Par nepieciešamību skaļi runāt par zinātni kā darbu un tā noteikumiem
Veidoju šo ierakstu dažas dienas pēc attālinātā darbsemināra, ko 11. decembrī Bard College Berlin organizēja akadēmiskā darba socioloģe Asli Vatansever. Pasākuma tēma bija The Campus as Battleground. Precarious Work and Labor Struggles in the 21st-Century Academia, un tas pulcēja kopā pētniekus gan no dažādām Eiropas valstīm, gan ASV.
Uzreiz jāpiemin, ka katrs no šiem pētniekiem ir arī aktīvists un vienā vai otrā veidā (atkarībā no nacionālā un institucionālā konteksta) ir iesaistījies dažādās organizācijās, apvienībās un arodbiedrībās, kas cīnās par augstākajā izglītībā un zinātnē nodarbināto tiesībām, galvenokārt, protams, koncentrējoties uz visneaizsargātākajām šo darbinieku grupām, tas ir, cilvēkiem, kuri strādā uz noteikta laika līgumu pamata.
Te gan uzreiz jāpiemin skaitļi, ko, šķiet, esmu minējusi arī citos bloga ierakstos un kas lielā mērā ir arī mana projekta dzinulis. Piemēram, ASV augstākajā izglītībā un zinātnē ar šādiem noteikumiem tiek nodarbināti ~75 % strādājošo, savukārt Vācijā – virs ~92 %, proti, lielākā daļa pētnieku un docētāju ir nodarbināti amatos, kam noteikts beigu termiņš, nevis stabilās darbavietās, kurās zinātniskā darba darītājs var justies salīdzinoši drošs par savu nākotni.
Tverot šo nestabilitāti kā apzinātu problēmu, 11. decembra darbseminārs aicināja iezīmēt veidus, kādos pētnieki cīnās ar sistēmisko nedrošību un mēģina apvienot spēkus konkrētu institūciju vai nacionālo kontekstu ietvaros. Pirmajā daļā savos pieredzes stāstos dalījās pētnieki no Eiropas valstīm – Lielbritānijas, Vācijas un Itālijas. Otrajā daļā, savukārt, savus kolektīvos pūliņus aprakstīja ASV universitāšu pārstāvji, un lielāko šoku, šķiet, raisīja Stenfordas Universitātes doktorantes un aktīvistes Justine Modica vēstījums. Stenfordas Universitāte ir viena no zināmākajām un bagātākajām augstākās izglītības un pētniecības iestādēm ASV, taču darbsemināra dalībnieces stāstījums atklāja šīs universitātes darba neglīto pusi – apstākļus, kādos reizēm nākas dzīvot un ar kuriem jāsadzīvo tās neaizsargātākajiem akadēmiskajiem darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Piemēram, viņa aprakstīja, kā jau tā nepieejamās ASV veselības aprūpes sistēmas kontekstā Stenfordas Universitāte arvien samazina to medicīnas pakalpojumu klāstu, kuri pieejami tās doktorantiem un viņu ģimenes locekļiem. Tā rezultātā kāda doktoranta sieva, nevarot atļauties medicīnas aprūpes izmaksas, mēnesi staigājusi ar lauztu kāju – līdz brīdim, kad varējusi aizbraukt uz valsti, kur medicīnas aprūpe ir finansiāli pieejamāka. Šis piemērs līdz ar citiem, kurus sniedza darbsemināra dalībniece, izceļ milzīgo plaisu starp izpratni par Stenfordas Universitāti kā bagātu zināšu radīšanas centru un to, kādos apstākļos dzīvo tās neaizsargātākie darbinieki un viņu ģimenes. Justine Modica paustais Eiropas sociālās apdrošināšanas sistēmās dzīvojošajiem un strādājošajiem šķiet pat neiedomājams, taču tas skaidri iezīmē krasākās izpausmes atšķirībām starp zināšanu radīšanas kontekstu ideāliem un reālijām, par kurām jārunā arī Latvijā.
Darbseminārs kopumā daudz lika domāt salīdzinoši arī par Latvijas kontekstu un to, cik lielā mērā Latvijas pētnieki un citi augstākajā izglītībā un zinātnē nodarbinātie apzinās sevi kā darbiniekus un ir gatavi apvienoties un organizēties, lai iestātos par savām tiesībām. Vērojot procesus Latvijas zinātnes vidē nu jau pāris gadus šā projekta ietvaros, nākas secināt, ka domāšana par kopējo labumu paredzamas un stabilas darba vides radīšanas izpratnē vēl ir aizmetņos. Joprojām ir uzsvars uz konkurenci un cīņu par maziem resursiem. Visvairāk kopējā labuma virziena domāšanu, šķiet, var saskatīt Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) darbībā, piemēram, nesenajā sarakstē ar VIAA par pēcdoktorantūras projektu īstenošanas noteikumiem vai jaunā doktorantūras modeļa apspriedes diskusijās, kurās jaunie zinātnieki uzstāj uz paredzamas studiju un darba vides radīšanu.
