Jaunais Anatomijas muzejs veidots tā, lai būtu interesants gan medicīnas, gan sociālo zinātņu studentiem

Gada nogalē vērt durvis bija plānojis jaunais Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzejs. Visu mainīja valstī izsludinātais ārkārtas stāvoklis, un nu to apmeklētājiem, cerams, atvērs nākamā gada sākumā. Kad pirms trim gadiem Ieva Lībiete uzņēmās būt par topošā muzeja vadītāju, viņa pat iedomāties nespēja, cik vēsturiski zīmīgā brīdī noslēgsies darbs pie tā izveides, jo aizejošais gads pavisam noteikti kļūs par medicīnas vēsturnieku izpētes lauciņu.

RSU Anatomijas muzejs ir RSU Medicīnas vēstures institūta struktūrvienība. Tā ir jauna un unikāla izglītības un pētniecības vieta medicīnas studentiem, skolēniem un sabiedrībai. Muzejs atrodas Rīgā, Kronvalda bulvārī 9, anatomikuma teritorijā. Anatomijas muzejs, šogad pievienojoties profesora Jura Salaka vadītajam Medicīnas vēstures institūtam, sniegs ievērojamu pienesumu RSU studiju procesa kvalitātei un konkurētspējai, kā arī vēl vairāk uzlabos studiju procesu (medicīnas un dzīvības zinātņu vēstures jomā), kas turpmāk notiks RSU Anatomijas muzeja mūsdienīgi aprīkotajās telpās. Medicīnas vēstures institūts ietver abus RSU muzeja krājumus – anatomijas un augstskolas vēstures –, tādējādi sekmējot medicīnas vēstures materiālā un nemateriālā mantojuma kolekcionēšanu, saglabāšanu, interpretāciju un šī mantojuma pieejamības veicināšanu pētniecībā, izglītībā un muzejniecībā.

Pastāstiet par muzeja ieceres vēsturi un to, kā pati iekļāvāties šajā stāstā! 

Muzejs ir pastāvējis jau kopš 1920. gada. Tas tapa kā mācību muzejs, jo jaundibinātās Medicīnas fakultātes studentiem, tāpat kā pētniekiem, bija nepieciešams mācību materiāls. Muzeju izveidoja zviedru profesors Gastons Bakmanis, kas bija ieradies Latvijā, lai kļūtu par toreizējās Latvijas Augstskolas anatomijas profesoru un Anatomijas institūta vadītāju. Anatomijas institūts tika iekārtots tagadējā anatomikuma 2. stāvā, bet muzejs – pašā anatomikuma "sirdī", skaistā, monumentālā telpā – bijušajā pareizticīgo semināra kapelas zālē.

Turpmāk muzejam klājies visādi – mainījās mērķauditorija, piederība kādai konkrētai institūcijai, taču nemainīgi tas atradās šajā anatomikuma kapelas zālē. Sākot no pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, muzejs bija Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pakļautībā. Taču pirms trim gadiem RSU nāca klajā ar iniciatīvu, ka ir gatava kolekciju pārņemt, izveidot atsevišķu Anatomijas muzeju un padarīt to pieejamu plašākai publikai. Tādējādi notika kārtējā pārvaldnieka maiņa, pēc kuras muzeja kolekcija atkal nonāca atpakaļ vēsturiskā mantinieka pārraudzībā. Ap to pašu laiku es tiku uzaicināta piedalīties muzeja pārņemšanā un jaunās ekspozīcijas izveidē. Tā bija liela uzticēšanās no toreizējā RSU rektora prof. Jāņa Gardovska.

Apzinājos, ka šāda iespēja – veidot jaunu muzeju jaunā ēkā – tiek dota tikai reizi mūžā.

Lielākais izaicinājums bija saprast, kā šī vēsturiskā anatomiskā kolekcija – kauli un formalīnā peldoši orgāni – var būt noderīga un interesanta mūsdienu cilvēkam. 

Jūs pēc profesijas esat ārste, un te pēkšņi – muzejs…

Jau medicīnas studiju piektajā kursā sāku strādāt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kas mani bija savaldzinājis ar savu īpašo noskaņu, auru. Pabeidzot studijas, iestājos rezidentūrā internajā medicīnā, jo tiešām domāju, ka būšu ārste. Līdztekus iestājos arī doktorantūrā medicīnas vēsturē un sāku pētīt psihiatrijas vēsturi. Un aizvien šķita – pabeigšu doktora darbu un atgriezīšos medicīnā, izvēlēšos kādu specializāciju. Tomēr beigās sapratu, ka medicīnas vēsture, muzeju darbs un darbs ar studentiem mani interesē vairāk nekā darbs klīnikā.

