Prof. Ilga Kreituse: nostiprināties un saprast, kas dzīvē jādara

Kā jau vēsturniecei, profesorei Ilgai Kreitusei loģika ir stiprā puse. Kombinējot to ar savu izslavēto tiešumu, profesore dekānes amatā navigējusi Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Eiropas studiju fakultāti cauri attīstības līkločiem, saņemot to 2008. gadā pašā plaukumā no profesores Ilzes Ostrovskas un nododot to šogad stabilu un nobriedušu profesora Andra Sprūda rokās. Šī nav bijusi vienkārša desmitgade, atzīst profesore, taču iedzimtā spītība ļāvusi nosprausto kursu noturēt.

Sakiet, kad un kā mudināta savulaik nonācāt RSU?

Visu savu mūžu esmu strādājusi skolā – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, Rīgas 3. vidusskolā, Humanitārajā privātģimnāzijā, tāpēc, ejot pa ielu, "Labdien, skolotāj!" izskan diezgan bieži un liek man sajusties jaunākai. [Smejas.] Pēc parlamentārās darbības turpināju pedagoga darbu, tostarp Latvijas Universitātē, līdz vienā intervijā sastapu no veciem laikiem zināmo Ilzi Ostrovsku [Tobrīd RSU Sociālo zinātņu fakultātes dekāni. – red.], kura vaicāja, vai nevēlos RSU vadīt Politikas zinātnes katedru. Stradiņos biju jau iepriekš strādājusi; moduli, ko pasniedzu vēl kā parlamentāriete, šķiet, sauca, Aktuālais Latvijas politikā, un par šo faktu Ilze teica, ka esmu pirmais deputāts, kas spēj visu moduli, ne pāris lekcijas nolasīt. Nodomāju – pamēģināšu! Un tā es mēģinu jau 16 gadu. Šausmas! Gan mana nonākšana RSU, gan tālākais ir Ilzes pirksts, jo pēcāk, kad viņa teica, ka mēs nespēsim patstāvīgi būt un attīstīties, manī radās spītība, rezultātā fakultāte eksistē vēl tagad. [Smejas.]

Kādu evolūciju fakultāte pieredzējusi, kamēr bijāt dekāne?

Fakultāti 2008. gadā saņēmu bez maģistra programmām, abi maģistra studiju virzieni – politikā un ekonomikā – tika izveidoti manas vadības laikā, tāpat kā doktora līmeņa studiju programma. Šo desmit gadu laikā ir mainījies studiju kursu skaits un tēmas, kā arī pasniedzēji. Jāsaka, vienmēr esam ļoti ieklausījušies studentu viedoklī – anketēšana, piemēram, bija ieviesta jau profesores Ilzes Ostrovskas laikā.

Prof. Ilga Kreituse (pirmajā rindā pa vidu) kopā ar Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras kolēģiem RSU 2018. gada vasaras izlaidumā.

Kādas bijušas lielākās grūtības, ar kurām fakultātei bijis jāsaskaras šo desmit gadu laikā?

Vissarežģītākais posms bija laiks, kad parādījās jautājums par mūsu pievienošanu Latvijas Universitātei. Ļoti novērtēju to, ka pasniedzēji noticēja un palika, lai arī lēmums nebija no mums atkarīgs un skaidrības vienubrīd nebija nekādas.

Taču grūtību sociālajās zinātnēs Latvijā netrūkst arī tagad. Viens no būtiskajiem jautājumiem – ar finansiāla un cita veida atbalsta trūkumu, manuprāt, notiek visai mērķtiecīga politoloģijas un socioloģijas studiju iznīdēšana. Taču ir tik būtiski, ka mēs audzinām spriestspējīgus, ar analītisku prātu apveltītus jaunos, kas saredzēs kļūdas varas gaiteņos un nebaidīsies par tām runāt.

Paturpinot iepriekš teikto, kā jūs teiktu – kas ir galvenais ieguvums, ko RSU sniedz savam studentam?

Pirmkārt, tā ir prasme strādāt ar materiālu. Otrkārt, disciplīna, kas izriet no moduļu sistēmas. Ja vienu mēnesi students palaižas slinkumā, tad viss – konkrētajā modulī tiekamies nākamgad! Abi iepriekšminētie rezultējas samērā labās zināšanās.

RSU kā pieredze ir ļoti saliedējoša. Man vienmēr bijis svarīgi nodot studentam ziņu, ka arī docētājs ir cilvēks un ka jebkuru problēmu vai šķēršļu gadījumā ir jānāk un individuāli jārunā. Ir bijuši visādi gadījumi – studentiem, kam ļoti ticēju, esmu aizdevusi naudu, lai viņi pabeigtu studijas. Nestāstu to, lai lielītos, bet lai ilustrētu, cik cieša veida attiecības stradiņos var izveidoties.

Prof. Ilga Kreituse 2016. gada RSU zinātniskajā konferencē.

Ar kādām sajūtām gaidāt sociālo zinātņu 20 gadu jubileju un absolventu vakaru 19. oktobrī?

Sajūtas ir dalītas – no vienas puses, lepnums, ka mūsu absolventi ir augsti novērtēti un strādā 22 valstīs visā pasaulē un ka nu jau mūsu absolventu, kopskaitā pāris tūkstoši, ir vairāk nekā atsevišķos Latvijas novados iedzīvotāju.

No otras puses, tas liek aizdomāties par laika plūdumu un kļūt nostalģiskam par ceļu, ko pats esi nogājis. Tāda zināma tukšuma sajūta un skumjas, bet labestīgas skumjas – kā mammai, kas pavada bērnu studēt kaut kur prom.

