A/S “Nordic Sugar”
Kā atradi prakses vietu?
Personiski kontakti.
Kādi bija tavi prakses uzdevumi? Apraksti vienu tipisku dienu prakses vietā!
Prakses galvenais uzdevums bija savākt, izpētīt un apkopot materiālu priekš maģistra darba rakstīšanas un ieteikumu izstrādes uzņēmuma vajadzībām – gan praktisko, izmantojot prakses devēja informatīvo bāzi, gan teorētisko. Prakses devēja uzdevumā man bija jāsagatavo un prakses beigās uzņēmuma starptautiskajai mārketinga komandai jāprezentē sava darba teorētiskās atziņas lekcijas veidā (pētīju jaunākos atklājumus patērētāju uzvedības pētījumos, uzvedības ekonomiku un uzvedināšanas tehnikas patērētāju rīcības maiņas nodrošināšanai). No praktiskās puses, mans prakses uzdevums bija izpētīt visas pieejamās uzņēmuma darbības struktūras (mārketings, ražošana, loģistika, izejvielu sagāde, u.tt..), kā arī analizēt pieejamos tirgus un patērētāju pētījumus Eiropas kontekstā. Man tika dota pilnīga rīcības brīvība, darbojos tādā kā pētnieka-konsultanta statusā. Piedalījos arī uzņēmuma mārketinga sanāksmēs un citās prezentācijās
Kādi bija dzīvošanas apstākļi?
Prakses devējs man piemeklēja dzīvesvietu – dzīvoklīti privātmājā, kas piederēja vienam no kolēģiem. Apstākļi bija vairāk nekā ideāli – manā rīcībā bija gan istaba, gan virtuve, gan labierīcības. Dzīvesvieta atradās 25 km attālumā no darba vietas, nelielā ciematā un robežojās ar lauku teritoriju, kas ļāva pavadīt brīvo laiku pastaigās, sportojot, braucot ar (piešķirto) velosipēdu. Ciematu ar citām tuvējām pilsētām (arī darba vietu) savienoja vilciena līnija, kas atrisināja transporta problēmu.
Vai piešķirtā stipendija bija pietiekama dzīvošanas izmaksu segšanai?
Pilnīgi noteikti nē. Es teiktu, ka piešķirtā stipendija (750 eiro mēnesī) sedza transporta izmaksas no Latvijas uz prakses vietu un atpakaļ (130 eiro vienā virzienā), pārtikas izdevumus lielveikalā un transportu uz un no darba. Ja dzīvesvieta būtu jāīrē pašam, par to Zviedrijā nāktos maksāt ap 400-500 eiro mēnesī, un no stipendijas to nosegt nebūtu iespējams. Arī par ekskursijām vai kaut minimālu “paceļot pa valsti” stipendijas ietvaros nebūtu iespējams runāt, tāpēc noderēja personiskie, iekrātie līdzekļi.
Ieteikumi, padomi citiem studentiem, kas dosies mobilitātē uz šo pilsētu?
Mans pirmais ieteikums būtu pirms došanās praksē vismaz teorētiskā līmenī apgūt vietējo valodu. Darba apstākļi bija ļoti labvēlīgi zviedru valodas apguvei, taču, tā kā biju pieņēmusi lēmumu koncentrēties uz studiju darba rakstīšanu un profesionālo zināšanu papildināšanu, valodas studijām, likās, nepietiks jaudas, un tas varētu traucēt pamatmērķu sasniegšanai. Taču, no šodienas punkta raugoties, to tomēr vajadzēja darīt, un mazliet nožēloju, ka neuzdrošinājos. Citiem studentiem to noteikti ieteiktu kā primāro pasākumu, gatavojoties doties mobilitātē.
Otrs ieteikums – proaktīvi uzrunāt kolēģus un paziņas. Zviedri, izrādās, ir tikpat intraverti un noslēgti kā latvieši, ārpusdarba aktivitātes iesaistās nelabprāt (vismaz neizrāda interesi). Tāpēc, ja vēlies sabiedrisko dzīvi, tā jāorganizē pašam.
Trešais ieteikums – runāt, runāt un vēlreiz runāt. Zviedrijā angļu valoda ir kā otrā valsts valoda. Angliski runā pat sirmmāmiņas. Un sarunas ir primārais veids, kā uzzināt par valsti un tās iedzīvotājiem “no iekšām”.
Visjaukākā atmiņa/piedzīvojums no Erasmus pieredzes
Laikam nevaru izšķirt kādu vienu atsevišķu mirkli vai piedzīvojumu. Visa mobilitātes pieredze man bija viens liels piedzīvojums un spilgts pārdzīvojums. Tā kā es pat teorētiski vairs neskaitos jauniešu kategorijā, tad brauciens Erasmus praksē man bija liels izaicinājums gan mentāli, gan fiziski, gan materiāli. Taču, kā ikviena darbība, kas tevi izrauj no komforta zonas, būtiski paplašina apvārsni, Erasmus prakse bija nenovērtējama iespēja pacelt esības latiņu augstākā līmenī. Arī studijas augstskolā bez Erasmus pieredzes nebūtu tik pilnvērtīgas, jo mobilitātes laikā es varēju pievērsties studiju darbam
Visvērtīgākā atziņa/mācība
Šī bija mana pirmā pieredze, kad kādas svešas valsts kultūru apguvu tik dziļi un pamatīgi. Neviens ceļojums vai ekskursija neļauj to izdarīt tik kvalitatīvi, kā dzīvošana un iekļaušanās ikdienas dzīvē ilgstošas uzturēšanās laikā. Man palīdzēja arī tas, ka apkārt bija tikai vietējie, nevis līdzīgi ārzemju studenti vai citi ārzemnieki, bet tieši vietējie cilvēki.
