Linda Skulme: "Šis gads pašpārvaldes vadītājas amatā bija nevis kā darbs, bet kā sirdslieta"

Šogad Rehabilitācijas fakultātes studiju programmas Fizioterapija 4. kursa studente Linda Skulme jau ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Studējošo pašpārvaldes vecbiedre, bet 2018. gadā viņa bija šīs studentu organizācijas vadītāja.

Studējošo pašpārvaldē Linda sāka darboties 1. kursā. Pēc gada viņa jau bija kultūras un sporta virziena vadītāja. Joprojām viņa veic Rehabilitācijas fakultātes domnieces pienākumus, tā ka "pavisam neesmu pazudusi. Baidījos, ka mana aktivitāte pašpārvaldē būs kā ar nazi nogriezta, kad beigsies mans vadīšanas gads, un es te [uz SP biroju – red. piezīme] vairs negribēšu nākt, bet Studējošo pašpārvalde man ir kā otrās mājas. Pašpārvaldē ir pavadīts daudz laika un iegūta neatsverama pieredze."

Linda Skulme 2018. gada novembrī RSU ēdnīcā jaunās padomes vēlēšanu noslēguma pasākumā. Foto no SP arhīva

Kāds jums kopumā bija šis gads pašpārvaldes vadītājas amatā?

Es zināju, uz ko es parakstos, bet, protams, nekad līdz galam neuzzināsi, kā tas ir, kamēr pats nepamēģināsi, jo lielāko daļu no visa piedzīvoju pirmo reizi. Es redzēju, kā to darīja iepriekšējie vadītāji, kuri mani pēc ievēlēšanas mentorēja, taču tas ir pavisam citādi, kad jādara pašam.

Gads kopumā bija ļoti interesants, pieredzes bagāts, izaicinošs, neaizmirstams, satraucošs… Un es patiešām šo gadu nevis izdzīvoju, bet gan piedzīvoju. Man ir liels prieks, ka es pieņēmu lēmumu kļūt par vadītāju, kaut arī amats prasa ļoti lielu atbildība un ir nepārtraukts spiediens no visām pusēm.

Bet otrreiz pretendēt uz šo amatu jūs negribējāt?

Patiesību sakot, man daudzi to jautāja, bet negribēju gan. Pirmkārt, tāpēc, ka man šis ir pēdējais studiju gads. Otrkārt, viens gads ir pietiekami piesātināts un gana ilgs laiks, lai paspētu ļoti daudz izdarīt un ieguldīt visu savu enerģiju, kuras nepietiktu vēl vienam tādam pašam gadam.

Ja grib strādāt un iet uz visiem 100 %, jāsaprot, ka viss gads būs tāpat kā skriet maratonu, bet, ja to skriesi tikpat ātri kā sprintu, jau distances pirmajos metros skrējiens būs jāpārtrauc, jo spēks būs izsmelts, kas vadītāja amatā var beigties ar izdegšanu un vēlmi padoties. Jau sākumā ir jārēķinās, ka no visas sirds būs jāstrādā vesels gads, tāpēc visu laiku ir jānotur līmenī gan sava emocionālā, gan fiziskā veselība. Varbūt, ja kandidējot izvirza mērķi būt vadītājam divus gadus, tad visu saplāno ilgākam periodam, bet, tā kā es rēķinājos ar vienu gadu šajā amatā, izvirzīju prioritātes, pie kurām strādāt ar pilnu atdevi.

2018. gada marts. RSU Studentu mājā (Palasta ielā 3) pavasara akadēmiskais seminārs. Lekciju posma vadītāja, stāstot par RSU struktūru. Foto no SP arhīva

Kāda jūs bijāt kā vadītāja?

Ļoti grūti teikt, tas jāprasa pārējiem… (Smejas.)

Man patīk ar cilvēkiem visu uzreiz izrunāt, un es tā darīju savā amatā – centos atrisināt nesaskaņas un rast kompromisu dažādās situācijās ar tiešu komunikāciju. Nevis aiz muguras, bet atklāti – aci pret aci.