Cilvēki bieži uzsver jūsu darbaspējas un spilgto personību, kas vienaldzīgu neatstāj nevienu. Sakiet, no kurienes jums tāda koša daba?

Esmu dzimusi un līdz 1959. gadam dzīvojusi Tērvetē, Viesturmuižā, un arī pēcāk, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz Jūrmalu, visas vasaras ir pavadītas Tērvetē pie vecāsmammas un tēvamāsas, kas Gredzena kolhozā bija cienīta zirgkope. Tērvetnieki ir tādi savdabīgi cilvēki – vienmēr lepojušies ar savu vietu un vienmēr radināti pie smaga, grūta darba. No vienas puses mēs sakām, ka Zemgale ir Latvijas maizes klēts, bet no otras puses – atceros tos mālainos laukus ar nebeidzamām cukurbiešu vagām, kuras pavasarī braucu palīdzēt ravēt. Tas rūdīja raksturu.

Tērvete ir laba vieta, kur nostiprināties un saprast, kas tu tāds esi un kas tev dzīvē jādara. Es, piemēram, ātri vien sapratu, ka nekāda lielā lauksaimniece no manis neiznāks. Man nav iebildumu slaukt govi un ravēt, bet nevaru teikt, ka pēc tā tiecos. Tēva radi, kas palika saimniekot Tērvetē pēc mūsu pārcelšanās uz Jūrmalu, sauca mūs par plānā galdiņa urbējiem.

2016. gada RSU Ziemassvētku pasākumā. No kreisās: Starptautiskā biznesa un ekonomikas katedras sekretāre Liene Štoka, Politikas zinātnes katedras sekretāre Ilze Speķe, prof. Ilga Kreituse, kā arī Politikas zinātnes katedras un Starptautiskā biznesa un ekonomikas katedras lietvede Sandra Alksne.

Līdz plānā galdiņa urbšanai nonācāt pēc mālainām biešu vagām, bet sakiet, kad īsti sajutāt klikšķi uz vēsturi?

Ja man kāds būtu kādreiz teicis, ka studēšu vēsturi, būtu skaļi smējusies. Skolas laikā biju Latvijas izlasē rokasbumbā. Juniora gados tiku pat valsts izlasē, pateicoties Ķemeru skolas fantastiskajam trenerim Līgonim Zatleram, Valda Zatlera tēvam, kurs prata mani tā ievilkt šajā sportā! Mūsu skola bija neliela, 13 bērni klasē, un, atbraucot no treniņnometnēm, fizikas, ķīmijas un matemātikas skolotājas ar mani sēdēja pēc stundām, kamēr izrēķināju visu, ko biju palaidusi garām. Skolu beidzu ar vidējo atzīmi 4,75, un bija skaidrs, ka studēšu ko eksaktu. Izvēlējos bioķīmiju, taču nepabeidzu, jo… nesaņēmu ieskaiti sportā. To vajag mācēt! Toreiz sastrīdējos ar treneri, un, tā kā treneres vīrs bija prorektors, tad augstskolu ar pirmo piegājienu nebeidzu. Kad brālis stājās juristos, lai iegūtu savu otro izglītību, arī es pievienojos. Izvēlējos pēc nejaušības principa – vienā specialitātē ar brāli negribēju, bet skatījos, lai būtu līdzīgi eksāmeni. Izvēle apstājās pie vēsturniekiem. Tomēr tas eksaktais manī ir palicis – vēl aizvien skatos uz vēsturi caur matemātiskās modelēšanas prizmu. Ar tādu skatījumu esmu vienmēr raudzījusies uz vēsturi un varbūt arī uz politiku, kā divi mainīgie un to mijiedarbība ietekmē trešo – nemainīgo. Faktiski visas lietas ir izmērāmas, arī sociālajās zinātnēs. Ja ir modelis, dati un skaitļi priekšā, tad tevi nevar apstrīdēt. 

Nevaru noturēties un finālā nepajautāt, no kura laika jums tā izslavētā asā mēle.

[Smejas.] Redziet, katram ir sava daba un striktums, ar kādu viņš savai dzīvei iet cauri. Tāpēc varbūt man politikā bija grūti, jo šie kompromisi, kas bieži nozīmēja vienkārši piekāpšanos, – mani tas dzina diskomfortā. Tāpēc es bieži esmu domājusi – kāpēc man jāpiecieš diskomforts? Protams, nevajag apvainot cilvēku, kas man varbūt ne vienmēr izdodas, bet kāpēc cilvēkiem bail no taisnības?

Varbūt nepareizi politologam, bet es ticu zināmai cilvēka sūtībai un raksturam, ko nosaka horoskops. Tu vari pieklusināt sevi, bet mainīties pilnībā nevari. Es jūtos labāk, ja pasaku visu, ko domāju, nevis lišķīgi smaidu un izliekos. Visi nevar būt saulaini! Katram ir savs. Neesmu speciāli aso mēli trenējusi, raksturs drīzāk tāds. [Smejas.]

Esmu arī cietusi no tā, ko esmu pateikusi, bet man būtiski ir justies labi pašai ar sevi. Un no šāda skarbuma var būt arī labs iznākums. Piemēram, viens no lielākajiem komplimentiem, ko esmu jebkad saņēmusi, ir no kādas maģistrantes, kas teica, ka viņai bijis tik ļoti bail nākt pie manis prasīt akadēmisko gadu, ka viņa vienkārši uzrakstījusi maģistra darbu un programmu beigusi. [Smejas.]