Pārdomas pēc brauciena uz Pitsburgu
Šis bloga ieraksts tapis nedaudz vēlāk, kā paredzēts, jo februāra beigās kopā ar kolēģi un RSU doktorantūras studenti Kristīni Rolli bijām devušās izziņas un domu apmaiņas braucienā uz Pitsburgas Universitāti ASV. Lai gan Pitsburgā pavadījām tikai nedēļu, tā izvērtās intensīva un nākamajam darba cēlienam iedvesmojoša.
Tā kā jau martā sāku lauka darbu, t. i., pirmo interviju veikšanu ar Latvijā strādājošiem ārvalstu pētniekiem, pirms šā projekta cēliena atklāšanas uzskatīju par svarīgu neformāli prezentēt savu pētniecības plānu, premisas un metodoloģiju Pitsburgas Universitātes Antropoloģijas nodaļas mācībspēkiem. Uzreiz gan arī jāpiebilst, ka arī savu doktora grādu ieguvu Pitsburgas Universitātē, tāpēc īpaši svarīgi šķita iegūt atgriezenisko saiti no pētniekiem, kurus iepazinu jau doktorantūras studiju laikā un no kuriem daļa bija arī manas disertācijas komitejas locekļi. Galu galā, arī savā disertācijas projektā pievērsos pētnieku mobilitātes jautājumiem, un lielā mērā mans pašreizējais pēcdoktorantūras projekts ir tolaik veiktā pētījuma iedvesmots. Turklāt – daudzi no izaicinājumiem, ar ko savās darba un personīgajās dzīvēs saskaras pētnieki un ko iezīmēju savā disertācijā Japānas kontekstā, pēdējo gadu laikā ir tikai paspilgtinājušies, saasinājušies un kļuvuši aktuālāki arvien lielākam skaitam zinātnieku visā pasaulē. Šo kontinuitāšu dēļ pēcdoktorantūras projekta mobilitātes ietvaros uzskatīju par svarīgu apspriest sava pētījuma trajektoriju tieši ar Pitsburgas Universitātes mācībspēkiem, kuri gan disertācijas tapšanas gaitā, gan arī šī īsā brauciena laikā palīdzēja manā projektā saskatīt jaunus pētniecības virzienus un iezīmēt aktuālus uzdodamos jautājumus.
Tāpat šis brauciens – savā ziņā pat nedaudz neplānoti – ļāva arī vēlreiz gūt ieskatu tajā sistēmiskā rakstura nedrošības sejā, ar ko sastopas antropologi, nesenie doktora grāda ieguvēji ASV. Akadēmiskais darba tirgus šobrīd ir ļoti sarežģīts un pat drūms, kā norāda arvien pieaugošais rakstu skaits ne tikai pētniekiem domātos izdevumos, bet arī populārajā presē. (Ieskatam: nupat iznācis The New York Times raksts, kas īsi ieskicē dažādās akadēmiskā darba tirgus problēmas un to vēsturi ASV kontekstā, kā arī šī gada sākumā The Guardian publicēts teksts par situāciju Lielbritānijā.) Galvenā problēma, kā tiek uzsvērts, ir stabilo pilna laika darbavietu skaita samazināšanās kombinācijā ar doktora grāda ieguvēju skaita palielināšanos. Tas ir, universitātes visā pasaulē paralēli turpina uzņemt arvien jaunus doktorantūras studentus un radīt jaunas doktorantūras programmas, tajā pašā laikā apgriežot un noīsinot pilna laika mācībspēku amata vietas.
Šo tendenci piedzīvo doktorantūras programmu pēdējo kursu studenti un nesenie beidzēji arī Pitsburgas Universitātes antropoloģijas programmā. Mūsu sarunu laikā viens no viņiem minēja, ka pēdējo nedēļu laikā pieteicies vairāk kā divdesmit akadēmiskā darba amata vietām visā pasaulē, un lielākā daļa no šīm darbavietām ir uz noteiktu laiku, piemēram, pēcdoktorantūras projekti. Cita nesena programmas beidzēja, apzināti mēģinot sabalansēt darba un personīgo dzīvi, uzsvēra savu nolūku nepieteikties visām iespējamajām izsludinātajām pozīcijām, bet koncentrēties uz vietām, kas ļautu viņai problēmsituāciju gadījumā ātri sasniegt ģimenes locekļus citā valstī. Kāda mana bijusī doktorantūras laika kolēģe minēja savu apzināto lēmumu vairs nepieņemt adjunct tipa darba piedāvājumus, tas ir, nodarbību pasniegšanu ar līgumu uz noteiktu laiku, bez sociālās nodrošinātības, zemu samaksu un atrašanos ārpus “trepēm” uz pilna laika darbu. Vēl vairāki senāki un nesenāki doktora grāda ieguvēji norādīja, ka jau ir pieņēmuši lēmumu neiesaistīties akadēmiskā darba tirgū, bet darboties lietišķo pētījumu jomā – ko lielākā daļa no viņiem arī veiksmīgi dara. Šis darbs, kā viņi ieskicēja, gan nāk ar cita veida izaicinājumiem, tai skaitā arī ētiska rakstura dilemmām.
Par to, ka jaunie pētnieki arvien vairāk sāk apzināties sistēmiskā rakstura nedrošību, kas valda akadēmiskajā vidē (neatraujami no ārpus tās notiekošajiem procesiem), liecina arī doktorantūras studentu arodbiedrību skaita pieaugums ASV. Šo arodbiedrību mērķis ir panākt, lai universitātes atzīst, ka doktorantūras studenti, kas pasniedz nodarbības, ir arī darbinieki, kas ir tiesīgi uz samērīgu algu, ne tikai “mācekļi”. Šāda arodbiedrība jau vairākus gadus ir arī Pitsburgas Universitātē, taču pēdējā laikā visskaļāk izskanējis streiks, kurā iesaistījās Kalifornijas Universitātes Santakrusā (University of California Santa Cruz) doktorantūras studenti, kas strādā par pasniedzēju palīgiem (teaching assistants). Galvenā streikotāju prasība: palielināt viņu algas līdz tāma līmenim, lai viņi vispār varētu atļauties dzīvot Santakrusā – pilsētā, kas atrodas blakus Silīcija ielejai un kurā šā iemesla dēļ strauji pieaugusi dzīves dārdzība. Februāra beigās universitātes vadība streikotājus atlaida no darba, taču protesti turpinās un izplešas arī uz citām Kalifornijas universitāšu sistēmas institūcijām.
Šie dažādie procesi, kuru atbalsis skaļi atskan arī Pitsburgas Universitātē – gan profesoru, gan doktorantūras studentu paustajā – spilgti iezīmēja mana pētījuma fonu un atgādināja par tā aktualitāti. Lai gan savā pētījumā koncentrējos uz ārvalstu pētnieku pieredzi Latvijā, Melnkalnē un Japānā, šajās valstīs notiekošie procesi nav atraujami no citās vietās, tostarp ASV, sastopamajiem zināšanu radīšanas režīmiem un izaicinājumiem. Galu galā globāli cirkulē gan zinātnes un augstākās izglītības rīcībpolitika, gan arī tās iedzīvinātāji praksē – pētnieki un mācībspēki. Tieši tāpēc zinātnes radīšanas procesi jāskata gan ļoti lokālā, gan arī globālā līmenī, un savā pētījumā, pievēršoties pētnieku mobilitātes leņķim, to arī tiecos darīt.
