RSU politologi: Dienvidamerikā nav gaidāms „arābu pavasaris”; Čavesa nāves ietekme uz naftas cenu kāpumu ilgtermiņā būtu pārspīlējums
RSU Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras lektors Māris Cepurītis:
„Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāve iezīmē viena posma noslēgumu Venecuēlas un Latīņamerikas politikā. Neapšaubāmi, Čavess bija līderis un simbols Latīņamerikas koalīcijai pret ASV. Ja aukstā kara laikā Latīņamerika bija tiešs ASV ietekmes reģions, tad, Čavesam nākot pie varas un izveidojot šo idejisko koalīciju pret ASV, iezīmējās noteikts antagonisms un alternatīvas Latīņamerikas valstu un galvenokārt Venecuēlas attīstībā un pārvaldē. Izmantojot sociālisma idejas, Čavess tiecās nodrošināt labāku dzīvi Venecuēlas sabiedrībai, īpašu uzmanību veltot tieši trūcīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, kas vairoja viņa popularitāti sabiedrībā.
Čavesa nāve Venecuēlā šobrīd ir izraisījusi neskaidrības brīdi par valsts nākotni un nākamo valsts līderi. Neskaidrība ir viens no iemesliem kādēļ valstī tika izsludināts kara stāvoklis. Nestabilitāti rada gan iespējamie konflikti starp Čavesa atbalstītājiem un opozīciju, gan cīņa par varu politiskajā elitē. Lai gan Čavess pirms savas nāves par savu pēcteci pasludināja pašreizējo viceprezidentu Nikolasu Maduro, uzsvars, kādu citi elites pārstāvji liek uz to, ka nākamo prezidentu noteiks tikai ārkārtas vēlēšanas, liek domāt, ka politiskā elite nebūt nav tik vienota savā atbalstā Maduro.
Čavesa nāve diezin vai radīs Dienvidamerikā ko līdzīgu Ziemeļāfrikā notikušajam „arābu pavasarim”, jo „arābu pavasara” cēloņi ir meklējami plašākas sabiedrības mobilizācijā – tā bija sabiedriski sākta un virzīta kustība, savukārt Venecuēlā ir notikusi esošā līdera nāve, turklāt apkārt esošajās valstīs nav novērojams saspīlējams starp valdību un sabiedrību. Piemēram, Kubā faktiski jau ir notikusi valdības maiņa un sācies liberalizācijas process Fidela Kastro brāļa Raula Kastro vadībā. Līdz ar to Čavesa nāve neizraisīs straujus, viļņveida nemierus un plašas sabiedrības neapmierinātības izpausmes Dienvidamerikas valstīs.”
RSU Eiropas studiju fakultātes profesors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds:
„Ugo Čavesa nāve ir radījusi nestabilitāti, jo Venecuēlas politiskā un ekonomiskā stabilitāte vairāk vai mazāk ir balstījusies tieši uz paša Čavesa personību – viņa popularitāti lielā sabiedrības daļā un armijas atbalstu. Pašreiz aktuālākais ir jautājums – kurš varēs aizpildīt Čavesa radīto politisko vakuumu?
Dienvidamerikas valstu vadītāju galvenā atšķirība no arābu valstu līderiem, pret kuriem vērsās sabiedrība „arābu pavasara” laikā, ir tā, ka Čavess un viņam līdzīgie politiķi citās Latīņamerikas valstīs bija un ir sabiedrībā populāras personības. Tā ir Latīņamerikas īpatnība, kur kreisi domājoši, atraktīvi populisti kļūst par sabiedrībā populāriem politiķiem. Līdzīgi ir Argentīnā, Brazīlijā, Bolīvijā un citviet. Čavess faktiski bija trešās, ceturtās paaudzes šāda stila populists, kuru aizsākumi meklējami, faktiski, jau ar Argentīnas populistisko prezidentu Huanu Peronu. Šajās valstīs pie varas nonāk cilvēki, kas pārstāv vairākuma noskaņojumu, ko arī apliecināja, piemēram, Čavesa vairākkārtējās uzvaras vēlēšanās.
