Par akadēmisko brīvību
Ak, pandēmijas mākoņa zelta maliņa! Lai gan skumstu par arvien atliktajiem lauka darba braucieniem uz Japānu un Melnkalni, ar vērā ņemamu regularitāti turpinu priecāties par fantastiskajām konferencēm un darbsemināriem, kuri tagad notiek tiešsaistē visās pasaules malās un kuru apmeklēšanai atliek vien īsi piereģistrēties un laikā pieslēgties.
Galvenie šādi maija notikumi manā kalendārā ir divi darbsemināri. Pirmais no tiem ir akadēmiskā darba socioloģes Asli Vatansever organizētais 18. maija pasākums Free as a Bird: Academic Precariat and the State of Academic Freedom in the Global North. Otrais, savukārt, ir 31. maija notikums Not Quite Equal: Exploring Intersectional Power Relations in the European East-West Divide, ko rīkoja filozofijas pētniece un bioētiķe Tereza Hendl.
Tā kā šā ieraksta tapšanas laikā man ir sanācis vairāk pārdomāt darbseminārā Free as a Bird skartos jautājumus, izvērstāk rakstīšu par tiem, otra pasākuma atskaņām ļaujot atspoguļoties manā darbā citos formātos. 18. maija darbseminārā pētnieki pievērsās dažādiem akadēmiskās brīvības jautājuma leņķiem “globālo Ziemeļu” (global North) kontekstā, vairāku sociālo un humanitāro zinātņu disciplīnu perspektīvā analizējot procesus, piemēram, Lielbritānijā, Vācijā un Ziemeļvalstīs, kā arī plašākā mērogā, apzinoties, ka daudzi aprakstītie procesi ir globāla, nevis nacionāla mēroga parādības. (Ar darbsemināra programmu var iepazīties šeit.)
Akadēmisko brīvību parasti saprotam ļoti tiešā un diezgan šaurā veidā. Piemēram, Encyclopedia Britannica sniegtā definīcija atklāj, ka akadēmiskā brīvība nozīmē brīvību iegūt un nodot zināšanas bez nepamatotas juridiskas iejaukšanās un ierobežojumiem, institucionāliem regulējumiem un sabiedrības spiediena. Parasti par akadēmiskās brīvības ierobežojumiem tiek runāts kā par politiskiem procesiem, norādot uz akadēmiskās brīvības neesamību valstīs ar autoritāriem režīmiem. Iniciatīva Scholars at risk, piemēram, dokumentē pētniekus un docētājus, kuri ir zaudējuši darbu, brīvību vai pat dzīvību dažādās valstīs, un mēģina palīdzēt politiski motivētu akadēmiskās brīvības ierobežojumu skartajiem.
Taču, kā ieskicēja 18. maija darbsemināra uzsaukums un pasākuma laikā sniegtās prezentācijas, par akadēmisko brīvību jādomā plašāk, un riski akadēmiskajai brīvībai ir jāanalizē arī kontekstos, ko tveram kā akadēmiskā darba un domas brīvības citadeles. Ir jāpievērš uzmanība riskiem, ko rada akadēmiskā darba strukturālie aspekti. Strukturālo faktoru vidū ir arī pētnieku un docētāju darba apstākļi, tostarp arī pieaugošā sistēmiskā rakstura nedrošība akadēmiskajā vidē (academic precarity).
Tas, kas dažādos veidos izskanēja darbseminārā Free as a Bird, ir jautājums par to, kā mūsdienu zināšanu radīšanas režīmos akadēmiskās brīvības jēdziens tiek sagrozīts, un kā, retoriski priekšplānā liekot akadēmiskās brīvības jēdzienu, tiek iegrožota pati brīvība (piemēram, neatkarīgi veikt pētījumus). Tā, piemēram, Mariya Ivancheva parādīja, kā Lielbritānijas un Venecuēlas kontekstā, tverot akadēmisko brīvību kā brīvību no valsts iejaukšanās, universitāšu un citu pētniecības institūciju autonomiju ietekmē neoliberālā tirgus ekonomika. Ana Ferreira atklāja, kā valdības līmeņa rīcībpolitikas veidotāji Portugālē publiski pasniedz grantu finansējumu jauniem pētniekiem kā priekšnoteikumu akadēmiskajai brīvībai, tādējādi retoriski pārdefinējot nedrošību kā brīvību. Britta Ohm norādīja, kā Vācijas pētniecības institūciju struktūras un hierarhijas veido dažādas ne-brīvības formas, ironiski norādot, ka attiecību formas, kas parādās šajos kontektos, ir ne tik daudz kapitālistiskas, cik feodālas. Un, protams, kā Asli Vatansever – un arī citi dalībnieki – norādīja diskusiju laikā, fonā visiem šiem procesiem ir arī ideoloģiskais uzstādījums, kas tver pētnieku aktivitātes kā aizraušanos un sirdslietu, nevis darbu.
Lai gan šis lieliskais darbseminārs ir jau garām, turpinu domās atgriezties pie jautājuma par to, kā Latvijā iet ar akadēmisko brīvību. Politiskā līmenī, šķiet, esam tīri drošā situācijā. Taču domājot strukturāli, kā aicināja darīt 18. maija darbseminārs? Domāju, ka turpinām atgriezties pie jautājuma par to, ko, piemēram, zinātnei un pētniekiem Latvijā nozīmē viedās specializācijas stratēģijas ieviešana, projektu finansējuma cildināšana, dominējošā izpratne par pētniecības izcilību vai zinātnieku darba kvantificēšana pēc spēkā esošajiem kritērijiem. Atbildes droši vien iezīmēsies pēc dažiem gadiem.
