Kolektīvās uzvedības psiholoģija Covid-19 laikā
Krīžu laikā situācijas iznākumu lielā mērā nosaka cilvēku reakcija. Kolektīvā uzvedība, spriestspēja un lēmumu pieņemšana, īpaši medicīnas jautājumos, ir profesora Volfganga Gaismaiera (Wolfgang Gaissmaier) pētniecisko interešu pamatā, un viņa pētījumu rezultāti atrodami nozīmīgākajos psiholoģijas un medicīnas žurnālos.
Viņš ir sociālās psiholoģijas un lēmumu zinātņu (decision sciences) profesors Konstancas Universitātē Vācijā. Profesors ir saņēmis vairākus apbalvojumus zinātnes un pedagoģijas jomā, tostarp Oto Hāna medaļu par izciliem zinātniskajiem sasniegumiem no Maksa Planka biedrības.
Vācijas profesors Volfgangs Gaismaiers. Foto: Hansjorgs Nets (Hansjörg Neth)
Profesora V. Gaismaiera runu RSU starptautiskajā Covid-19 konferencē nodrošina Ģimenes vakcinācijas centrs – vadošais imunizācijas centrs Latvijā. Sarunu ar profesoru, kurš pašlaik atrodas Vācijas dienvidos, mums izdodas nodrošināt, pateicoties Zoom platformai. Virtuālās tikšanās reizē var nojaust profesora patieso vēlmi aprīļa beigās doties uz Rīgu, lai konferencē, kas notiks hibrīdformātā, teiktu savu runu klātienē.
“Piedaloties konferencēs, kas notiek tikai tiešsaistes formātā, zinātnieki bieži vien apvieno labo ar lietderīgo, piemēram, paralēli konferencei griež dārzeņus vakariņām,” profesors smejas un norāda, ka nekas nespēj aizstāt savstarpējo kontaktu reālajā dzīvē. Kā norāda profesors, šāds kontakts ir vajadzīgs, lai viņa pētījumi izturētu “veselā saprāta” pārbaudi.
“Es atšķirībā no daudziem citiem konferences dalībniekiem neesmu ārsts, taču mana pētījuma mērķis ir rast ikdienas risinājumus medicīnas jomā. Tikšanās ar ārstiem klātienē un manu pētījumu apspriešana ir ļoti nepieciešama – tas palīdz ievirzīt manu darbu pareizajās sliedēs.
Šāda mijiedarbība ir zelta vērtībā, un Covid-19 pandēmija to nenoliedzami vēlreiz pierādīja,” stāsta prof. V. Gaismaiers.
Pandēmija kļuvusi par mūsu realitāti jau vairāk nekā divus gadus. Kā pavadījāt šo laiku profesionālā ziņā – piedzīvojāt klusuma periodu vai gluži pretēji?
Daudzi pētnieki manā lokā bija ieslēguši “izdzīvošanas režīmu”. Citi tā vietā, lai eksperimentētu ar jauniem projektiem un sadarbībām, turpināja pievērsties tikai tiem jautājumiem, kurus pārzina vislabāk. Grupu eksperimenti universitātē dažādos pandēmijas posmos, protams, tika apturēti, taču tādas tiešsaistes metodes kā aptaujas un eksperimenti tika virzīti tālāk. Atšķirībā no daudziem citiem mums bija iespēja turpināt praktisko darbu. Kopumā varu teikt, ka šis periods bija samērā aktīvs.
Ko, jūsuprāt, Covid-19 pandēmija mums ir iemācījusi?
Pirmkārt, pandēmija parādīja, kādu efektu sniedz fakts, ka cilvēki no dažādām pasaules valstīm strādā viena mērķa labā, proti, kā tas bija ar vakcīnu izstrādi.
Kopumā pandēmija uzsvēra zinātnes nozīmi. Mums bija noteikts zināšanu kopums par vīrusiem un inficēšanos jau pirms sastapšanās ar Covid-19, taču šajā laikā sabiedrība savām acīm varēja vērot, kā zinātne attīstās reālajā laikā. Tas ieviesa sava veida neskaidrību par notiekošo, un cilvēkiem vajadzēja ar to sadzīvot.
Zinātniskie pierādījumi vienmēr ir provizoriski – tie var mainīties, un daudziem to ir grūti pieņemt.
Sabiedrība un politiķi ir mērojuši tālu ceļu, lai redzētu, cik patiesībā zinātne ir noderīga, kā arī cik provizoriski un neskaidri var būt veiktie atklājumi. Covid-19 pandēmija izcēla ne tikai nenoteiktību, bet arī zinātnes nozarē valdošās domstarpības. Pandēmijas laikā redzējām, cik daudzveidīgs var būt zinātnes diskurss.
Tas, ka zinātnieku viedokļi atšķiras, nebūt nenozīmē, ka tiek pārkāpti zinātnes principi – gluži pretēji.
