Par karadarbību Ukrainā un solidaritāti
Ir pagājis vairāk nekā mēnesis pēc karadarbības sākuma Ukrainā. Domāju, ka daudziem no mums pirmās nedēļas pagāja šoka un neziņas stāvoklī, mēģinot aptvert notiekošo un mēģinot saprast un apzināt, kā var palīdzēt cilvēkiem, kurus karš ietekmējis tiešā veidā.
Palīdzības veidus, domājams, katrs dienu gaitā individuāli apzinājām. Ar laiku sapratām, kas katram ir pieņemamākais laika un līdzekļu ziedošanas mērķis un mehānisms. Notikumu izpratnē noteikti palīdzēja dažādie vebināri, ko antropologi, sociologi, vēsturnieki un citi pētnieki visā pasaulē organizēja, lai piefiksētu un kaut nedaudz analizētu notiekošo pētnieciskā perspektīvā un savu zināšanu un disciplīnu kontekstā. Palēnām top jau arī pirmie antropologu blogu ieraksti.
Noteikti ir vērts sekot Oksfordas Universitātes Centre on Migration, Policy & Society blogam Making sense of the war in Ukraine, kurā antropologi, kas veikuši pētījumus Ukrainā, Krievijā un citur reģionā, sniedz savu skatījumu uz notiekošo. Šajā blogā atrodams arī Daces Dzenovskas ieraksts par “politisko radniecību” – neliels ieskats tajā, kā un kāpēc Latvijā bēgļi no Ukrainas tiek uzņemti atvērtāk nekā cilvēki no, piemēram, Tuvajiem Austrumiem. Tāpat Amerikas Antropologu asociācijas Kultūras antropoloģijas biedrības Hot spots sērijas Russia’s war on Ukraine un Russia’s war on Ukraine, continued bloga ierakstu kopās rodamas antropologu pārdomas par reģionā notiekošo. Varu vien aicināt kolēģus un citus interesentus sekot šiem kanāliem un domāt līdzi – uzzināt vairāk un saskatīt nianses tajā, kā karš ietekmē cilvēkus dzīves.
Karadarbība Ukrainā tiešā veidā ietekmējusi arī zinātniekus: ir nopostītas vairākas augstākās izglītības iestādes, un daudzi pētnieki ir vai nu pametuši valsti vai tiešā veidā pievienojušies tās aizstāvībai. Jau dažas dienas pēc karadarbības sākuma latviešu pētnieki, Sanitas Reinsones iniciatīvas vadīti, izveidoja Twitter kontu un tēmturi #ScienceforUkraine Ukrainas zinātnieku atbalstam, aicinot institūcijas visā pasaulē dažādos veidos palīdzēt ukraiņu kolēģiem. Pavisam drīz tapa arī Science for Ukraine mājaslapa, kurā universitātes un pētniecības institūti var pievienot savus darba piedāvājumus Ukrainas pētniekiem. Šī no pētniekiem (nevis valsts institūcijām vai korporācijām!) nākusī iniciatīva ir uzņēmusi apgriezienus, un daudzas jo daudzas institūcijas Eiropā un visur pasaulē piedāvā dažāda veida darbu ukraiņu zinātniekiem – arī tiem, kas valsti nevar vai negrib pamest. Tāpat ir iniciatīvas (gan valstiskā, gan institūciju mērogā), lai palīdzētu ukraiņu studentiem, un jācer, ka arī Latvijā spēsim radīt dažādus mehānismus, lai atbalstītu Ukrainas kolēģus.
Protams, tikai laiks rādīs, cik ilgtspējīgas būs šīs iniciatīvas. Ir pārāk daudz nezināmo, lai spētu veidot jebkādas prognozes par kara beigām un “normalitātes” iestāšanos. Un, ja karadarbība ievilksies, būs jāseko līdzi tam, cik lielā mērā un ar kādiem noteikumiem ukraiņu kolēģi tiks vai netiks iekļauti, piemēram, Eiropas zināšanu radīšanas sistēmās. Vai dažiem mēnešiem paredzēts atbalsts spēt kļūt par nodarbinātību ilgākam laikam? Ko tas nozīmēs pašiem pētniekiem un uzņemošajām institūcijām? Ko tas nozīmēs Ukrainas zināšanu radīšanas sistēmai ilgtermiņā? Ir daudz jautājumu, uz kuriem šobrīd nudien nav atbilžu.
