Latviešu stāsti Islandē – RSU studentu darbu izstādē Berga bazārā

No 2017. gada līdz 2024. gadam Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes (tagad – Sociālo zinātņu fakultāte) studenti kopā ar saviem pasniedzējiem devās vairākās ekspedīcijās pie latviešiem Islandē. Šīs izstādes saturs veidots no pirmās un līdz šim pēdējās ekspedīcijas materiāliem 2024. gada vasarā. Daži mūsu izstādes varoņi, kurus sastapām pirms septiņiem gadiem, savu Islandes stāstu izstāstījuši no diviem laika skatupunktiem. Daži šajā laikā izmainījušies – izauguši. Citi palikuši tādi paši. Daži stāsti aptver teju 20 gadu dzīves posmu, citi sākušies salīdzinoši nesen. Tomēr visi ierakstās tajā perspektīvā, ko šī izstāde veido par latviešu dzīvi Islandē – akmeņi un cilvēki, skarbums un ar to kontrastējošā cilvēcība valstī, kas daudziem latviešiem devusi jaunu iespēju.

Ekspedīciju dalībnieki un izstādes autori

Islandes ainavu darbina pretstati – lēni kūstošs ledus un ugunīga lava, kas sastingusi grubuļainos akmens laukos. Tās ir senu, ilgu un dziļu procesu zīmes, kas, iespējams, piešķir pavisam citu nozīmi vārdam Zeme. Tā ir nemierīga matērija, kas pakļaujas fascinējošiem dzīļu spēkiem un cilvēka dzīvi var ietekmēt pavisam negaidītā veidā. Pirmkārt, jau nosakot dzīves telpu un tādējādi izsenis diriģējot migrācijas procesus. Bet kas gan ir cilvēka dzīve? Mērogi un perspektīvas likumi Islandes ainavā to nonivelē kā kaut ko kopainā integrētu un vienlaicīgi neievērojami sīku salīdzinājumā ar kalniem, karstavotiem un ūdenskritumiem, un neievērojami īsu salīdzinājumā ar akmens mūžu. Ja akmenī ieskaties, tad vari pazaudēt laika izjūtu, tas liek apstāties, klusēt un palikt.

Amerikāņu literatūrzinātnieks Džefrijs Koens savā esejā Akmens mīlestība raksta: “Akmens ir kā pārmetums mūsu arogancei necilvēcīgo uzskatīt par mums līdzīgu un mums dotu.[..] Tas iedragā cilvēka ierasto īpatnību, parādot kopīgo materialitāti un atkārtojošos līdzību, lai savā materialitātē nodotu laika blīvumu, akmens izsauc necilvēciska mēroga reiboni, neierastas tuvības diskomfortu, un nedabisku vēlmi paturēt šo sajaukšanos nodalītu.”¹

Akmenī atklājas arī mūsos esošās dabas vienaldzīgā eksistence un skarbums, izturība, ilgšana, īstenība un līdzās esošo cilvēku un kultūru stāsti. Islandē akmeņi pārspēj skopos mežus un pļavas, kurās klaiņo aitas un ganās Islandes zirgi – joprojām neiztrūkstoša ainavas sastāvdaļa, kas atgādina par izdzīvošanas izaicinājumu, savvaļu un sadzīvi ar dabu.

Tomēr tuvība ar akmeni nav laupījusi islandiešiem cilvēcību, tieši otrādi, iespējams, tuvāk un dziļāk atklāj dzīvi, padara cilvēkus atsaucīgus. Līdzīgi kā Latvijas sabiedrību arī Islandes sabiedrību pēdējo paaudžu dzīves laikā pārvērtusi modernizācija un industrializācija. No agrāras sabiedrības, tā kļuvusi par attīstītu un mūsdienīgu un no noslēgtas salas kopienas – par daudzkopienu valsti. 21. gadsimtā vien ieceļotāju skaits pieaudzis no 3 % 2000. gadā līdz 20 % 2023. gadā. To vidū arī 2708 latvieši.²

Šī izstāde ir stāsts par viņiem – cilvēkiem un akmeņiem Islandes ainavā. Par Latvijas cilvēkiem starp 383726 islandiešiem³ sabiedrībā ar garu imigrācijas vēsturi – daļēji apdzīvojamā salā starp kalniem, ledājiem, vulkāniem, fjordiem Norvēģijas un Grenlandes jūru un Atlantijas okeānu pirmie zināmie iedzīvotāji ir no Norvēģijas 9. gs. ieceļojušie vikingi.

Pat, ja aptverti tikai nedaudzi, stāsts nav vienbalsīgs, drīzāk polifonisks un pat disharmonisks stāsts – katram savs no mīlas romances līdz akmeņainajā salā piestājuša ceļotāja un pētnieka piedzīvojumiem. Apzināti vēlējāmies, lai skatītājs neierauga Islandes latviešos ierastos migrantu stereotipus. Lai gan, protams, ir viens bieži sastopams naratīva modelis – Latvijā nezināju, kā tālāk dzīvot, atbraucu, atradu darbu, iedzīvojos, jūtos kā cilvēks…

Kas ir cilvēks šajā – migrācijas – stāstā? Kāda daļa no cilvēcības bijusi pazaudēta un atgūta? Ko, nodaloties no akmens dabiskās materialitātes, mēs uzsvērtu kā īpaši vērtīgu, cilvēkam vien piemītošu? Ne jau materiālās vērtības, lai arī tām ir nozīme cilvēka tapšanā par cilvēku. Drīzāk tādas, kas apraksta (paš)apzinīgu indivīdu noteiktā sociālā vidē – tādas kā pašcieņa un cieņa, kas veidojas līdzcilvēku attieksmē, drošība tavām mājām un ģimenes locekļiem, ērtība, ko respektē un par ko rūpējas kopiena, iespējas, pozitīvisms, pieredze, dzīves dzīvošana (piešķirot šai darbībai laiku un jēgu) un laime. Šie ir atslēgvārdi, ko mūsu komandas dalībnieki šā gada jūnijā Agireiri pilsētā Islandes ziemeļos minēja kā svarīgāko, uzklausot Islandes latviešu dzīves stāstus. Mēs daudz runājām par Latviju, kuru kāds no mums raksturoja kā vidi, kas izsmelta… Latvijas meži un pļavas pret Islandes akmeņiem? Vai arī Latvijas cilvēki pret islandiešiem.

Milzīgs paldies Agireiri Universitātei, personiski profesoram Markusam Meklam, kā arī RSU Absolventu asociācijai un personiski Paulai Feldmanei-Jumītei par atbalstu.

¹ Cohen, J. J. (2015). Geophilia, or the love of stone. continent., 4(2), 8-18
²  Statistics Iceland (2024). Population, Inhabitants, Background 1996-2023
³ Ibidem