Ar medicīnas vēsturi esmu saistīta jau piecpadsmit gadu. Sākot studēt, nevarēju pat iedomāties, ka medicīnas vēsture mani aizraus vairāk nekā praktiskā medicīna. 

Ar ko tā ir tik aizraujoša?

Gan medicīnas vēsture, gan darbs muzejā ir gan aizraujošs, gan daudzveidīgs. Te ir gan radošā un zinātniskā daļa, gan organizatoriskā puse. Darba gaitās satieku daudzus izcilus, gudrus un interesantus cilvēkus. Tā ir privilēģija, ko sniedz darbs muzejā un medicīnas vēstures jomā. Es teiktu – tas ir darbs bez ēnas pusēm. Un mana mediķa izglītība ļoti palīdz vadīt šo specifisko muzeju.

Kas muzeja izveidē saistīja vairāk – mērķis vai pats process?

Protams, tas ir muzejs, nevis pētniecības lauks, bet mērķis vienmēr ir svarīgs. Tajā brīdī, kad skaidri redzi, vizualizē vai iztēlojies sasniedzamo rezultātu, tu jau esi paveicis lielāko daļu darba. 

Muzeja saturu veidoju kopā ar savu lielisko kolēģi sociālantropoloģi Ilzi Sirmo.

Mūsu kopīgais mērķis bija saprast, kā šī unikālā kolekcija, kas veidota specifiskām mācību un zinātnes vajadzībām, var būt lietderīga un interesanta mūsdienu muzeju apmeklētājam.

Kas ir tie stāsti, ko šī kolekcija piedāvā? Tie noteikti ir stāsti par cilvēka ķermeņa anatomiju veselībā un slimībā, taču vienlaikus arī stāsti par šīs kolekcijas izcelsmi, par kolekcijas veidotājiem un dažreiz arī – par cilvēkiem, no kuriem šie preparāti tapuši. Tas ir stāsts par dažādību un laikā mainīgo attieksmi pret cilvēka ķermeni.

Mūsu mērķis bija, lai apmeklētājiem muzejā ir interesanti un lai senā anatomiskā kolekcija izskatās skaisti. Lai muzejs rosina interesi par anatomisko, bet nerada bailes un nepatiku. Un šķiet – mums ir izdevies. Ir pabeigta pamatekspozīcija, kas ir tikai viena neliela daļa no muzeja. Tagad vēl jāvizualizē mūsu publiskā programma – izglītības programmas, izstāžu plāns, sadarbības iespējas utt. Tagad gan, protams, mūsu plānus koriģē epidēmija, liekot arvien vairāk domāt par visu veidu digitālo saturu kā pamata piedāvājumu nākamajam gadam.

Kā mūsdienās tiek skatītas anatomiskās kolekcijas? 

Anatomiskās kolekcijas ir divdabīgas. No vienas puses, tās, protams, ir lietas. Zinātniskas, vēsturiskas intereses objekti, kas dažādu iemeslu dēļ laika gaitā sakrātas un atrodas muzejos, universitātēs u. tml. No otras puses, protams, šīm lietām ir sarežģīta vēsture, jo tās tapušas no kādreiz dzīvojušiem cilvēkiem, un visbiežāk – 99,99 procentos gadījumu – viņiem nav jautāts, vai viņi pēc nāves vēlas būt muzejā. Tā ir realitāte, kādā Eiropā esam dzīvojuši līdz 20. gadsimta vidum, kad sāka aktualizēties ētiskas un juridiskas dabas jautājumi par cilvēka tiesībām uz savu ķermeni un par miruša cilvēka audu un orgānu aizsardzību. Proti, ka tas, kas ar tavu ķermeni notiks pēc nāves, ir tavā ziņā. Tāpēc kolekcijas ir divdabīgas un anatomisko kolekciju likteņi – tik dažādi. Daudzas no tām ir gājušas arī bojā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā teju katrai medicīnas skolai, medicīnas fakultātei, katrai slimnīcai, pat teju katrai nodaļai bija pašai sava anatomiskā kolekcija, ko demonstrēt studentiem, vai arī tā bija sakrāta kā zinātniskas intereses objekts. Mainoties anatomijas pasniegšanas metodēm un izpratnei par miruša cilvēka audu piederību, ap 20. gadsimta vidu daudz kur kolekcijas vienkārši tika likvidētas kā vairs nevajadzīgas, bet vietām tās tomēr tika saglabātas kā zinātnes un medicīnas vēstures mantojums.