Varbūt kādam mans vadīšanas stils šķita autoritatīvs, citiem – pārāk demokrātisks. Valdes sēdēs u. c. vienmēr ļāvu izteikties visiem, jo man ir svarīgi uzzināt, ko domā pārējie komandas pārstāvji. Neatbalstu vienpersonisku lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas beigu beigās skar lielu daļu studējošo. Ja viedoklis sakrita, jauki, ja nesakrita, diskutējām, lai nonāktu pie vienota kopsaucēja. Lai nebūtu tā, ka kāds netiek uzklausīts vai tiek ignorēts.

Kas jums pietrūkst, vairs neesot vadītājas amatā?

Es jūtu, ka man pietrūkst aktīvas darbības pašpārvaldē, jo esmu liela šīs organizācijas patriote jau kopš 1. kursa. Man, protams, svarīga ir veselība, ģimene, draugi un hobiji, bet šī vieta bija mana otrā ģimene un vieta, kur es ārstējos. Daudzi Studējošo pašpārvaldes biedri kļuvuši par maniem draugiem… Bez ikdienas vadītājas pienākumiem tagad ir tāda sajūta, it kā man kāds milzīgs, funkcionējošs orgāns būtu izņemts ārā. Tāda kā tukšuma sajūta. Jo trīs gadu laikā, kamēr aktīvi darbojos pašpārvaldē, tā bija vieta, kur es pavadīju lielāko daļu sava laika.

Kad es kļuvu par vadītāju, neatceros tādu dienu, kad domas netiktu nodarbinātas ar pašpārvaldi un darbiem, kas tur jāpaveic... Bija pierasts, ka plānotājs bija sarakstīts pilns, – bija daudz pienākumu, tikšanos, pasākumu utt. Tagad man ir vairāk brīva laika.

Kas ir svarīgākais, ko ieguvāt pēdējā gada laikā?

Esmu kļuvusi pašpārliecinātāka, ieguvu jaunus kontaktus, kas noderēs arī turpmāk, un lielu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Es šajā amatā satiku ļoti daudz un dažādus cilvēkus…

Šā gada laikā es redzēju, cik daudz varu izdarīt, taču sapratu arī to, ka varu izdarīt vēl vairāk. Jo es darīju to, kas man patīk un kas interesē. Pašpārvalde man ir ļoti tuva! Šis gads pašpārvaldes vadītājas amatā bija nevis kā darbs, bet kā sirdslieta.

RSU centrālās ēkas vestibilā. Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa (labajā pusē) vizīte RSU. No kreisās: RSU rektors Aigars Pētersons, Studējošo pašpārvaldes vadītāja Linda Skulme. 2018. gada 5. marts

Par kuru paveikto darbu jums ir lielākais gandarījums?

Lielākais gandarījums ir par visas komandas kopējo darbu un katra virziena attīstību, no kā izriet arī gada laikā sasniegtie panākumi.

Bez jaunu darbu sākšanas strādājām pie iesākto darbu pabeigšanas, piemēram, universitātes Studiju iekšējās kārtības noteikumu atjaunošanas.

Kā jau zināt, šis akadēmiskais gads RSU tika atzīts par zinātnes gadu, līdz ar to aizsākām daudz projektu, kas saistīti ar studentu iesaistīšanu pētniecisko darbu izstrādē. Šogad sadarbībā ar Absolventu asociāciju tiek piedāvātas lekcijas un nodarbības Pētnieku akadēmijā un citi izglītojoši pasākumi, kuros studentiem bija iespēja vairāk izprast, kas ir zinātne, kā var iesaistīties pētniecībā, kā uzrakstīt labu zinātniski pētniecisko darbu utt. Kā esam novērojuši, studentiem nav intereses par to, ko viņi nesaprot, tāpēc par zinātni un pētniecību ir jāstāsta un jāskaidro. 

Realizējām arī daudz citu jaunu projektu: Internacionālais seminārs, kurā sastopas vietējie un ārvalstu studenti; Zinātnes seminārs, kurā studentiem tiek nodota informācija par to, kā sākt vai iesaistīties pētniecībā. Realizējām arī tādus projektus kā Etiķete sadarbībā ar Absolventu asociāciju.

Attīstījām informatīvo platformu par studentiem aktuālām tēmām pašpārvaldes mājaslapā (sp.rsu.lv) – par zinātni, par dažādiem akadēmiskiem jautājumiem, par kultūras pasākumiem.

