Beku sports

Jau no mazotnes vecvectēvs, kurš Bauskas pusē bija zināms kā izcils sēņotājs un sēņu vietu zinātājs, man bija ierādījis, kuras sēnes ēdamās un arī kā mežā orientēties un neapmaldīties. Kura sēne kur mīl augt un kā tās sameklēt. Nekad neesmu baidījusies mežā iet. Nekad nevar zināt kā sanāks lasīt-vai meklēt vai griezt vienu pēc otras.

Šis nu būs stāsts par vienu no trakākajām sēņu griešanām, ko esmu piedzīvojusi.
Kādā saulainā rudens dienā es kopā ar savu mammu un vīramāti, kurām arī patīk sēņot, aizbraucām līdz mežam paskatīties kā nu tās sēnes aug, vai kas ir ko nogriezt. Sākumā izbraukājām vecās sēņu vietas, neko daudz nesalasot, un tad izlēmām nobraukt citā vietā. Ieejot mežā skatos, aug tā kā klājienā viena pie otras bērza bekas-domāju, varbūt kļūdos?Bet nē, ir arī. Sākam griezt, spaiņi jau pilni, griežam iepirkumu maisos. Jo tālāk griežam mežā, jo vairāk bekas ir. Aug vienkārši kā beku paklājs. Apnīk jau griezt, bet latvieša skopums uzvar-atstāt žēl. Vīramāte no mašīnas izvelk segas, lasam segās. Braucot mājās, pilna mašīna bija ar sēnēm kā filmā "Tās dullās Paulīnes dēļ". Nākošajos gados šāda rūpnieciskā bekošana vairs nesanāca, jo tik daudz sēņu vairs nebija.