Arī šodien universitātes, kurām šāda kolekcija saglabājusies, iet divus ceļus: vienas turpina to glabāt kā iekšēju kolekciju un neizstāda publiski, savukārt otras to izvēlas eksponēt kā nozīmīgu zinātnes un vēstures mantojumu, kas var pastāstīt ne tikai par cilvēka ķermeni, anatomiju, slimībām, bet sniegt arī plašāku ieskatu ētikas un kultūrvēstures jautājumos. Eiropā ir vairāki medicīnas muzeji, kur universitātes ar šīm kolekcijām lepojas un padara tās pieejamas plašākai sabiedrībai, ne tikai nozares profesionāļiem.

Tāpēc emu ļoti priecīga, ka viena no šādam universitātēm ir RSU, kura savu simtgadīgo kolekciju ir novērtējusi kā savas vēstures daļu, kas spēj pastāstīt daudz ko noderīgu un interesantu arī mūsdienu apmeklētājam.

Mēs to mēģinām darīt cieņpilnā veidā, un cerams, tas mums izdosies.

Uz ko jūs koncentrējāties, veidojot muzeja ekspozīciju?

Cilvēka anatomiskās kolekcijas valdzinājušas vienmēr, un mēs tiešām domājām, kādi jautājumi cilvēkiem rodas, saskaroties ar tām. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kas motivē nākt uz Anatomijas muzeju, ir vēlme ieraudzīt kaut ko neparastu, kaut ko, kas kaut kādā ziņā kutina cilvēka nervus. Atceros sevi skolas laikā – Anatomijas muzeja apmeklējums bija kā pārdzīvojums, jo šķita – es ieraugu ko tādu, ko parasti redz tikai tādi iesvētīti cilvēki baltos halātos: ārsti un medicīnas studenti. Tas bija arī savā ziņā pārbaudījums, vai tu vispār vari būt ārsts. Vai tevi nebiedēs kaut kādi orgāni, vai nekļūs slikti no redzētā un tu nenoģībsi.

Tas, ko cenšamies pateikt apmeklētājiem: te viss ir pa īstam. Te var redzēt lietas tā, kā to redz ķirurgs vai anatoms. Var redzēt, kā tiešām izskatās cilvēka ķermenis, jo tas anatomiskais cilvēks, ko mēs redzam anatomijas grāmatās, zināmā mērā ir tikai abstrakcija.

Cilvēka ķermeņi ir bezgalīgi daudz un dažādi, un mūsu kolekcija parāda orgānu neskaitāmās variācijas. 

Vēl ekspozīcijā centāmies atbildēt uz jautājumu – kā mēs to visu ieguvām? Kādā ceļā šie orgāni un ķermeņa daļas ir nokļuvuši muzejā? Un tas ir stāsts par kolekcijas vēsturi. Muzeja krājumā, piemēram, ir vairākos desmitos mērāma bērnu galvaskausu kolekcija, ko 1920. gadā muzejs nopirka no kāda Rīgā praktizējoša ārsta Jirgena. Man tas šķiet ļoti interesanti – kāpēc šim ārstam mājās bija astoņdesmit bērnu galvaskausi, kurus viņš var pārdot Anatomijas muzejam? Diemžēl atbildi uz šo jautājumu līdz šim nav izdevies atrast. Ir vairāki saraksti, kuros var atrast divdesmitajos gados Rīgā praktizējošos ārstus, bet Jirgena tajos nav. Iespējams, viņš šo kolekciju ir mantojis no kāda sava skolotāja, kurš tos krājis kādiem zinātniskiem nolūkiem. Vēl muzejā ir antropoloģiskā kolekcija – vesela siena ar galvaskausiem, kranioloģiskā kolekcija, par kuru mums arī prasa: kāpēc jums to ir tik daudz? Tad sākas stāsts, kur tos ieguva, ko no tiem varēja secināt un kāpēc mēs tos šodien glabājam.

