Par gaidīšanas režīmiem
Nedaudz dīvaini apzināties, ka jau šā gada augustā noslēgsies šis pēcdoktorantūras projekts. Laiks nudien paskrējis ļoti ātri, un es tikai tagad lēnām sāku apzināties, cik daudzi no projekta mēnešiem ir pagājuši tādā kā gaidīšanas režīmā – it kā ar vienu kāju šeit un tagad, bet ar otru – nākotnē, kas nu tūlīt tik būs.
Cik daudzas nedēļas tika vadītas, domājot, ka pandēmija nupat, nupat norimsies, ka izdosies arvien vairāk pētījuma dalībnieku satikt klātienē, ka Japāna kādā brīdī atvērs robežas, ka sanāks doties ne tikai virtuālos, bet arī reālos mobilitātes un lauka pētījuma braucienos…
Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem jau minēju, ka savā ziņā šis gaidīšanas režīms un, piemēram, sarežģīta mobilitātes braucienu plānošana bija saistīti ar nevēlēšanos riskēt ar bērna veselību: ja būtu kaut kur jālido uz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem pēc kārtas, tas būtu jādara kopā ar bērnu. Kā pandēmijas apstākļos pieņemt lēmumu par to, kurā brīdī to ir droši darīt? Ja pandēmijas ierobežojumi kādā vietā pastiprinātos, kā tas ietekmētu pētījuma veikšanu, pārvietošanos un atgriešanos Latvijā? Atskatoties uz pēdējiem diviem gadiem, nudien šķiet savādi, cik daudz laika tomēr tika veltīts, lai mēģinātu rast atbildes uz šiem jautājumiem un, tās nerodot, atgrieztos gaidīšanas režīmā.
Projekta noteikumi gan neļauj gaidīšanas režīmu vairs pārlieku atlikt, un jau tuvākos mēnešus vajadzēs aktīvi pavadīt ārpus Latvijas. Jautājumi par to, kā tieši to izdarīt, īpaši nemazinās, un birokrātiskais ietvars īsti nepalīdz. Piemēram, ja lidmašīnas biļetes var iegādāties tikai ar universitātes starpniecību, kā, piemēram, nopirkt lidojumu kopā ar bērnu? It kā sīkumi, un, jācer, atrisināmi, taču personiskā līmenī tie nedaudz nomāc garu un sparu, savukārt plašākā līmenī ir emblemātiski tam, ko sociālie zinātnieki, tai skaitā antropologi, nu jau daudzus gadus ir pauduši un kas ir arī mana pētījuma uzmanības lokā. Tas ir, mūsdienu zināšanu radīšanas režīmi un to uzsvars uz mobilitāti kā neatņemamu pētniecības procesu daļu, priekšplānā izvirza noteikta veida ideālo pētnieku – tādu, kam nav rūpju attiecību un kas jebkurā mirklī var pacelt cepuri un doties tālāk uz nākamo institūciju, valsti un pat kontinentu. Šādu cilvēku gan nav daudz, un itin bieži kustēšanās pāri robežām – vai lielāku valstu gadījumā garās distancēs pat vienas valsts ietvaros – no pētniekiem ļoti daudz prasa arī attiecību ziņā, nemaz nerunājot par to, kādu iespaidu tas atstāj uz pašiem zināšanu radīšanas procesiem un pētnieku iekļaušanos dažādās akadēmiskās kopienās. Antropoloģe Čarna Brković salīdzinoši nesenā rakstā šos jautājumus ir skatījusi, piemēram, Eiropas sociālās antropoloģijas kopienu kontekstā, ieskicējot to, kā mobilitātes uzstādījums un noteikta termiņa darba līgumi veido divpakāpju zināšanu kopienas.
Un te nu jāpiemin vēl viens gaidīšanas posms 2021. gada izskaņā – LZP Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (FLPP) konkursa rezultāti. Decembra beigās bija prieks saņemt ziņu, ka mūsu komandas pieteiktais projekts Attiecības kustībā: tuvniecība mūsdienu mobilajos darba režīmos ticis apstiprināts. Projekta pieteikumā tika ieguldīts liels darbs, un arī man ir milzīgs gandarījums par to, ka šis FLPP projekts tiks realizēts – arī tāpēc, ka tas ļaus turpināt risināt pēcdoktorantūras projektā aizsāktās tēmas nedaudz savādākā leņķī, nevis pēkšņi pārslēgties uz kaut ko pilnīgi citu. Tajā pašā laikā, turpinot decembra bloga ierakstā ieskicēto, paliek jautājums par to, ko rezultātu gaidīšana nozīmē zinātniekiem kopumā. Tāpat ir spēkā jautājums par to, cik ilgtspējīgi valstiskā līmenī ir likt visas ar zinātnes sasniegumiem saistītās cerības projektu finansējuma rāmī.
