Par attālināto lauka darbu Japānā...
2021.gads ir sācies ar jaudu – ar pārorientēšanos, ar jaunām idejām, plāniem un notikumiem. Reizē gan nākuši arī atgādinājumi, ka, lai kā gribētos attīstīt lauka darbu attālināti un izmantot tehnoloģiju sniegtās iespējas saziņā ar potenciālajiem pētījuma dalībniekiem (piemēram, Japānā), distance un ekrāni tomēr rada barjeru un padara procesu ilgāku un smagnējāku.
To, ka šajos secinājumos neesmu viena, sapratu, apmeklējot tiešsaistes semināru Research at a Distance: Japan Studies in an age of Covid-19, kas, bāzēts Austrālijā, notika pirms pāris dienām – 21. janvārī. Kā semināra premise tika minēts fakts, ka šis tiešām ir laiks, kurā ar COVID-19 izplatību saistīto procesu dēļ ir bezgala sarežģīti nokļūt Japānā un veikt tur jebkāda veida datu vākšanu, un semināra mērķis bija dalīties pieredzē un padomos, kā pēc iespējas rezultatīvāk veikt pētījumus digitālajā vidē.
Kā viens no pirmajiem seminārā uzstājās antropologs Deivids Sleiters (David Slater), kurš pats dzīvo un strādā Japānā. Arī daudzi viņa studenti un kolēģi veic pētījumus tieši Japānas kontekstā, turklāt visdažādākajās sabiedrības grupās. COVID-19 pandēmijas kontekstā gan D. Sleiters, gan viņa studenti ir īpaši pievērsušies jautājumam par to, kā pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi, nedrošība un bailes ir ietekmējuši jau tā neaizsargātākās Japānas sabiedrības grupas – piemēram, cilvēkus bez noteiktas dzīvesvietas, ļaudis, kas nodarbināti seksuālo pakalpojumu industrijā, bēgļus un mazāk aizsargātās imigrantu grupas. Ieskatu šajos pētījumos var gūt The Asia Pacific Journal: Japan Focus īpašajā izlaidumā Vulnerable Populations Under COVID-19 in Japan, ko tiešām aicinu atvērt un palasīt, lai gūtu priekšstatu par gan par COVID-19 krīzes ietekmi Japānā, gan arī par antropologu devumu šādu krīžu izzināšanā, dažādo problēmu izgaismošanā un valdības rīcībpolitiku cilvēcisko seku izgaismošanā.
Viens no aspektiem, kurus D. Sleiters semināra laikā uzsvēra (un kas tiek ieskicēts arī pieminētajā izdevumā), ir jautājums par to, kā COVID-19 pandēmijas apstākļos antropologi spēja vai nespēja pārcelt savu lauka darbu no klātienes sarunām, kopābūšanas un citiem etnogrāfiskā darba procesa aspektiem uz praksēm, ko varam dēvēt par digitālo etnogrāfiju. Protams, tikpat svarīgs faktors ir tas, cik lielā mērā tās sabiedrības daļas, kuras nonākušas atropologu pētījumu lokā, spēj savu biedrošanos, organizēšanos, draudzēšanos un komunikāciju kopumā pārnest digitālajā vidē. Skaidrs, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas šo pāreju veikt ir daudz sarežģītāk nekā jaunākiem ļaudīm, kuriem, piemēram, liela daļa darba vai privātās dzīves tika organizēta ar sociālo mediju starpniecību. Un tāpat ir skaidrs, ka ir procesi, kurus, lai kā to vēlētos, nevar digitalizēt – kaut vai tīri praktiskas palīdzības sniegšanu sociāli neaizsargātām grupām, kas COVID-19 ierobežojumu dēļ apsīka arī Japānā.
Un beidzot nonāku pie svarīgākā – tīri egoistiski mana pētījuma kontekstā – D. Sleitera semināra laikā teiktajā: viņš pats, viņa kolēģi un studenti spēja turpināt savus lauka darbus COVID-19 pandēmijas izplatības laikā un pēc tam savu izzināto arī aprakstīt un analizēt tieši tāpēc, ka viņu paveiktais bija lauka darba turpinājums. Tas ir, viņi nesāka jaunus pētījumus COVID-19 laikā. Jā, viņi rūpīgi piefiksēja grandiozās pārmaiņas savu pētījumu dalībnieku dzīvē, kuras nesa pandēmija un ar to saistītie procesi, taču viņiem šajā laikā nebija jāsāk lauka darbs no nulles.
Par šo jautājumu aizdomājos, pati mēģinot veikt digitālo etnogrāfiju ar ārvalstu pētniekiem Japānā un saprotot, ka, nudien, vienīgais, uz ko var paļauties, ir iepriekš iedibinātie kontakti un pastāvošās socialitātes, tas ir, tā dēvētais “vājo saišu” spēks. Antropologa darbā šī paļaušanās ir neatsverama un neizbēgama, taču, tikai mēģinot sākt lauka darbu tiešsaistē, saprotam, cik ļoti tomēr paļaujamies uz nejaušām sarunām, tikšanās reizēm un iepazīšanās izdevībām – kuras jebkurā gadījumā klātienē ir iespējamākas. Mana pētījuma kontekstā jāsaka liels paldies cilvēkiem, kas pēc vairāku gadu diezgan minimālas kontaktēšanās atsaucās manam aicinājumam aprunāties un dalīties savā pieredzē, turklāt vēl iepazīstināja ar saviem kolēģiem, draugiem un paziņām, tādējādi lēnām veļot projekta metodoloģisko sniega bumbu uz priekšu. Turu īkšķus (un sparīgi rakstu e-pastus), lai tā tuvākajā laikā neapstājas!