Kad vēl tikko sākām ievākties jaunajā muzeja ēkā, mana kolēģe muzeja krājuma glabātāja Diāna Klešnika no krātuves telpas nesa teratoloģijas preparātus, un strādnieki, kas tobrīd būvēja ekspozīcijas mēbeles, bija pārņemti no tā, ko redzēja. Viņus interesēja – vai tie ir latvieši? Vēl citi vaicā: kāpēc preparāti nebojājas, kādā šķidrumā tie atrodas? Arī šādi jautājumi cilvēkiem muzejā rodas. Esam centušies atbildēt uz tiem visiem. 

Muzeja krātuvēs glabājas tūkstošiem preparātu, bet atlases kārtā ekspozīcijā esam centušies skaidrot šo objektu anatomiski zinātnisko un medicīnisko nozīmi, un izmantojam tam arī digitālās tehnoloģijas, animācijas un ilustrācijas.

Cilvēkam, kas nepārzina anatomiju, tas, kas redzams burkā, šķiet kaut kāds kunkulis, nevis atpazīstama ķermeņa daļa, tāpēc ir nepieciešams paskaidrojums. Esam izveidojuši arī lejuplādējamu lietotni ar 20 dažādiem stāstiem. To katrs muzeja apmeklētājs varēs izmantot savā viedierīcē (mēs piedāvāsim īrējamas planšetes), lai uzzinātu gan medicīnisku, gan anatomisku, gan vēsturisku informāciju. 

Anatomikums nav iedomājams bez studentiem. Kāds ir medicīnas studentu ieguldījums muzeja tapšanā, un cik noderīgs tas viņiem būs? 

Studentiem interesē anatomiskās kolekcijas, viņu vidū ir arī tādi, kuri studiju noslēguma darbu aizstāvējuši, balstoties uz Anatomijas muzeja krājuma materiāliem. Mums ir izveidojies diezgan plašs studentu pulciņš, kas brīvprātīgi palīdzējuši sakopt krājumus, piemēram, tīrījuši galvaskausus un kaulus un kopā ar muzeju piedalījušies Zinātnieku naktī vai Anatomijas naktī. Viens no mūsu nākotnes uzdevumiem noteikti ir padarīt mūsu kolekciju un muzeja ēku studentiem draudzīgu un dzīvīgu.

Vēlamies nākotnē sadarboties gan ar universitātes medicīnas bloka, gan sociālo zinātņu bloka docētājiem un studentiem, jo muzeja ekspozīcija un krājuma objekti ir pētāmi, izzināmi un lietojami vairākos aspektos, ne tikai medicīniskā.

Ceram turpināt iesākto sadarbību ar Latvijas Mākslas akadēmijas docētājiem un studentiem. 

Tagad darbošanos klātienē pārtraucis Covid-19. Ja nebūtu pandēmijas, arī es ar saviem studentiem medicīnas vēstures lekcijās noteikti būtu tikusies šajās telpās. Mums kursā ir anatomijas vēsture, un viss, kas muzejā redzams, ir izmantojams studiju procesā. Arī anatomijas preparāti, ja tos anatomijas pasniedzējs palīdz studentiem interpretēt, var potenciāli būt noderīgi anatomijas studijās. Jo, kā jau iepriekš teicu, modelis un grāmata ir kas viens, bet, kad redzi, kā tas izskatās dzīvē, tas noteikti sniedz vēl papildu izpratni. Skatīsimies, ko mums nesīs nākotne, pašlaik grūti saprast, kā viss iegriezīsies un cik vispār paliks no tā, kas var notikt klātienē... 

Medicīnas vēstures muzeju un Anatomijas muzeju nereti apciemo skolēnu grupas. Vai bieži vēlāk vēstures lekcijās no medicīnas studentiem gadās dzirdēt, ka tieši muzejs iedvesmojis pievērsties medicīnas studijām?

Es pati strādāju ar ārzemju plūsmas studentiem, kurus diez vai ir iespaidojuši mūsu muzeji, bet domāju – kāpēc gan ne? Medicīnas vēstures muzejs piedāvā ekskursu medicīnas vēsturē – ekspozīciju no tradicionālās medicīnas līdz kosmosa bioloģijai un medicīnai. Anatomijas muzeja kolekcija savukārt piedāvā ekskursu cilvēka ķermenī – tā ekspozīcijā ir preparāti, kauli, dažādi orgāni, to atlējumi... Abi muzeji viens otru papildina, to stāstījumi saskaras, bet nepārklājas.

