Atvaļinājuma laika pārdomas par neredzamo darbu
Savā iepriekšējā bloga ierakstā solīju kādā citā reizē pievērsties jautājumam par darbu, ko pētnieki dara, taču kas neparādās atskaitēs, kas netiek novērtēts ar atlīdzību, kas principā netiek uzskatīts par “īstu darbu” – un kur nu vēl, mūsdienu projektu valodā runājot, par “nodevumu”. Tā reize nu ir pienākusi.
Šajā bloga ierakstā vēlos viegli ieskicēt atziņas un jautājumus, kas iezīmējušies mana projekta lauka darba pirmajos mēnešos, domājot par neredzamo darbu (invisible work; invisible labour), ko katru dienu dara pētnieki un ko, manuprāt, vajadzētu padarīt redzamu.
Uzreiz svarīgi arī atzīmēt, ka, lai gan mana projekta kopējais uzsvars ir uz ārvalstu pētnieku pieredzēm Latvijā, ir skaidrs, ka šie cilvēki nedzīvo vakuumā. Viņi ir vairāk vai mazāk iekļauti Latvijas institūcijās, kas viņus uzņēmušas, viņiem – atkal, vairāk vai mazāk – ir komunikācija un sadarbība ar Latvijā dzimušiem, augušiem un studējušiem kolēģiem, un arī uz viņiem attiecas Latvijas likumdošana un birokrātiskie noteikumi. Tādēļ pārdomas ir par to neredzamo darbu, ko dara gan ārvalstu pētnieki, gan viņu Latvijas kolēģi – un par institucionālā atbalsta trūkumu, kas spilgti iezīmējas tajos brīžos, kad neredzamais tiek sagaidīts kā pašsaprotams, bet netiek izdarīts.
Vienkārši definējot, neredzamais darbs ir tie uzdevumi un pienākumi, ko apkārtējie uztver kā pašsaprotamu un neredz kā darbu. Bieži tiek runāts par neredzamo darbu, ko, piemēram, ģimenes ietvaros dara galvenokārt sievietes – bērnu grafiku paturēšanu prātā un organizēšanu, bērnu emocionālā stāvokļa monitorēšnu, maltīšu plānošanu, uzdevumu deleģēšanu un tā joprojām. Taču šajā nelielajā ierakstā turēšos pie neredzamā darba definīcijas, kādu grāmatas Invisible Labor: Hidden Work in the Contemporary World ievadā piedāvā Vinifreda Postere (Winifred R. Poster) un viņas kolēģes: tas ir, neredzamais darbs ir tas, kas tiek darīts oficiālu nodarbinātības attiecību ietvaros, taču netiek konceptualizēts kā darbs un tādējādi tiek padarīts neredzams. Kā autores norāda, ir dažādi darba neredzamības līmeņi – dažkārt tas nav redzams sabiedrības izpratnē, dažkārt tas nav redzams klientiem un patērētājiem, un dažkārt arī pašiem darbiniekiem.
Kā tad neredzamais darbs izpaužas pētnieku ikdienā? Domāju, ka jebkurš kolēģis un kolēģe šobrīd varētu sagatavot garu sarakstu ar darbiem, ko viņi dara, bet kas nav ierakstīti darba pienākumos un lielās līnijās “neskaitās”, kad pienāk viena vai otra veida darba izvērtēšanas laiks (pārvēlēšana, projekta izvērtēšanas posms u. tml.). Lielās līnijās mūsdienu akadēmiskā vide visā pasaulē ir balstīta šādā neredzamā darbā – piemēram, pētniecisko rakstu recenzēšanā, semināru un dažādu pasākumu organizēšanā, tīklošanās aktivitātēs, jaunāko kolēģu mentorēšanā, studentu uzmundrināšanā un iedrošināšanā, dalībā dažādās komitejās un komisijās. Saraksts šeit, protams, nebeidzas, un par šī neredzamā darba dalījuma sekām, piemēram, ASV kontekstā var lasīt šajā pētījumā.
Un nu pievērsīšos konkrētam piemēram, kas iezīmējas ārvalstu pētnieku un viņu uzņemošo institūciju sadarbības krustpunktos Latvijā – un tam, ko šī neredzamā darba esamība iezīmē. Šeit vados gan no līdz šim lauka darbā novērotā un uzzinātā, gan arī no personīgās un kolēģu pieredzes, “palīdzot” ārvalstu pētniekiem iekļauties un darboties Latvijas institūcijās.