Jāņem arī vērā, ka Čavesa populisms bija balstīts uz labklājības nodrošināšanu sabiedrības maznodrošinātajiem slāņiem, ko viņš panāca, pārņemot savā varā un nacionalizējot nozīmīgāko valsts resursu – naftas ieguvi un faktiski pārdalot ienākumus. Tomēr šeit parādās arī Čavesa ekonomiskās politikas trūkumi. Čavesa laikā ekonomikai nav gājis viegli – Venecuēla Čavesa valdīšanas laikā nav bijusi veiksmes stāsts. Daudzas ārvalstu kompānijas, pateicoties Čavesa uzsāktajai nacionalizācijai, ir pametušas Venecuēlu. Par to kaut vai liecina tas, ka pirms Čavesa Venecuēla ieguva 3 miljonu barelu naftas dienā, bet šobrīd tie ir tikai 2,5 miljoni barelu. Naftas sektors ir regresējis, neskatoties uz to, ka tajā ir milzīgas naftas rezerves.
Venecuēlai ir ļoti milzīgas nekonvencionālās naftas (tā nav tīrā nafta, bet t.s. smagā jeb smilts nafta) ieguves potenciāls. Tiek uzskatīts, ka Venecuēlā ir viena no lielākajām minētās naftas rezervēm pasaulē, līdzās, piemēram, Kanādai. Savukārt, analizējot naftas ražošanas apjomus, Venecuēla pasaulē ir vien otrajā desmitniekā. Salīdzinot ar Krieviju vai Saūda Arābiju, kas iegūst vidēji 10 miljoni barelu dienā, Venecuēlas naftas ieguves apjoms veido vien 2%-3% miljonu barelu dienā no kopējā naftas ieguves apjoma pasaulē. Paradoksāli, ka neskatoties uz Čavesa stingro retoriku pret ASV, lielākais Venecuēlas naftas eksporta virziens palika tieši ASV.
Lai gan pašreiz tiek spriests, vai Čavesa nāve atstās iespaidu uz naftas cenām pasaulē, jāņem vērā, ka Venecuēlas naftas industrijai nav izšķiroša loma uz naftas kopējo tirgu pasaulē, pat ja arī būs ieinteresētās puses, kas Čavesa nāvi vēlēsies izmantot kā ieganstu, lai izdarītu spiedienu uz naftas cenu kāpumu. Lai gan visaugstākais naftas cenas līmenis tika sasniegts 2008. gada vasarā,– gandrīz 150 ASV dolāru par barelu, visaugstākā vidējā gada cena par vienu barelu naftas ir tieši pēdējos gados, un šī tendence saglabājas – naftas cenas kāpj, un katru gadu šie vidējās cenas rekordi tiek pārspēti. Līdz ar to īstermiņā Čavesa nāve šo tendenci var pastiprināt, bet ilgtermiņā, protams, ja nebūs globālo satricinājumu un piegāžu nopietni traucējumi, kad katra barela piegāde būtu kritiska, to nevajadzētu pārspīlēt un potenciālās negatīvās sekas būtu ierobežotas.”
Par Rīgas Stradiņa universitāti
Rīgas Stradiņa universitāte ir viena no modernākajām augstākās izglītības mācību iestādēm Baltijā ar izteikti starptautisku ievirzi. Tās 10 fakultātēs līdzās ar medicīnu saistītajām studijām jau 12 gadus ir iespējams apgūt dažādas modernas sociālo zinātņu programmas. RSU šobrīd studē 7400 studentu, to skaitā, vairāk nekā 940 ārvalstu studentu. Par RSU aktualitātēm var uzzināt arī RSU studentu radio „Runā Skaļāk” – http://runaskalak.lv.
Papildu informācijai:
rsu [pts] lv