Visbeidzot, Covid-19 pandēmija ir parādījusi, cik ļoti lielu viedokļu pretstatu tas var radīt sabiedrībā. Arī pirms pandēmijas mēs zinājām, ka mūsu skolasbiedriem un pārējiem sabiedrības pārstāvjiem ir dažādi viedokļi par zināšanām un epistemoloģiju, taču tam nebija lielas nozīmes. Manu draugu vidū bija cilvēki, kas atbalsta homeopātiju (kas, manuprāt, nedod neko citu kā tikai placebo efektu), taču tas nekādā veidā neietekmēja mūsu draudzību, vismaz ne līdz brīdim, kad mūsu dzīvē ienāca Covid-19. Sākoties pandēmijai, sākām izjust to tiešā veidā, piemēram, situācijās, kad dažu bērnu vecāki skolā bija pret vakcināciju vai apšaubīja masku nēsāšanas nepieciešamību.
Tieši šis temats mūs noved pie jūsu runas – pie sāpīgās tēmas par vilcināšanos vakcinēties.
Jā, es runāšu par to, kāda nozīme lēmumu pieņemšanā ir emocijām un pierādījumiem. Kovida laikā mēs redzējām, kā cilvēki noraida zinātniskos pierādījumus ikreiz, kad tie neatbilda viņu uzskatiem.
Zinātnes noliegšana nav jauna parādība, taču Covid-19 pandēmija to pacēla vēl nepieredzētā līmenī visā politiskajā spektrā. Ja mēs nespējam vienoties par faktiem, ir grūti komunicēt ar sabiedrību, panākt vienprātību un virzīties uz priekšu. Tas ir ļoti būtisks jautājums, kas ir pelnījis zinātnieku uzmanību.
Kad mēs par šo visu runājam, piemēram, ar studentiem, bieži vien šķiet ļoti vilinoši rādīt uz zinātnes noliedzējiem ar pirkstu, jo studenti lielākoties piekrīt, ka zinātnei ir jāuzticas un faktiem ir liela nozīme. Tomēr, kad studentus mēģinu izprovocēt, liekot priekšā faktus, kas, piemēram, skar klimata jautājumus, migrācijas problēmas, vai kad pretnostatu bioloģisko dzimumu un sociāli konstruēto dzimumu, studenti sāk aizdomāties, jo kļūst skaidrs, ka zināmā mērā fakti var nonākt pretrunā ar ikviena ideoloģiju. Reliģija ir visspilgtākais piemērs. Arī doktors Hauss slavenajā TV seriālā reiz teica: “Ja mēs spētu pārliecināt reliģiozus cilvēkus, reliģiozi cilvēki nepastāvētu”.
Mediķi bija tie, kuri cīnījās ar pandēmiju frontes pirmajā līnijā. Kāda ir psiholoģijas nozīme šajā pasaules krīzē?
Domāju, ka mums ir jārunā par biheiviorālajām zinātnēm, nevis tikai par psiholoģiju. Biheiviorālās zinātnes ir veicinājušas šīs krīzes izpratni un risinājumus, jo šī nozare pētī to, kā cilvēki domā un uzvedas.
Piemēram, uzvedība, kas saistīta ar vakcinēšanos, mums liek vilkt paralēles ar tā dēvēto cietumnieka dilemmu (prisoner’s dilemma) – ja visi pārējie jau ir vakcinējušies, es varu to nedarīt.
Vakcināciju sabiedrībai vajadzētu uztvert kā soli pretī kolektīvajam, nevis individuālajam labumam.
Sevišķi, ja runājam par tām iedzīvotāju grupām, kurus vakcinēt nevaram, piemēram, jaundzimušos vai gados vecākus cilvēkus. Šīs atziņas ir svarīgas tādēļ, lai saprastu ne tikai to, kā pandēmija attīstās, bet arī to, kas mums būtu jādara tālāk.
Un ko mums vajadzētu darīt tālāk? Vai ir kāda vienota “recepte”?
Lai cik ļoti man patiktu ieviest vienkāršus risinājumus sarežģītiem jautājumiem, šajā gadījumā vieglas izejas nav. Galvenokārt tāpēc, ka sabiedrībā valdošo nesaskaņu cēloņi var būt ļoti dažādi – mēs nevaram runāt par homogēnām grupām ne kovida noliedzēju vidū, ne starp tiem, kuri situāciju uztver nopietni. Ja mēs varējām atrast veidu, kā vienoties par galvenajiem faktiem, tad mēs varam un mums vajadzētu turpināt diskusiju par politiskajām sekām, kas tieši tāpat balstītas uz mūsu atšķirīgajām vērtībām, piemēram, par mājsēdes vai citu piesardzības pasākumu radītajiem ieguvumiem un zaudējumiem un to kompromisu. Tas ir būtisks demokrātijas faktors.
Lai to panāktu, zināšanu filozofija bērniem jāmāca jau skolā. Izpratne par to, kā mēs zinām lietas, par kurām apgalvojam, ka zinām, liktu nepieciešamos pamatus labākai nākotnei.
Tas mums iemācītu nerādīt ar pirkstu uz citiem un neatsvešināties. Tas mums iemācītu ieklausīties citam citā un apspriest mūsu bieži vien atšķirīgās vērtības.
Tomēr, lai tas nestu augļus, mums vispirms ir jāspēj vienoties par galvenajiem faktiem – tāpēc mums priekšā vēl ir ļoti daudz darāmā.
