Sociālās antropoloģijas studijas lauž mītus un ārstē no daudziem pašsaprotamiem pieņēmumiem

Pašlaik Anna Žabicka, kura ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālās antropoloģijas absolvente, studē doktorantūrā Austrijā, taču viņas un RSU ceļi ik pa laikam krustojas. "Un par to esmu ļoti priecīga!" atzīst Anna, kura savulaik ir bijusi gan RSU administratīvā darbiniece, gan stundu pasniedzēja, bet pēdējā gada laikā recenzējusi mūsu studentu maģistra darbus sociālajā antropoloģijā un bijusi iesaistīta kā pētniece Komunikācijas studiju katedras projektā Valsts īstenošana un biosociālās saites (RELATE.LV).

Tajā viņa ir pētījusi un analizējusi valsts un radniecības mijiedarbību Saeimas sēžu dalībnieku runās jeb to, kā deputāti dažādos laikos sasaista, formulē, veido un ietekmē valsts un radniecības savstarpējās dinamiskās attiecības.

Kas vispār ir sociālā antropoloģija?

Visplašākajā nozīmē antropoloģija ir zinātne par cilvēkiem. Sociālie antropologi pievēršas cilvēku attiecībām: gan tām, ko tie veido, gan attiecībām, kas veido cilvēkus par tādiem, kādi tie ir. Turklāt attiecības nebūt neaprobežojas tikai citam ar citu, bet aptver arī attiecības ar senčiem, vēstures notikumiem, vietu, laiku, dabu, ainavu, dzīvniekiem, globālām korporācijām, valsts iestādēm, politiskiem režīmiem, dizainu, mākslu, veselības un sociālo aprūpi u. c. Daudz plašu pētniecības iespēju, tāpēc arī tik daudz dažādu antropoloģijas apakšnozaru. 

Studēt RSU sociālo antropoloģiju – tā bija nejauša vai mērķtiecīga izvēle?

Ja godīgi, nu jau grūti atcerēties, esmu šajā jomā astoņus gadus. Tolaik strādāju par bioloģijas skolotāju – man bakalaurs ir vides zinātnē, un acīmredzot kādā brīdī gan pati skola, gan bērni un jaunieši, ar kuriem strādāju, manī raisīja lielāku interesi nekā bioloģija. Kāpēc es izvēlējos tieši antropoloģiju, nevis, piemēram, sociālo darbu, neatceros.

Kad sāku meklēt studiju vietu, RSU piesaistīja ar to, ka šeit bija diezgan daudz ārzemju pasniedzēju, turklāt vide šķita atvērta arī tiem, kuriem ar antropoloģiju pirms tam nav bijis sakara, kā tas bija manā gadījumā.

Iemetos iekšā diezgan fiksi, un ātri sapratu, ka tieši medicīnas, veselības un sociālās aprūpes novirziens ir tas, kas mani interesē visvairāk. 

Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo studiju laiku?

Ļoti daudz labu atmiņu! Profesionāli šīs studijas man mainīja pilnīgi visu, jo pārgāju uz citu darbības jomu, un kopš tā laika esmu antropoloģijā no galvas līdz kājām – pēc RSU ieguvu vēl vienu maģistra grādu medicīnas antropoloģijā Veinas Valsts universitātē Detroitā (Mičiganā, ASV), bet tagad esmu doktorantūrā Vīnes Universitātē ar galveno pētniecības fokusu uz aprūpi un rūpēm. Tādējādi RSU ir tikai mans pirmais pakāpiens, turklāt sadarbība turpinās un man ir daudz lielisku kolēģu un draugu no RSU.

Ļoti labas atmiņas ir par to, kā ar kursabiedriem katru otro gadu veidojām Baltijas Antropoloģijas Vasaras skolu (pēdējo draugi un kolēģi veidoja vēl pirms gada), kā arī par kopienas sajūtu, kas bija un aizvien ir auglīga vide visdažādākajai domapmaiņai par pētījumiem, docēšanu un sociālajām zinātnēm Šajās studijās es ieguvu savus tuvākos un labākos draugus. Un, ja zinātne par un ap cilvēkiem saved cilvēkus kopā arī personīgi, tas ir dubults laimests.

2014. gada vasarā RSU sociālantropoloģijas maģistrantūras izlaidums aulā. Anna Žabicka – piektā no labās. Foto no privātā arhīva

Ko jums ir devušas sociālās antropoloģijas studijas?

