinājumus ārpus Rīgas. Tas man arvien vairāk sāk iepatikties, un arī šogad vienu atvaļinājuma nedēļu pavadīju vienkārši savā dārzā, baudot būšanu tur.

Jau rakstot un pārlasot interviju, es pamanīju, ka Dace Zavadska bieži izvēlas vārdu "jā" un tajā ir jaušama enerģija. Tas sasaucas ar reiz viņas teikto par spēju risināt dažādas problēmas. Tādēļ vēl pēc sarunas aizrakstu viņai jautājumu – vai jūsu dzīves pozīcija ir "teikt jā" izaicinājumiem? Kā to izjūtat? 

Jā, noteikti! Visbiežāk mana dzīves pozīcija ir "teikt jā". Pieņemt izaicinājumus. Saprāta robežās, protams. Pat ja sākumā šķiet neiespējami, apdomāt un tomēr mēģināt. Noteikti piekrītu un varu attiecināt uz sevi teicienu “kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku”. Lai arī ko psihologi, terapeiti par to visādi izsakās. Bet mācos arī teikt "nē", un man jau sanāk.

* A rapid test to diagnose severe illnesses such as sepsis and meningitis, using personalised gene signatures.

** PERFORM (Personalised Risk assessment in Febrile illness to Optimise Real-life Management across the European Union) ir pētījums, kas saistīts ar bērnu mirstības samazināšanu, uzlabojot dzīvībai bīstamo infekcijas slimību agrīnu diagnostiku, ārstēšanas rezultātus un profilaksi, izmantojot modernās molekulārās bioloģijas, citometrijas un imūnģenētikas metodes.

Un otrs, sekojošs pētījums arī ir HORIZON 2020 programmā DIAMONDS (Diagnosis and Management of Febrile Illness using RNA Personalised Molecular Signature Diagnosis), kas saistīts ar bērnu un pieaugušo mirstības samazināšanu un veselības veicināšanu, uzlabojot infekcijas un iekaisīgu slimību agrīnu diagnostiku, tādējādi veicinot to savlaicīgu un adekvātu ārstēšanu, lietojot jauno personalizētās medicīnas pieeju infekcijas un iekaisīgu slimību diagnostikā, balstoties uz individuāliem asinīs noteiktiem RNS parakstiem.