Arī jaunais Anatomijas muzejs tiecas būt atvērts plašam apmeklētāju lokam, taču izglītības programmu mērķauditorija ir skolēni, sākot no devītās klases, kad mācību programmā tiek ieļautas anatomijas tēmas.

Viens no mūsu mērķiem ir parādīt, kā izskatās medicīnas studijas pirmajos kursos. Kā te būs, kā te izskatīsies, ja te mācīšos? Uz ko man jābūt gatavam? Atceros, kad astotajā klasē devos uz anatomikumu, man tieši tā arī likās – ja esi izdomājis būt par ārstu, tas ir jāredz... Bet es nāku no ārstu ģimenes, ārsti ir divās iepriekšējās paaudzēs, profesijas izvēle tāpat bija skaidra arī bez muzeja.  

Sakiet, kā jums šķiet – kurā brīdī tagadne pārtop par vēsturi?  

Man liekas, ka vēsture jau ir sākusies tagad, jo šis laiks ar Covid-19 pandēmiju vēl ilgstoši interesēs medicīnas vēsturniekus un dažādus sociālos zinātniekus... Par to, tāpat kā par melno mēri, atkal varēs rakstīt piecsimt un vairāk gadu.

Tas jau notiek arī tagad – medicīnas vēsturnieki reizē ar infektologiem ir kļuvuši par vieniem no populārākajiem ekspertiem. Jo, kad tikko bija sākusies pandēmija, gandrīz katru dienu kāds zvanīja un interesējās, kā medicīnas vēsture var palīdzēt notiekošo izskaidrot. 

Kādas mācības pandēmijas vēsture ir sniegusi cilvēcei? 

Ir medicīnas vēsturnieki, kas uzskata, ka epidēmijas pasaulē notiek pēc zināmas dramaturģijas.

Hārvarda medicīnas vēsturniekam Čārlzam Rozenbergam pagājušā gadsimta 80. gadu beigās HIV/ AIDS epidēmijas kontekstā bija ļoti populārs un bieži citēts raksts – viņš uzsvēra, ka visas epidēmijas līdz šim un, iespējams, arī uz priekšu pasaulē noritēs pēc viena un tā paša scenārija – četros cēlienos. Savu teoriju viņš izveidoja, ņemot par pamatu Albēra Kamī romānu Mēris. Pirmais cēliens ir nolieguma vai pakāpeniskas atzīšanas fāze, kad cilvēki pamana visādas sīkas, neprastas lietas, kas izkrīt ārā no ikdienā saprotamā, bet, tā kā tās ir tik ļoti ārpus konteksta, tad mēģina tās ignorēt. Romāns Mēris arī sākas ar to, ka dakteris Bernārs Rjē iziet ārā no savas klīnikas un uzkāpj virsū beigtai žurkai. Viņš to pasper tālāk ar kāju. Rozenbergs attīsta šo domu, ka gluži tāpat ir ar visām epidēmijām  – kad ir pirmie gadījumi, cilvēki cenšas tos it kā neievērot. Ja kāds ārsts cenšas par to ziņot, valdības līmenī to neievēro. Jo – ja atzīs, ka ir epidēmija, tas dramatiski mainīs ierasto dzīves kārtību. Ja skatāmies, kas ar Covid-19 pandēmiju sākotnēji notika Ķīnā, izrādās, ārsti jau bija par to ziņojuši, bet visi bija ignorējuši... Pirmais cēliens šādi norisinās līdz brīdim, kad slimības upuru jau ir tik daudz, ka tas ir acīmredzami un to nevar noliegt. Un tad sākas otrais cēliens – skaidrojuma un, kas ir interesanti, arī vainīgo meklēšana. Kurš ir vainīgs? Droši vien šī nav ne pirmā, ne pēdējā epidēmija cilvēces vēsturē, kurā tiek vainota Ķīna, jo daudzas slimības vēsturiski ir izplatījušās no šī reģiona. Viduslaikos mēra izplatīšanā vainoja ebrejus. Tagad Latvijas televīzijā redzēju sižetu par to, ka pierobežā lietuvieši Latvijā ievazā kovidu... Tā ir tāda epidēmiju vēstures klasika – meklēt un atrast kādu ārēju vaininieku.

Trešajā cēlienā, ko apraksta Rozenbergs, seko atbildes reakcijas uz epidēmiju – varas iestādes cenšas ieviest kārtību, izmantojot savus resursus. Rozenberga scenārijā – reizēm šīs atbildes reakcijas ir tikpat postošas kā pati epidēmija. Tad seko pēdējā – samierināšanās un noslēguma – fāze, kurā visi ir spiesti saprast, kas īsti noticis un ko tas ir mainījis pasaules kārtībā.