Tomēr kopumā joprojām ir maz sarunu par to, ka arī pētnieki un pasniedzēji ir ne vien zināšanu ekonomikas (knowledge economy) realizētāji, rakstu drukātāji un patentu radītāji, bet reizē arī nodarbinātie, kuru darba apstākļi tiešā veidā ietekmē viņu darba rezultātus, nemaz nerunājot par dzīvi ārpus pētniecības stundām. Piemēram, šobrīd, kad tapinu šo bloga ierakstu, Latvijas pētnieki aizturētu elpu gaida Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (FLPP) rezultātus. Iesniedzot projektu pieteikumus, tika solīts rezultātus izziņot līdz 2021. gada 30. novembrim un projektus sākt 2022. gada pašā sākumā. Rezultātu izsludināšanas termiņš katru nedēļu tika pagarināts, un pašreizējais termiņš ir apmēram mēnesi vēlāk nekā sākotnēji noteiktais. Protams, pastāv daudzi un dažādi faktori, kas var ietekmēt rezultātu izziņošanas aizkavēšanos, taču es gribētu vērst uzmanību uz to, ko šī neziņa nozīmē pētniekiem. Viņiem šobrīd paralēli jāattīsta vairāki dzīves scenāriji, no kuriem viens, rezultātus saņemot, būs strauji jārealizē. Kā sakārtot darba grafiku un citus pienākumus, ja projekts ir apstiprināts? Kā aizpildīt finansiālo robu ģimenes budžetā, ja tomēr projekts nav iegūts? Varbūt vispār jāmet pētnieciskais darbs pie malas, ja darba vide ir tik neparedzama? Šī neparedzamība ietekmē visas pētnieka dzīves sfēras – sākot ar darba organizāciju līdz dzīvesvietas izvēlei, ar darāmo darbu ieplānošanu līdz aprūpes pienākumu (pār)kārtošanai un tamlīdzīgi. Vēlreiz atkārtojoties, zinātnieki arī ir cilvēki, nevis tikai zināšanu ekonomikas būvētāji, un viņi arī ir nodarbinātie, kuri ir pelnījuši sakārtotus un uz stabilitāti vērstus darba apstākļus.
Un šeit nu atgriežos pie ieraksta sākumā minētā darbsemināra izvirzītā jautājuma par to, kā cīnīties par stabilu darba vidi pēc iespējas lielākam skaitam augstākajā izglītībā un pētniecībā nodarbināto. Šķiet, Latvijas kontekstā vēl jāturpina runāt par to, ka projektu finansējums, lai gan šobrīd nudien vilinošs salīdzinoši lielāko atalgojuma likmju dēļ (un šis nudien ir atsevišķas sarunas temats), zinātni un zinātniekus Latvijā neizglābs. Ir kopīgi jāstrādā pie tāda pētniecības un pedagoģiskā darba atalgojuma modeļa un nodarbinātības noteikumu izstrādes, kas vērsts uz sociālekonomisko drošības veicināšanu, nevis projektu atkarības normalizēšanu, un jādara tas gan strukturāli, gan diskursīvi, tas ir, arī pārņemot modeļus no vietām, kuras tiek uzskatītas par zināšanu radīšanas centriem, ir jābūt kritiskiem un jāsaskata pētniecības darba vides problēmas, par kurām arvien skaļāk sāk runāt daudzviet pasaulē. Galu galā pat Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības organizācija (OECD) šogad publicēja ziņojumu par pētnieku darba vides sistēmisko nedrošību kā izaicinājumu, kas steigšus jārisina.
Papildinājums (17.12.2021.)
Šodien ir iznācis Valsts kontroles ziņojums Vai pētījumu projektu plānošana un konkursu organizēšana atbilst tiesību aktiem un veicina zinātnes politikas mērķu sasniegšanu?, un top skaidrs viens no iemesliem, kāpēc ir bijusi kavēšanās ar FLPP projektu rezultātu izziņošanu. Par ziņojumu droši vien reflektēšu kādā citā reizē, taču īsumā jāsaka, ka tajā Valsts kontrole parāda gan lielu centību, gan pilnīgu neizpratni par pētniecības procesiem, un tas jau tiešām ir pierādījums tam, ka zinātne Latvijā gadiem ir bijusi prioritāšu apakšgalā. Pagaidām aicinu izlasīt fiziķa Guntara Kitenberga analīzi par VK ziņojumu viņa Twitter kontā; pavisam īsi tikai piebildīšu, ka domāju, ka pētnieki Latvijā tomēr novērtē to lielo un pašaizliedzīgo darbu, ko LZP darbinieki ir ieguldījuši pētījumu projektu organizēšanā.
