Par pārsteigumiem un refleksijām par pārsteigumiem
Aprīļa pēdējās dienas vadu, pārdomājot un gatavojot tēzes Amerikas Antropologu asociācijas (AAA, American Anthropological Association) ikgadējai konferencei, kas šogad plānota novembra otrajā pusē Baltimorā, un, protams, paralēli arī tiešsaistē.
Šoreiz tiku uzaicināta piedalīties panelī, kura virstēma ir brīnīšanās un pārsteigumi antropoloģisku pētījumu laikā. Uzsvars šā paneļa kopējā pieteikumā nav uz “tradicionālo” antropoloģisko projektu, kurā mēģinām padarīt “svešo” saprotamu vai problematizēt pašsaprotamo. Drīzāk tas ir aicinājums pārdomāt pārsteigumu epistemoloģiju antropoloģijā, padarot neskaidras robežas starp pētnieku un pētāmo, problematizēt robežu starp “globālajiem Ziemeļiem” un “globālajiem Dienvidiem”, kā arī iezīmēt saiknes, kas antropoloģiskajā domā veidojas starp “globālajiem Dienvidiem” un “globālajiem Austrumiem”.
Uzaicinājums iesniegt tēzes AAA konferencei šā paneļa ietvarā man lika paraudzīties gan uz projekta laikā gūtajiem datiem, gan uz pašu pētniecības procesu nedaudz savādāk. Protams, savā ziņā antropoloģija kā disciplīna ir balstīta pārsteigumu gaidīšanā un pamanīšanā, lai pēc tam varētu šos pārsteigumus varētu aprakstīt, analizēt un izmantot kā leņķi kādu noteiktu secinājumu celšanai gaismā. Taču pirmais, ko sapratu sava pašreizējā pētījuma kontekstā (it īpaši ņemot vērā manu pētniecības pieredzi Japānā, kā arī studiju un darba pieredzi ASV), ir tas, cik interesantus pārsteigumus var sagādāt dzīves un darba vide Latvijā, esot no Latvijas, taču ar akadēmisko bagāžu ārpus tās.
Pasperot nelielu soli atpakaļ, uzreiz jāatzīmē, ka antropoloģiskos pētījumos parasti paļaujamies uz “vārtsargiem”, kas mūs ievedīs noteiktā vidē un būs svarīgi cilvēki ieraudzīto procesu interpretācijā. Tāpat augstu vērtējam tā dēvēto sniegapikas metodi – tas ir, paļaušanos uz to, ka viens pētījuma dalībnieks iepazīstinās ar nākamo. Bez cilvēkiem, kas piekrīt dalīties ar savu laiku un enerģiju, mūsu projektiem īsti nav jēgas. Tāpat arī apzināmies, ka arī pašā iepazīšanās un iepazīstināšanas procesā var iezīmēties kādi nelieli atklājumi, ka pētījums var izmest nelielu līkumiņu, pat apmest salto vai pagriezties par deviņdesmit un pat vairāk grādiem.
Gatavojot tēzes AAA panelim, vēlreiz palūkojos uz saviem datiem un sapratu, ka manā projektā pārsteigumi slāņojas dažādos līmeņos. Pārsteigumi, kurus ieskicēju savā AAA konferences pieteikumā, ir saistīti ar piekļuvi potenciālajiem pētījuma dalībniekiem kā cilvēkam, kas reizē ir gan nodarbināts pētniecības institūcijā Latvijā, gan analizē augstākās izglītības modeļus un režīmus šajā kontekstā un reizē apgūst daudzus Latvijas zinātniskās vides un zinātnes politikas elementus no jauna (reizēm tajos arī pamatīgi apjūkot).
Runa ir par pētījuma veikšanu it kā mājās, taču pāri un cauri dažādām robežām – nacionālās un institucionālās piederības, amata nosaukuma, varas hierarhiju, fiziskā tuvuma un attāluma (pat pandēmijas laikā!) un citām līnijām. Un runa ir par pārsteigumiem un neizbēgami arī jautājumiem, kas rodas šajos saskarsmes momentos. Nenoliedzami, šie pārsteigumi ir bezgala lokāli – varbūt pat neiespējami citos nacionālajos kontekstos –, taču reizē arī liek uzdot jautājumus par to, ko ar šiem saskarsmes mirkļiem, šo robežu pārkāpšanu, solidaritātes brīžiem un citiem negaidītiem momentiem darīt tālāk. Kā šīs sarunas padarīt par ko vairāk nekā datiem, kas jāapraksta zinātniskā publikācijā? Vai un kā šos pārsteiguma mirkļus operacionalizēt, lai norādītu, piemēram, uz kādām sistēmiskām nepilnībām zinātnes politikā – un lai šie komentāri tiktu arī sadzirdēti? Dažas atbildes uz šiem jautājumiem jau sāk iezīmēties, un tās noteikti izskanēs novembra AAA konferencē!
