Par kopienas (ne)veidošanos
Šajā bloga ierakstā tiku plānojusi reflektēt par diviem lieliskiem tiešsaistes pasākumiem, kurus izdevās jūnijā apmeklēt, taču kāds negaidīts e-pasts un tam sekojošā tikšanās jūnija otrajā pusē šo plānu mainīja.
Neilgi pirms vasaras saulgriežiem man uzrakstīja kādā Latvijas pētniecības institūcijā strādājoša ārvalstu pētniece, ko tiku satikusi sava pētījuma ietvaros pagājušā gada vasarā. Viņas e-pasts bija negaidīts, taču reizē nāca arī ļoti laikā, jo pēdējās nedēļās tieši biju domājusi, ka būtu ar viņu jāsazinās un jāaprunājas par to, kas šīs pētnieces dzīvē pēdējā gada laikā mainījies.
Savā e-pastā pētniece man jautāja, vai, ņemot vērā manu pētījumu tēmu, es nezinu par kādu ārvalstu zinātnieku asociāciju Latvijā. (Šeit uzreiz jābilst, ka, cik man zināms, Latvijā nav asociācijas – formālas vai neformālas –, kas savestu kopā ārvalstu pētniekus, kas šeit dzīvo un strādā.) Šis jautājums mani pārsteidza – turklāt vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, zinot, ka šī pētniece dzīvo un strādā Latvijā jau vairākus gadus, kāpēc šis jautājums ir kļuvis aktuāls tieši tagad? Ja šāda apvienība Latvijā tiešām pastāvētu, vai būtu iespējams, ka informācija par to nebūtu sasniegusi šo zinātnieci? Un, galvenais, kā tas nākas, ka tiešām Latvijā nav kaut vai neformālas grupas, kas ārvalstu pētniekiem Latvijā ļautu sanākt kopā, apmainīties ar informāciju un dalīties pieredzē?
Pēdējais jautājums mani urda jo īpaši. Galu galā, kā rāda arī mana pētījuma dati, Latvijas kontekstā nevaram runāt par to, ka visi pētnieki ir vienlīdz iekļauti to institūciju struktūrās, kurās viņi strādā. Tāpat arī nevaram runāt par to, ka šie pētnieki vienmēr rod viena vai otra veida piederību Latvijā citos veidos. Nenoliedzami, ir cilvēki, kam Latvijā ir ģimenes un savs tuvinieku, draugu un paziņu loks un kam nav nepieciešama profesionālajā darbībā balstīta piederības sajūta – galu galā, vairāki mani pētījuma dalībnieki strādā Latvijā galvenokārt tādēļ, ka šeit viņiem vispirms izveidojās personīgās saites un tikai pēc tam profesionālās. Tajā pašā laikā, daudzās sarunās, kas man bijušas pētījuma ietvaros, izskan vēlme “piederēt” vairāk, zināt un saprast vairāk par vidi, kurā viņi dzīvo un strādā, veidot un uzturēt ciešākas attiecības ar citiem – jau tā komplicētas lietas un procesus, ko pandēmijas laiks nenoliedzami padarīja vēl sarežģītākus.
Šajā kontekstā jautājums par to, kāpēc līdz šim nav bijuši mēģinājumi veidot kādas ārvalstu pētnieku grupas, turpina būt interesants. Protams, nevaram apgalvot, ka “ārvalstu pētnieks” kā kategorija vispār ir pamats kopienas – un identitātes – veidošanai. Tāpat arī skaidrs, ka ir dažādu attiecību tīkli, kuros ārvalstu pētnieki Latvijā ir savā starpā saistīti – tieši tāpat, ka viņi ir saistīti ar saviem Latvijas kolēģiem un daudziem citiem cilvēkiem Latvijā un ārpus tās. Galu galā, tieši ar “sniegapikas” metodes palīdzību arī sava pētījuma ietvaros nonācu pie lielākās daļas pētījuma dalībnieku – mani iepazīstināja ar kolēģiem, kas strādā vienā institūcijā, ar ļaudīm, kas nāk no vienas valsts, ar cilvēkiem, ko vieno noteikts finansējuma modelis, un tā tālāk.
Tajā pašā laikā, kā iezīmē arī šī ieraksta sākumā minētais e-pasts, iespējams, ka daļa pētnieku priecātos par iespēju piederēt vēl vienai nelielai kopienai, ko vieno viņu kā zinātnes darbinieku statuss Latvijā, un kuras ietvaros būtu iespējams dalīties pieredzē, mēģināt kopīgi saprast Latvijas augstākās izglītības un pētniecības sistēmu un nākotnē varbūt arī skaļāk pārstāvēt arī savas specifiskās intereses. Kā ieskicē arī mans pētījums, ir daudzi jautājumi, kas ārvalstu pētniekus – īpaši tos, kas Latvijā ir salīdzinoši īsāku laiku – mulsina. Piemēram, kāpēc alga “uz papīra” tik ļoti atšķiras no algas “uz rokas”? Kā Latvijā tiek finansēta zinātne? Kā tiek pieņemti lēmumi par finansējumu?
Kad mēneša pēdējās dienās satikāmies ar pētnieci, kas ar mani sazinājās, uzzināju, ka, detaļās neiedziļinoties, citus ārvalstu pētniekus meklēt tieši tagad viņu mudinājuši pamatā strukturāli iemesli institūcijā, kur viņa strādā, kā arī neziņa par nākotni. Viņai šķita, ka sarunas ar citiem pētniekiem palīdzētu viņai salīdzināt pieeju dažādās institūcijās – un reizē arī radītu iespēju pavadīt kopā laiku. Iedrošināju viņu uzsākt šādas kopienas veidošanu pašai, sākot, piemēram, ar neformālas grupas izveidi kādā sociālo mediju platformā, un apsolīju pastāstīt par šo grupu arī citiem sava pētījuma dalībniekiem. Jācer, ka šī iniciatīva izdosies un kalpos par pamatu kopīgu izaicinājumu apzināšanai un solidaritāšu veidošanai nākotnē.
P.S. Pasākumi, ko minu bloga ieraksta sākumā, bija šie: 17.-18.jūnijā notikusī Tallinas Universitātes kolēģu organizētā tiešsaistes konference (Remote) work and Covid: mobility, safety, and health at the time of the pandemic, kā arī 24.-25.jūnijā organizētais Patchwork Etnography iniciatīvas vebinārs. Abi notikumi kā centrālo jautājumu tvēra darbu. Pirmās konferences gadījumā galvenais uzsvars bija uz jautājumu par to, kā varam saprast un teoretizēt izmaiņas, kas notikušas darba vidē pandēmijas laikā. Savukārt otrā pasākuma fokusā bija tieši antropologu darbs, domājot par metodoloģiskajiem izaicinājumiem disciplīnā mūsdienās.
