Pētījums par Latvijas pusaudžu pašnāvnieciskās uzvedības faktoriem

Pasaulē katru gadu pašnāvību veic 800 000 cilvēku, viens katrās 40 sekundēs. Tā ir gan globāla, gan būtiska Latvijas problēma. Sabiedrības veselības speciālista, RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes prodekāna un Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja Toma Pulmaņa pētījumu tematika ir pusaudžu pašnāvnieciskā uzvedība, tādēļ jautājam par cēloņiem un iespējām mazināt šīs uzvedības riskus.

Jūs esat veicis plašu pētījumu par pašnāvniecisko uzvedību pusaudžu vidū Latvijā: 15,7 % atzīst, ka ir domājuši par pašnāvību, bet 8,2 % ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Kā jūs to komentētu?

Pašnāvnieciskas uzvedības un ar to saistīto riska faktoru pētniecība Latvijas pusaudžu vidū ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pašnāvnieciska uzvedība saistās ar visnegatīvākā  iznākuma iespējamību – pabeigtu pašnāvību. Otrkārt, šāda uzvedība, domas, plāni, mēģinājumi ir izplatītākie tieši jauniešu vidū. Treškārt, pastāv nacionālā specifika, jo Latvijā ir augsta mirstība no pašnāvībām. Vērtējot 15 – 19 gadu vecu pusaudžu pašnāvības, mūsu valsts ir septītajā vietā ES dalībvalstu vidū. Latvijā ir plaši izplatīti vairāki pašnāvnieciskās uzvedības un pašnāvību riska faktori, piemēram, ņirgāšanās skolā, kur esam starp negatīvajiem līderiem pat 42 valstu kontekstā.

Iegūtie pašnāvnieciskās uzvedības rādītāji ir satraucoši, tomēr arī vairāku citu valstu dati liecina par augstu pašnāvnieciskās uzvedības izplatību tieši pusaudžu vidū.  Es uzskatu, ka svarīgākais jautājums, lai problēmu risinātu, ir nevis "cik", bet gan "kāpēc". Mans pētījums ietver datus par vairāk nekā 7000 pusaudžiem 14 līdz 17 gadu vecumā visā Latvijā.

Kādi ir būtiskākie secinājumi par faktoriem, kuri ir saistīti ar pusaudžu pašnāvniecisko uzvedību?

Pašnāvnieciskā uzvedība, līdzīgi kā pabeigta pašnāvība, var būt saistīta ar plašu riska faktoru spektru, turklāt šie faktori var savstarpēji mijiedarboties, attiecīgi palielinot risku. Promocijas darbā analizēju ievērojamu riska faktoru skaitu, kas tika dalīti trīs grupās: ar ģimenes vidi saistītie faktori, vienaudžu vidi raksturojošie faktori un pusaudža individuālie faktori.

Iegūtie dati liecina, ka pusaudža pašnāvnieciskās uzvedības risku ievērojami palielina pašnāvības mēģinājums vai pašnāvība ģimenē vai vienaudžu vidū, piemēram, zēniem ar pašnāvniecisku pieredzi ģimenē ir pat 8,5 reizes lielāka iespējamība, ka viņi ir domājuši par pašnāvību, un 3,5 reizes lielāka iespēja, ka viņi ir mēģinājuši to izdarīt. Tāpat būtiski riska faktori ir vardarbība ģimenē, vienaudžu ņirgāšanās, kā arī vecāku un vienaudžu emocionālā atbalsta trūkums. Starp individuālajiem faktoriem noteikti jāmin paaugstināts depresijas simptomu līmenis, pazemināta pašcieņa, kā arī atkarību izraisošo vielu lietošana. Izpētīto faktoru un likumsakarību apjoms ir daudz lielāks, nekā ietilpināms intervijā, tādēļ aicinu interesentus iepazīties ar manu pētījumu RSU mājaslapā.

Esošo situāciju esam noskaidrojuši, tomēr ar to nepietiek. Ko darīt, lai pusaudžiem šīs domas un iespējamās darbības mazinātu?

Tieši tā! Esmu pārliecināts, ka mēs pētām nevis pašas pētīšanas pēc, bet gan tādēļ, lai iegūtu pierādījumu bāzi un risinātu reālas problēmas.

Iegūtie rezultāti ļauj noteikt pusaudžu grupas ar paaugstinātu pašnāvnieciskās uzvedības risku, kas ir būtiski gan politikas plānotājiem, konkrētu aktivitāšu īstenotājiem un speciālistiem, kas ikdienā strādā ar pusaudžiem, gan psihologiem, psihoterapeitiem, psihiatriem, sociālajiem pedagogiem, pedagogiem un daudziem citiem.

Viens no galvenajiem pašnāvnieciskās uzvedības profilakses veidiem ir emocionāli atbalstošas un no vardarbības brīvas ģimenes un vienaudžu vides veidošana.

Darāmā ir tiešām daudz, sākot no izglītošanas, kā sniegt psihoemocionālo atbalstu krīzes situācijās, un beidzot ar pierādījumos balstītu programmu ieviešanu skolās ņirgāšanās profilaksei. Vēl viens profilakses veids ir pusaudzim draudzīgu un viegli pieejamu profesionāļu atbalsta pakalpojumu veidošana. Mums ir pozitīvie piemēri: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis, un nesen Rīgā tika atvērts Pusaudžu resursu centrs, kura viens no darbības virzieniem ir depresijas un pašnāvības riska mazināšana. Tomēr šāda veida centriem noteikti būtu jābūt daudz lielākā skaitā, pēc iespējas tuvu pusaudžu dzīvesvietai, un lielāku ieguldījumu varētu dot pašvaldības.

Tomēr pakalpojuma esamība kā tāda vēl nenodrošina pakalpojuma lietošanu. Manuprāt, mēs kopumā esam visai noslēgta tauta. Lai cilvēks brīvi runātu par savām psihoemocionālajām problēmām vai aizietu pie speciālista, sabiedrībā ir jāmazina pastāvošie mīti un aizspriedumi par visu, kas skar psihisko veselību. Šajā jomā mēs pašlaik esam uz pareizā ceļa, bet ir jāiet krietni ātrāk!

Šie ir tikai daži aspekti. Uzskatu, ka, ņemot vērā augsto suicidalitāti mūsu valstī kopumā, Latvijā ir jāstrādā pie atsevišķas, starpnozaru sadarbībā balstītas pašnāvību profilakses stratēģijas.

Šis pētījums ir pabeigts, doktora grāds iegūts, vai turpināsiet pētīt "suicidalitātes fenomenu", ja tā drīkst teikt?

Noteikti! Piemēram, plašs pētījumu lauks ir par Latvijas pusaudžiem. Varētu pētīt, kāda ir mācību trauksmes, stresa pirms gala pārbaudījumiem ietekme, kādi ir suicidalitātes aspekti, kas saistīti ar romantisku attiecību izjukšanu, un daudzi citi. Darba vēl ir daudz, un doktora grāda iegūšana dod papildu stimulu turpināt pētniecisko darbu.

Ko jūs vēl gribētu piebilst?

Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijās mediju pārstāvjiem norādīts, ka rakstos, kas saistīti ar pašnāvībām, noslēgumā noteikti jāsniedz informācija, kur iespējams saņemt palīdzību. Es minēšu divas: 

• Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111;
• Krīžu un konsultāciju centra Skalbes diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292.