Kā fizioterapeitam strādāt ar COVID-19 pacientu?

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieku komanda Rehabilitācijas fakultātes profesora Aivara Vētras vadībā sākusi pētniecisko darbu pie droša, ergonomiska un vizuāli pievilcīga aizsargtērpa izstrādes fizioterapeitiem, ergoterapeitiem un citiem funkcionālajiem speciālistiem. Šis pētījums notiek valsts pētījumu programmas projektā Drošu tehnoloģiju integrācija aizsardzībai pret Covid-19 veselības aprūpes un augsta riska zonās. Jautājām profesoram par jauna aizsargtērpa nepieciešamību un tā izstrādes gaitu.

RSU profesors Aivars Vētra

Kāds ir šā projekta mērķis?

Mums jāizstrādā kritēriji aizsargtērpam, kuru savā darbā izmantotu funkcionālie speciālisti, fizioterapeiti, ergoterapeiti u. c. Tērps ne tikai aizsargātu no iespējas saslimt ar COVID-19, kas, protams, ir prioritāte, bet arī dotu pietiekamu kustību brīvību šiem speciālistiem un estētiski atbilstu pacientu priekšstatam par to, kādam jāizskatās fizioterapeitam. Ir svarīgi, lai speciālists var droši un brīvi kustēties, kā arī atstāj atbilstošu profesionālo un vizuālo iespaidu.

Kādos gadījumos tērps ir nepieciešams? Vai nav iespējams atlikt, piemēram, fizioterapiju, kamēr pacients izārstē COVID-19?

Tērps ir nepieciešams tajos gadījumos, kad pacienta rehabilitāciju nedrīkst atlikt. Piemēram, ja COVID-19 slimniekam ir insults, nekavējoties ir vajadzīga arī rehabilitācija, jo nedrīkst gaidīt, kad tiks izārstēta vīrusa infekcija.

Šajā situācijā var tikt kavēta smadzeņu spēja atjaunoties un pieaug invaliditātes iespēja, tādēļ rehabilitācija ir jāsāk uzreiz.

Ko rehabilitācijas speciālisti dara pašlaik, kad īpašs tērps – piemēram, fizioterapeitam – vēl nav izstrādāts?

Protams, ka arī šobrīd notiek rehabilitācija, izmantojot mūsu rīcībā esošos aizsargtērpus, taču tie nav domāti tieši fizioterapeitiem, tie ir universāli, viena izmēra tērpi, kas nav paredzēti intensīvām kustībām, kādas jāveic fizioterapeitam. Tie ierobežo kustību brīvību, tāpēc speciālists ātrāk nogurst. Turklāt pētījumi liecina: ja cilvēkam ir jālieto spēks divas reizes vairāk, viņš spēj strādāt četras reizes īsāku laiku.

Kopumā jau tagad, savācot un analizējot pirmos pētījuma datus, ir skaidrs, ka ar esošajiem universālajiem tērpiem ir krietni grūtāk veikt ikdienas darbu un ātrāk rodas nogurums.

Daži pacienti baidās vai slikti uztver tādos tērpos ģērbtus speciālistus, kuri daudziem asociējas ar kosmonautiem vai atgādina citplanētieti, tāpēc neizveidojas veiksmīgam rezultātam nepieciešamais kontakts starp medicīnas darbinieku un pacientu. Sabiedrībā ir izveidojies standarts par to, kādam jāizskatās mediķim, ugunsdzēsējam vai policistam. Šo uztveres standartu sajaukšana var atstāt negatīvu iespaidu uz pacientu un tātad arī ārstniecības rezultātu.

Kas jums ļauj saprast, kādam jābūt jaunajam tērpam?

Ir vairāki avoti. Viens ir mūsu ilgstošā pieredze. Otrs ir zinošie sadarbības partneri, piemēram, RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors asoc. prof. Ivars Vanadziņš, RTU asociētā profesore Inga Dāboliņa un citi kolēģi.

Mēs veicam arī aptauju, kuru sagatavojusi fizioterapijas maģistrante Laura Kalniņa. Tā domāta dažādiem Latvijas medicīnas specialitāšu pārstāvjiem. Aptaujas mērķis ir apkopot ieteikumus un viedokli par to, kas būtu jāņem vērā, izstrādājot aizsargtērpu, jo katram speciālistam darbā ir atšķirīga specifika, piemēram, atšķirīgas kustības. Aptaujā var piedalīties ne tikai medicīnas speciālisti, bet arī citu profesiju pārstāvji, kam nepieciešams šāds tērps, kas pasargā no saslimšanas ar COVID-19.

Esam apzinājuši dažādus masku veidus, kādus izmanto citās valstīs, taču pētījumi, kas ar tām saistītas, vairāk ir mūsu sadarbības partneru no Darba drošības un vides veselības institūta un RTU kompetencē. Mēs izstrādājam tērpa kritērijus.

Vai uzdevums ir radīt eksperimentālo modeli?

Var teikt, ka mūsu uzdevums ir radīt kritērijus, uz kuru pamata mūsu kolēģi RTU, kas nodarbojas ar dizainu un ražošanas organizēšanu, izstrādās prototipu vai paraugu, bet vēlāk uzņēmēji, ņemot vērā šo paraugu, varētu sākt aizsargtērpa sērijveida ražošanu.

Šobrīd mūsu grupa, kurā ir arī RSU doktorants Rūdolfs Cešeiko un rehabilitoloģijas rezidente Agnese Simsone, tiekas vismaz reizi nedēļā un veic dažādus testus.

Sākumposmā tiek pārbaudītas pētījuma dalībnieka, kurš tērpies parastā apģērbā vai treniņtērpā, spējas, veicot noteiktas darbības trenažieru zālē. Otrs un trešais tests ir ar dažāda veida aizsargtērpiem. Pēc tam dati tiek salīdzināti. Ceram, ka pēc kāda laika varēsim testēt arī eksperimentālos tērpa modeļus, kas izstrādāti, balstoties uz mūsu izstrādātajiem kritērijiem.

Var teikt, ka, izstrādājot šādu aizsargtērpa prototipu, Latvija kļūs neatkarīga no iespējamajiem piegāžu apdraudējumiem vīrusa dēļ?

Jā! Tas ir viens no uzdevumiem, lai šādi tērpi nebūtu jāgaida no Ķīnas tad, kad nenotiek starptautiskie lidojumi.

Būsim neatkarīgi no citu valstu lēmumiem, piemēram, laist valstij cauri vilcienu vai ne. Ceram, ka no Latvijas meža resursiem tiks radīts audums un aizsargtērpu sašūs mūsu pašu iedzīvotāji.

Kā kopumā COVID-19 ir ietekmējis medicīnisko rehabilitāciju?

Tas ir izaicinājums visai veselības aprūpei. Laikā, kad klātienes medicīnas pakalpojumi bija stipri ierobežoti vai vispār nenotika, minimālas vai nekādas bija arī pacientu iespējas nokļūt pie fizioterapeita vai ergoterapeita.

Pašlaik ierobežojumu nav, tomēr COVID-19 ir tepat starp mums, jāmācās ar to sadzīvot, kas visbiežāk nozīmē būt uzmanīgiem, ievērot ierobežojumus, noteikumus un klausīt veselajam saprātam, jo katrai dzīves situācijai nav iespējams uzrakstīt rīcības instrukciju.