Te nu svarīgi paturēt prātā, ka ļoti lielai daļai dokumentu Latvijā jābūt latviešu valodā. Šo dokumentu vidū ir, piemēram, gan garas sadaļas pētniecības pieteikumos, gan arī komandējuma pieteikumu un atskaišu formas, bez kurām nevienā iestādē nevar iztikt. Uzreiz rodas jautājums par to, kas tad ārvalstu pētniekiem, kas vēl tikai plāno ierasties Latvijā vai arī nedzīvo vēl šeit tik ilgi, lai paši visu bez problēmām sarakstītu, īsti šīs formas aizpilda – un cik ļoti šo cilvēku darbs ir redzams. Un atbilde ļoti bieži ir šo pētnieku Latvijas kolēģi – viņi ir tie, kas, piemēram, tulko un saīsina pētniecības pieteikumus un ievada tos sistēmās (kas darbojas tikai latviešu valodā); viņi ir tie, kas iesaistās garās e-pastu sarakstēs ar universitāšu un valsts institūciju departamentiem par dažādiem ārvalstu pētniekiem interesējošiem jautājumiem; viņi ir tie, kas pētniekiem iet līdzi uz šīm pašām iestādēm, lai risinātu sasāpējušas problēmas. Bieži tas notiek uz brīvprātības principa, domājot, piemēram, par koleģialitāti vai par disciplīnas attīstību Latvijā, kurai svarīga būtu ārvalstu kolēģa piesaiste un izvērstāka starptautiskā sadarbībā, un tamlīdzīgiem cēliem mērķiem, kuri gan slēpj to laiku un darbu, ko Latvijas pētnieki iegulda, lai panāktu ārvalstu kolēģu iekļaušanos savā institūcijā, tādējādi atņemot laiku saviem pētījumiem un citiem pienākumiem, uz kuru pamata tiek vērtēts viņu pašu darbs.
Nenoliedzami, un arī mans pētījums to parāda, ir arī pētniecības institūti, kuru vadība šo citviet neredzamo darbu ir padarījusi redzamāku, piemēram, iekļaujot palīdzības sniegšanu ārvalstu kolēģiem viņu Latvijas kolēģu – administratīvā personāla ar zināšanām disciplīnā – darba pienākumos. Taču līdz šim man radies iespaids, ka šādu institūciju ir mazākums. Lielākoties darbus, ko ārvalstu pētnieki paši nevar izdarīt, piemēram, nepietiekamu valodas zināšanu dēļ, pārņem – vai tiek pārliecināti un deleģēti pārņemt – viņu Latvijas kolēģi, kas ir tādi paši pētnieki.
Un te nu ir svarīgi atcerēties, ka visas iesaistītās institūcijas zina, ka ir lietas, ko ārvalstu pētnieki paši nevar izdarīt un kas būs jādara kādam citam. Taču tas, kas būs šie citi un uz kādiem noteikumiem šis darbs tiks izdarīts, paliek neatrisināts, atbildību pārbīdot no vienas institucionālās vienības un nākamo. Tiek pieņemts, ka šis neredzamais darbs tiks izdarīts un ka tas reizē arī paliks neredzams.
Tādēļ intriģējoši (un, nenoliedzami, visiem iesaistītajiem kaitinoši un nomācoši) ir tie mirkļi, kad neredzamais darbs top redzams, jo nav ticis līdz galam izdarīts, un ārvalstu pētnieks attopas viens ar savu problēmu. Tādi brīži, piemēram, ir dzīvokļa meklēšana ar ss.lv palīdzību, pētnieka neziņa par savas algas apmēru, vīzu un uzturēšanās atļauju kārtošana (it īpaši iebraucot no valstīm, kas ir ārpus ES un atrodas “problemātiskos” reģionos), “nepareiza” atskaišu aizpildīšana, jo pētniekam nav zināšanu par Latvijā pieņemtajām normām un institucionāli noteiktajiem noteikumiem, un vēl dažādi līdzīgi procesi.
Šie mirkļi parāda, cik svarīgs ir neredzamais darbs, ko veic pētnieki, lai padarītu savu ārvalstu kolēģu darba dzīvi un sadzīvi vienkāršāku. Tāpat tie arī norāda, ka, iespējams, būtu jāatrod visaptveroši un institucionalizēti veidi, kā šo darbu padarīt redzamāku un novērtētu. Galu galā, tas, ka darbs ir neredzams – vai, pareizāk sakot, tiek padarīts neredzams – nenozīmē, ka tas nav svarīgs. Tieši otrādi. Kā pandēmijas laiks ir diezgan skaidri iezīmējis, mēs visi esam ļoti lielā mērā atkarīgi no to cilvēku pūlēm, kurus ikdienā tveram kā pašsaprotamus un uz kuru darbu paļaujamies bez īpašiem jautājumiem.