Praktiski – darbības jomu, ap ko grozās mana dzīve. Bet, ja runājam par pašu zinātni, tad

antropoloģija ikvienam, arī tiem, kuri negrasās iet zinātnes ceļu, manuprāt, sniedz iespēju attīstīt empātiju un prasmi ieraudzīt un izprast ārpus "acīmredzamā". Es pat teiktu, ka antropoloģijai kā humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvei ir cilvēku un kopienu dziedināšanas potenciāls.

Taču tikai tad, ja nozares iekšpusē turpinām reflektēt par tās vēsturiskajiem koloniālisma rēgiem un esam gana kritiski paši pret savu akadēmisko organizācijas kārtību. 

Studējot maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija, jālasa daudz zinātniskās literatūras u. tml. Kā tikāt ar lielo apjomu galā?

Protams, viegli nebija, turklāt strādāju pilna laika darbā. Bet citādi jau nemaz nav vērts. Turklāt, nonākot ASV studiju programmā, es lasīju un rakstīju vismaz trīs reizes vairāk. Rakstīšanas process vienmēr ir daudz smagāks, tas bez spējas koncentrēties un analizēt pieprasa arī radošumu un novitāti.

Bet, runājot par apjomu, nedrīkst aizmirst, ka tas viss ir arī ļoti interesanti un sākumā pasauli mainoši. Jāizsver, ko grib vai negrib no studijām. Ja studiju procesu gribas pārlaist pēc iespējas neitrālāk un bez piepūles, tad antropoloģiju gan laikam neieteiktu. 

Vai ir kāds mīts vai stereotips, ko esat lauzusi, studējot sociālo antropoloģiju?

Pirmie studiju gadi lauza daudz mītu un ārstēja no daudziem it kā pašsaprotamiem pieņēmumiem. Kā jau minēju, antropoloģijas spēks ir tajā, ka ļauj ieraudzīt notikumus no pavisam citas puses, bieži citādos veidos neredzamas. Bet cilvēks, protams, ir tendēts sakārtot pasauli kastītēs, tāpēc pieņēmumu laušana, nemitīga pašrefleksija par izdarītiem secinājumiem un ļaušanās sevi pārsteigt vai pat apzināta pārsteiguma meklēšana ir antropoloģijas pētniecības procesa obligāta ikdiena.

2018. gada vasarā Anna Žabicka (trešā no labās) piedalās Sarunu festivāla "Lampa" diskusijā "Nāve – tās nav beigas. Ķermeņa pēcnāves sociālā dzīve" kopā ar RSU docentu Ivaru Neideru, RSU docētāju un pētnieci Inesi Čakstiņu, docenti Ievu Lībieti un ķirurgu Aleksandru Maļcevu

Kam pašlaik veltīts jūsu zinātniski pētnieciskais darbs?

Mans disertācijas pētījums, kas gan šobrīd ir pašā sākumstadijā un, iespējams, nedaudz aizkavēsies šī brīža sabiedrības veselības draudu dēļ, ir veltīts novecošanas un aprūpes tēmai Latvijā. Pētījums ir par vecāka gadagājuma cilvēku institucionālu aprūpi kā attiecību (pār)veidojošu (t. sk., uzturošu vai potenciāli šķeļošu) praksi un resursu, kas kļūst par daļu no plašākas sociālās reprodukcijas Latvijas laukos. Caur aprūpes praksēm pievēršos jautājumiem par novecošanos kā personiski un sociāli nozīmīgu pāreju, iedzīvotāju izjūtām par (ne)piederību vietai, valstij, sabiedrībai un laikam, kā arī cilvēku iztēlotām nākotnēm Latvijas laukos un par Latvijas laukiem.

Latvijas Antropologu biedrības rīkotā publiskā lekcija kafejnīcā "Robert's Books" Rīgā 2019. gadā. Foto no privātā arhīva

Šis ir RSU 70 gadu jubilejas gads. Ko jūs novēlat RSU?

Vienmēr kā prioritāti izvirzīt izglītības un zinātnes kvalitāti, maksimāli atbalstīt docētājus studiju un pētnieciskajā darbā un lepoties ar saviem studentiem! Un novērtēt humanitāro un sociālo zinātņu nozīmi medicīnā un veselības aprūpē. 

Vēl daži fakti par Annu Žabicku

• M. A., Mg. sc. soc.
• Kopš 2019. doktorantūras studijas sociālajā antropoloģijā Vīnes Universitātē (Universität Wien) Austrijā
• 2017.–2019. maģistrantūras studijas medicīnas antropoloģijas apakšnozarē Veinas Valsts universitātē (Wayne State University) ASV
• 2012.–2014. studijas RSU akadēmiskā maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija
• Kopš 08.2019. veselības ministres padomniece
• 2017. Fulbraita stipendiāte