Pārlekt uz galveno saturu
Mobilizējot zinātni

LV_ID_EU_logo_ansamblis_ERAF_RGB_1333_400_s_c1_c.jpg

Līdz ar augusta izskaņu ir pienākušas arī projekta Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā beigas. Skan, protams, banāli, taču šķiet, ka nupat vien projekts tika uzsākts, ka laiks ir aizskrējis pārāk strauji un ka būtu vēl tik daudz darāmā un izzināmā.

 

PostDoc.png

Projekta/līguma nr.1.1.1.2/VIAA/2/18/275, Agreement No. 9.-14.5/88

Šo sajūtu pastiprina tas, ka tikai pirms dažām dienām atgriezos no ilgi gaidītā un plānotā lauka pētījuma brauciena uz Japānu. Šo braucienu, kuru plānoju veikt projekta pirmajā vai otrajā gadā, ar COVID-19 saistītu apstākļu dēļ diemžēl izdevās realizēt tikai tagad, kad projekts ir pašā noslēgumā. Tāpat šis komandējums izvērtās trīs nedēļu ilgā prombūtnē, nevis trīs mēnešu lauka darbā, kā tika sākotnēji paredzēts projekta plānā. Galvenais iemesls, protams, šīm drastiskajām pārmaiņām pētījuma plānojumā ir tas, ka Japānā joprojām nav iespējams brīvi iebraukt. Arī man vajadzēja nodrošināt Japānas universitātes uzaicinājumu, aizpildīt dažādu formu kaudzi un pieteikties Japānas vīzai, kā arī saņemt negatīvus COVID-19 testa rezultātus, lai ierastos Japānā. Labi vismaz, ka šobrīd spēkā nav divu nedēļu karantīnas nosacījums, kas vēl pirms dažiem mēnešiem Japānā bija aktuāls: kā man teica viens no lauka pētījuma laikā sastaptajiem zinātniekiem, kas ieradās Japānā strikto iebraukšanas nosacījumu laikā un pavadīja 14 dienas karantīnas viesnīcā, uz japāņu tradicionālo bentō kastīti viņš joprojām nav spējīgs paskatīties, jo to šajā viesnīcā pasniedza maltītēs trīs reizes dienā, tas ir, visās ēdienreizēs.

Uzreiz jāsaka, ka trīs nedēļas antropologam ir ļoti īss laiks – šādā periodā parasti var apmēram noorientēties dzīves apstākļos un nedaudz sākt komunikāciju ar cilvēkiem, kas pēc kāda laika varētu pavērt durvis piekļuvei pētījuma dalībniekiem. Arī šā brauciena laikā to skaidri izjutu, un uzreiz varu pateikt, ka visi etnogrāfiskie un kvalitatīvo interviju dati, kurus izdevās iegūt, balstās tajā, ka man jau iepriekš bija kontakti Japānā, un ne tikai. Tie bija cilvēki, kurus iepazinu sava disertācijas pētījuma laikā Osakā 2014. gadā. Tie bija cilvēki, kurus vēl senāk iepazinu tepat Latvijā vai nu jau gandrīz pirms divdesmit gadiem Tokijā. Tas bija mans Pitsburgas Universitātes doktorantūras kursabiedrs, kurš šobrīd strādā Keio Universitātē Tokijā – tieši viņš bija tas, kurš iznesa manai vīzai nepieciešamo dokumentu kārtošanas smagumu Japānas pusē, uzņēma mani savās mājās un arī iepazīstināja ar dažiem cilvēkiem, kas laipni piekrita kļūt par mana pētījuma dalībniekiem. Tā bija pētniece Latvijā, kura attālināti iepazīstināja ar saviem paziņām Japānā un ļāva man sākt sarunas ar vēl vairākiem Japānā strādājošiem zinātniekiem.

Visu šo pieminu divu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir atgādinājums sev un citiem, cik mums – antropologiem noteikti, bet arī pētniekiem kopumā – ir svarīgas saiknes, ko veidojam un uzturam ar kolēģiem. Mēs nevaram strādāt vakuumā un vienatnē, pat ja sākotnēji šķiet, ka tā varētu būt vieglāk un vienkāršāk, īpaši laikā, kad mūsu darbs tiek vērtēts izteikti individuālistiskās un uz kvantificēšanu orientētās kategorijās.

Otrs iemels ir vēlme parādīt to, cik tomēr patvaļīgs un savā būtībā pētniecības būtībai pretī ejošs ir projektu formāts – un tas, ko Oili-Helena Ylijoki dēvē par “projektu laiku” (project time). “Projektu laikā”, viņa raksta, visam ir konkrēts sākums un konkrētas beigas, un tajā katra minūte un stunda ir vienāda. Kā pētnieki, savukārt, mēs labi apzināmies, ka tā gluži nav. Viena darba stunda pandēmijas laikā nav tas pats, kas viena stunda pirmspandēmijas apstākļos. Viena diena cilvēkam ar maziem bērniem nav tas pats, kas pētniekam bez aktuāliem rūpju pienākumiem. Un pētījumi nesākas ar projekta pirmo dienu un ar to arī nebeidzas. Tā ir arī mana pētījuma gadījumā: pētījumu vispār iespējamu un kaut nedaudz paveicamu īsā laika posmā padarīja tas, ka man bija jau vairāku gadu iestrādes pētāmajā jomā, kā cilvēku loks, kam varēju lūgt padomu un palīdzību. Tāpat arī projekta laikā iegūtie dati nebeigs savu dzīvi līdz ar finansējuma posma beigām – ar tiem turpināšu strādāt, domāt, rakstīt. “Projektu laiks” darbojas tikai uz papīra; realitāte no tā krietni atšķiras, un, domāju, mums būtu jārunā par to arvien vairāk.

Uz šīs nots tad arī noslēgšu projekta Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā blogu un aicināšu uz tikšanos sarunās jau nedaudz citā ampluā, kā pētniece FLPP finansētā projektā Attiecības kustībā: tuvniecība mūsdienu mobilajos darba režīmos. Šajā pētījumā turpināšu domāt par pētnieku, kā arī citu pāri robežām ceļojošu nodarbināto darbu, lielāku uzmanību pievēršot jautājumam par to, kas notiek ar mūsu attiecībām, kad kustību tveram kā reizē privilēģiju un pašsaprotamu dzīves daļu. Uz saziņu!