Tāda, lūk, valdzinoša epidēmiju dramaturģijas teorija ar domu – vēsture atkārtojas. Bet, protams, katra epidēmija ir citāda, nevaram teikt – mēs jau esam te bijuši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī ir pirmā tik ļoti izsekotā slimība pasaules vēsturē. 

Vai esam kaut ko mācījušies no citām epidēmijām un pandēmijām, piemēram, no spāņu gripas? Noteikti! Tā devusi izpratni par sociālās distancēšanās ieviešanu kā būtisku rīku epidēmijas uzliesmojuma mazināšanā, kas savukārt ļauj “neuzkārties” veselības aprūpes sistēmai.

Tas, ka šodien atsevišķi cilvēki negrib valkāt sejas masku... Arī to varam mācīties no spāņu gripas laikiem – cilvēki protestē pret ierobežojumiem, kurus nesaprot vai kuru lietderībai netic.

Rozenbergs šo protestu ievietotu epdēmijas dramaturģijas trešajā cēlienā.

Spāņu gripas laikā, kad ASV tika izdoti rīkojumi par masku valkāšanu, bija virkne cilvēku, kas apvienojās "pretmasku" līgā, protestējot pret sejas masku lietošanu, uzskatot, ka tiek pārkāptas viņu konstitucionālās tiesības brīvi elpot. Tā ka mūsu uzvedība šķiet ļoti paredzama. Nezinu gan, vai tiešā veidā var kaut ko mācīties no vēstures. Bet to zināt un par to padomāt ir interesanti.

Tuvojas gadumija – kādu jūs redzat nākamo gadu? Gan saistībā ar muzeja dzīvi, gan notikumiem veselības jomā...

Plānojot muzeja nākamā gada darbību, skaidrs ir tas, ka mēģināsim atvērties publikai – visi jau ir nogaidījušies solīto muzeju. Un mēs – muzeja veidotāji – ļoti vēlamies redzēt apmeklētāju reakciju un atsauksmes. Skaidrs ir tas, ka lielāko daļu gada būsim pieejami vien individuāliem apmeklētājiem un vienas mājsaimniecības locekļiem. Vasarā, ja kaut nedaudz atjaunosies tūrisms, uzņemsim ekskursantus grupās. Bet, ņemot vērā esošo situāciju, apzināmies, ka skolēnu grupas mūs nākamgad apkārt negāzīs. Tāpēc strādājam pie muzeja izglītības piedāvājuma virtuālā vidē, ko ceram piedāvāt skolēniem jau pavasara semestrī. Tāds būs jaunais virtuālais un attālinātais 2021. gads ar individuālām, distancētām un maskotām tikšanās reizēm klātienē. Drošība – pirmajā vietā!

Par Anatomijas muzeja izveidi

• Anatomijas muzejā iekļauta 20. gs. pirmajā pusē veidotā vēsturiskā anatomiskā kolekcija.
• Anatomijas muzeja kolekcija iekļauta Nacionālajā muzeju krājumā, kas nozīmē, ka tā atzīta par nacionālas nozīmes bagātību un atrodas valsts aizsardzībā.
• Tā izvietota muzejam speciāli pielāgotā renovētā ēkā, kas atrodas anatomikuma pagalmā, bijušajā staļļu ēkā. Ārsti šo ēku atceras kā māju, kurā ilgus gadus atradās Valodu katedra.  
• Ēka ir pilnībā pārbūvēta, tai izbūvētas divas piebūves un telpas pazemes ekspozīcijai. 
• Muzeju pilnībā finansē RSU. 
• Ekspozīcijas kuratores: Ieva Lībiete un Ilze Sirmā (RSU).
• Ekspozīcijas dizains un realizācija: Dd Studio.  
• Ekspozīcijas multimediālais saturs tapis sadabībā ar Antatomy Next.
• Ēkas ieceres un meta autors: Arvīds Līkops (RSU).
• Projektēšana: SIA Delta Construction/ SIA Nams.
• Būvdarbi: SIA Velve.
• Muzeja telpās filmētas epizodes divām mākslas filmām.
• Muzejs izdevis tetovēto ādu kolekcijai veltītu katalogu Ādas. 
• Muzejs tiks atvērts 2021. gadā, uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai valstī.