Par zināšanu radīšanas perifērijām
Pirms pāris nedēļām ar interesi lasīju antropologa Fransisko Martinesa (Francisco Martinez) 2019. gada beigās publicētu rakstu par to, kā būt ekspertam Eiropas antropoloģijas perifērijā. Spānijā dzimušais, Tallinas Universitātē doktora grādu antropoloģijā ieguvušais F. Martiness rakstā reflektē arī par savu pieredzi.
Viņš apcer, kā viņa profesionālo trajektoriju ietekmējusi dažāda veida periferialitāte, piemēram, fakts, ka antropoloģija ir salīdzinoša margināla studiju un pētniecības joma Igaunijas kontekstā, kā arī atzinums, ka Igaunija kā valsts Eiropas ģeopolitiskajā, ekonomiskajā un akadēmiskajā sistēmā tiek tverta kā periferiāla. Domāju, antropologiem – un, protams, daudzu citu jomu pārstāvjiem Latvijā – šīs pārdomas un marginalitātes apziņa ir diezgan atpazīstamas.
Jautājums par vietas nozīmi zināšanu radīšanā allaž ir bijis aktuāls. Kā norādījuši vairāki pētnieki (Livingstone 2010; Pratt 1992; Blagojevic 2009), attiecības starp zināšanu radīšanas centru / centriem un perifērijām nav viennozīmīgs – tas, centram perifērijas ir vajadzīgas tikpat, pat ja ne vairāk, kā perifērijām centrs. Centrs kļūst par centru tikai tāpēc, ka ir lokācijas, kuras var veidot un atpazīt kā marginālas – kā tādas, kas tiecas būt par centru un iemiesot centrā esošās kvalitātes. Šīs savstarpēji atkarīgās un hierarhiskās attiecības starp centru/ centriem un perifērijām ir fons, ko noteikti nedrīkst aizmirst, kad domājam par vienas vai otras valsts vai pētniecības institūcijas pievilcību.
Protams, uzreiz rodas jautājums, kas tad padara, piemēram, kādu valsti vai institūciju par zināšanu radīšanas centru – vai kādu pētniecības jomu par svarīgāku nekā citas. Nenoliedzami svarīgs faktors ir ģeopolitiskā situācija. Tā, piemēram, Čandra Mukerdži (Chandra Mukerji) lieliski ataino, kā aukstais karš radīja apstākļus masīvām naudas plūsmām zinātnei ASV, savukārt Rebeka Lovena (Rebecca Lowen) aizraujoši parāda, kā Stenforda kļuva no salīdzinoši viduvējas universitātes par zinātnes smagsvaru tādēļ, ka tās vadība aukstasinīgi un mērķtiecīgi atbalstīja ASV valdības izvirzītos nacionālās drošības mērķus. Tāpat arī antropoloģe Šerona Trevīka (Sharon Traweek) savā etnogrāfijā atspoguļo, kā aukstā kara apstākļi padarīja fiziku par visprestižāko zinātnes jomu. (Te nu uzreiz varam aizdomāties, kā un kāpēc noteiktas pētniecības jomas mūsdienās tiek uzskatītas par svarīgākajām, vajadzīgākajām un “perspektīvākajām”.)
Atgriežoties pie F. Martinesa raksta, svarīgi atzīmēt, ka autors aicina problematizēt un pētīt, ko tad īsti nozīmē “akadēmiskā marginalitāte” un strādāšana perifērijā, kā arī izzināt perifērijas potenciālu un iespējas, nevis tvert to tikai kā problēmu un šķērsli panākumiem. Līdzīgi jautājumi lielā mērā virza arī manu pēcdoktorantūras pētījumu. Zināšanu radīšanas perifērijas un semiperifērijas (Blagojevic 2009) manā pētījumā parādās gan kā viena no pētniecības līnijām, kam allaž jāseko pētījuma dalībnieku naratīvos, gan arī kā konteksts, kas vienmēr jāpatur prātā. Galu galā, tas, kā, kāpēc un kādos virzienos pētnieki realizē savu akadēmisko mobilitāti (tas ir, dodas strādāt vienā vai otrā vietā), nav patvaļīgs process. Šie lēmumi ir saistīti gan ar to, kādi darba piedāvājumi ir pieejami, gan arī to, kādas lokācijas dažādu iemeslu dēļ šķiet vilinošākas pētnieciskajam darbam. Un, kā ieskicē mani līdzšinējie pētījumi, pētnieki itin bieži pieredz sadursmi starp vēlamo un iespējamo, un šajos sadursmes mirkļos atklājas individuāla, taču reizē arī kopīga izpratne par globālajām zināšanu radīšanas hierarhijām.
Tā, veicot disertācijas pētījumu Japānā, man itin bieži nācās sastapties ar jaunajiem pētniekiem, piemēram, doktorantūras studentiem vai pēcdoktorantiem, kas atradās Japānā ne tādēļ, ka darbs šīs valsts pētniecības institūcijās bija viņu sapņu nodarbošanās, bet gan tādēļ, ka viņiem nebija izdevies iegūt stipendijas vai grantus citās valstīs, piemēram, Eiropas Savienībā. Kā viens no maniem pētījuma dalībniekiem teica: “Tā vienkārši notika, ka es nokļuvu Japānā” (It just happened that I came to Japan). Viņi automātiski tvēra ASV, Lielbritāniju, Austrāliju, Vāciju un Franciju kā zināšanu radīšanu centrus, salīdzinājumā ar kuriem Japānai viņu acīs kaut kā pietrūka – piemēram, diskusiju kultūras, atvērtības vai uz produktivitāti vērstas attieksmes pret darba stundām. Protams, ne visiem manis sastaptajam pētniekam bija šāda uztvere, un daudzi pēc vairākiem gadiem dažādu iemeslu dēļ izvēlējās veidot savu dzīvi šajā valstī. Taču noteiktu tendenci manu pētījuma dalībnieku stāsti iezīmē – to, ka viņi saredz noteiktas vietas kā zināšanu radīšanas centrus, salīdzinājumā ar kuriem pārējās lokācijas tiek tvertas kā periferiālas. Idejas par zināšanu radīšanas centriem un perifēriju turpina dzīvot – fluīdu, daudzslāņainu un paradoksiem pilnu dzīvi.
Sava pēcdoktorantūras projekta ietvaros jau pavisam drīz sākšu veikt pirmās intervijas ar Latvijas pētniecības institūcijās strādājošiem ārvalstu jaunajiem pētniekiem. Viens no šo interviju mērķiem būs noskaidrot, kā šie pētnieki ir nonākuši Latvijā, kā viņi tver savu darba dzīvi šeit un kā viņi redz savu vietu globālajā zināšanu radīšanas sistēmā. Neizbēgami fonā visu laiku būs centra un perifērijas jautājums. Tas ir, kā varam domāt par Latvijas vietu globālajā zināšanu radīšanas sistēmā? Kādus šīs sistēmas paradoksus atklāj darbs Latvijas pētniecības institūcijās? Un, galu galā, sekojot Fransisko Martineza aicinājumam domāt par perifēriju potenciālu un paturot prātā arī pieaugošo pētnieku sociālekonomisko nedrošību visā pasaulē, kādas iespējas paver pētnieciskais darbs Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules vietām?