Strādājām pie studiju vides uzlabošanas – RSU galvenās ēkas bibliotēka kļuva pieejama septiņas dienas nedēļā visu diennakti (24/7), Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā tika iekārtoti jauni mācību galdi, anatomikumā tagad studentiem ir iespēja mācīties arī svētdienās, un drīzumā studentiem būs pieejama jauna e-studiju mobilā aplikācija, pie kuras izveides ilgi strādājām kopā ar IT departamentu.

Lielāko uzmanību šajā gadā veltīju savas komandas veidošanai un tās darba organizēšanai, jo, manuprāt, ikvienam tās pārstāvim jābūt tik spēcīgam, lai var darīt visu nepieciešamo augstā līmenī. Var jau izvirzīt visvisādus mērķus, taču tos var sasniegt tikai kopā ar komandu. Kā zināms, valdi neizvēlas vadītājs, to ievēl padome, līdz ar to arī manā komandā sākumā visi taustījās un rīvējās, bet es viņiem visiem biju pa vidu, paturot prātā, ka, neraugoties ne uz ko, ir jāstrādā!

Ko nepaspējāt izdarīt?

Ir dažas lietas, kas tika aizsāktas, bet netika pabeigtas. Joprojām darba procesā ir viss, kas saistīts ar rezidentu vienoto uzņemšanu. Jau četru gadu garumā norit noteikumu izstrāde, apstiprināšana utt. Šajā procesā ir iesaistīta LU, RSU un Veselības ministrija. Šogad vienotā uzņemšana rezidentūrā notiks pirmo reizi.

RSU Studējošo pašpārvaldes valde 2018. gada rudenī. No kreisās: Maija Priedniece, Marija Luīze Kalniņa, Kristīne Romanovska, Amanda Anna Bērziņa, Linda Skulme, Zane Čivle, Līva Marta Spīgule, Liene Vaivode, Ulrika Ulla Andersone. Priekšplānā: Māris Lapšovs. Foto no SP arhīva

Lielākā dzīves mācība, ko guvāt?

Nevarētu teikt, ka es kaut kur stipri apdedzinājos. Grūti gāja tad, kad kādam bija jāpasaka "Nē!" vai stingri jāaizrāda, ka turpmāk būs jādara citādāk. Šādas nereti asas diskusijas man izvērtās gada sākumā, kad tikko biju sākusi strādāt.

Visu gadu man bija jābūt tonusā, jo visur visās jomās un visos jautājumos pārstāvēju visu studējošo intereses. Man bija jābūt maksimāli labi informētai par visiem jautājumiem, lai tiktu pieņemti labākie lēmumi, kādi ir iespējami un kas būtu labākais risinājums visām iesaistītajām pusēm.

Ko novēli jaunajam pašpārvaldes vadītājam Mārim Lapšovam?

Es uzskatu, ka organizāciju nododu drošās rokās, jo Māris pašpārvaldē ir jau trešo gadu. Līdzīgi kā es, viņš pašpārvaldē sāka darboties 1. kursā. Viņam ir liela pieredze akadēmiskā virziena vadīšanā, kas man bija mazāk zināms lauciņš, jo es vadīju kultūras un sporta virzienu. Akadēmiskā virziena vadītājam vairāk ir sadarbība ar universitātes vadību un lielāka pieredze akadēmisko jautājumu risināšanā, līdz ar to Mārim pārēja uz vadītāja amatu ir vieglāka nekā man. Komanda gan viņam ir jauna, taču valdes priekšsēdētājam vienmēr jābūt gatavam jauniem izaicinājumiem.

Es viņam novēlu saglabāt skaidru prātu un plašu redzējumu uz visām situācijām. Reizēm ikdienas darbā tik ļoti esi sakoncentrējies uz mazajām lietām, ka neredzi kopainu un nespēj pareizi izvērtēt, vai viss norit pareizi. Tikai paskatoties uz visu no attāluma, redzi, ka nav nemaz tik traki vai tomēr ir jādara citādāk.

Kaut arī spriedze šajā amatā ik dienu ir liela, novēlu viņam lieliem panākumiem bagātu gadu, vispusīgu skatījumu uz lietām, kā arī izturību un pacietību visa gada laikā!