Rezidentūra centralizācijas draudos. Intervija ar veselības studiju prorektoru prof. G. Bahu

Kā vērtējat pašreizējo rezidentūras modeli? Cik tas ir veiksmīgi darbojies veselības aprūpes sistēmā?

Lai par to runātu, mums ir jāpaskatās uz visas valsts veselības aprūpes sistēmu, kuras sastāvdaļa ir jauno speciālistu sagatavošana jeb rezidentūra. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem, Rīgā situācija ar veselības aprūpes speciālistiem ir apmierinoša: 62 ārsti uz 10 000 iedzīvotāju. Bet galvaspilsēta nav visa valsts. Arī ārpus tās cilvēkiem pienākas veselības aprūpe. Diemžēl tur šie skaitļi ir citi, proti, 20 ārstu uz 10 000 iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka ir milzīgs disbalanss starp pakalpojumu pieejamību Rīgā un ārpus tās. Būtībā tas nozīmē: lai saņemtu ārstniecības pakalpojumus, pacienti no reģioniem spiesti braukt uz Rīgu un nereti mērot nebūt ne tuvu attālumu, lai tur nokļūtu. Tas ir apgrūtinoši un šajā Covid-19 situācijā – arī nedroši un nevēlami.  

Un vēl. Lai arī ārstu skaits pret noteiktu iedzīvotāju daudzumu Latvijā ir samērā tuvu Eiropas Savienības valstu vidējam rādītājam, jāņem vērā atsevišķi faktori, kas raisa bažas par šī rādītāja ilgtspēju. Pirmkārt, Latvijā ir viena no gados vecākajām ārstu populācijām Eiropas Savienībā. Aptuveni puse mediķu ir vecumā virs 55 gadiem, no viņiem 15 % ir pensijas gados. Otrkārt, gandrīz 40 % no praktizējošajiem ārstiem strādā privātās medicīnas iestādēs, nevis valstij un pašvaldībai piederošajās slimnīcās (SKPC, 2020). Tāpat arī jāņem vērā līdz šim statistikas datos neatspoguļota, bet veselības aprūpes sistēmas dalībniekiem labi zināma tendence – lai saņemtu konkurētspējīgu atalgojumu, ārsti ļoti bieži strādā vairākās darba vietās.

Noteikti, ka varētu daudz ko vēl stāstīt arī par trūkumiem reģionos, piemēram, ka slimnīcās ir grūti sastādīt dežūrārstu grafiku, ir brīži, kad ir grūti sniegt neatliekamo palīdzību vai nākas pat slēgt kādu klīnisko nodaļu ārstu trūkuma dēļ, piemēram, Daugavpils un Liepājas reģionālajās slimnīcās.

Un uz šādas situācijas fona tiek virzīta ideja par to, ka rezidentiem reģionos nav jābūt?

Jā, tiek paziņots, ka rezidentiem būs jākoncentrējas trīs lielajās Rīgas universitāšu slimnīcās, kurās strādā augsta līmeņa terciārās aprūpes speciālisti. Taču – vai tiešām reģioni būtu iztīrāmi no rezidentiem? Tas vēl vairāk mazinās jauno ārstu piesaisti reģioniem, radīs risku Rīgas slimnīcu pārslodzei un mazinās ārstniecības pakalpojumu pieejamību.
 
Vai līdz šim ir bijušas sūdzības par to, ka reģionālās slimnīcas nespēj adekvāti sagatavot jaunos speciālistus?
Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) jau gadiem ilgi realizē veselības aprūpes personāla sagatavošanas politiku, kas ir orientēta uz visas valsts iedzīvotāju vajadzībām pēc mediķu pieejamības. Gribu atgādināt, ka šobrīd praktisko izglītību RSU rezidenti iegūst vairāk kā 60 Latvijas ārstniecības iestādēs, nodrošinot zināšanu pārnesi no Rīgas uz reģionālajām ārstniecības iestādēm, kurās rezidentam tiek nodrošināta plašāka manipulāciju veikšanas iespēja. Šī zināšanu pārnese un virzība uz decentralizāciju un studiju procesu reģionālajās ārstniecības iestādēs būtu arvien vairāk jāstiprina un jāpaplašina. Patlaban tendence ir bijusi vērsta uz jauno ārstu nodrošināšanu reģionos. Ja 2016. gadā RSU bija četri rezidenti ar reģionāliem līgumiem jeb 0,6 % no kopējā rezidentu skaita, tad 2021. gadā – jau 199 rezidenti jeb 25 % no kopējā rezidentu skaita. Minētais zināmā mērā panākts, ievērojot RSU mērķtiecīgu darbu – attīstot sadarbību ar reģionālajām ārstniecības iestādēm, kā arī organizējot dažādas aktivitātes, kas sekmē ārstniecības iestāžu un topošo un esošo rezidentu saskarsmes iespējas, piemēram, Brīvo darbavietu platformu un Rezidentūras informācijas dienas. Šīs aktivitātes sniedz nozīmīgu ieguldījumu ārstniecības personāla pieejamības reģionos paaugstināšanā.

Jāuzsver, ka reģionālās slimnīcas ir labi aprīkotas, speciālisti ir spēcīgi praktiķi, kuri gadiem ilgi darbojušies nozarē. Viņi spēj un vēlas apmācīt rezidentus. Vienlaikus tas risina ārstu pieejamības jautājumu, jo rezidenti var labi palīdzēt dažādos ārstniecības aspektos.

RSU ir pateicīga universitātes slimnīcām par lielo izglītojošo darbu. Tikpat liels paldies sakāms reģionālajām ārstniecības iestādēm, arī ģimenes ārstu praksēm, kuras apmāca visai valstij nepieciešamos speciālistus.

Jūs minējāt arī to, ka šāds modelis radīs pārslodzi šīm trim slimnīcām.

Tas tiešām var notikt un sekas tam var būt arī studiju kvalitātes pazemināšanās. Lūk, dati, kas apliecina problēmas nopietnību. RSU mācās 800 rezidentu, taču jāatceras, ka arī Latvijas Universitātē studē jaunie mediķi. Un viņi visi ieplūdīs trīs slimnīcās.

Vai RSU ir paudusi savu redzējumu šīs idejas virzītājiem?

Te gribu pievērst uzmanību tam, kā šī ideja tiek virzīta. Tā tapusi, apspriežoties triju slimnīcu pārstāvjiem. Taču runa ir par visas valsts veselības aprūpes sistēmu. RSU redz rezidentūru kā visas valsts atbildību. Mēs tomēr rosinātu šādus jautājumus neapspriest šaurā, diezgan slēgtā lokā. Skaidrs, ka tajā jābūt iesaistītam universitāšu slimnīcām, bet jābūt diskusijai, kurā vieta ir reģionālajām slimnīcām un ārstniecības iestādēm. Savs vārds būtu sakāms arī Latvijas Ārstu biedrībai, Latvijas Jauno ārstu asociācijai, profesionālajām organizācijām, Veselības ministrijai un, protams, universitātēm. Kāpēc “protams”? Jo rezidentūra pēc likuma ir studiju periods, kurā tiek īstenota pēcdiploma studiju programma Rezidentūra medicīnā. Tātad tas nozīmē, ka augstskolas sniedz visaugstākā līmeņa teorētiskās bāzes zināšanas. Šobrīd RSU spēj rezidentiem piedāvāt arī simulācijā balstītu izglītību. Jāatgādina, ka pasaulē šobrīd topošie mediķi savas prasmes apgūst un nostiprina vispirms uz mulāžām un simulatoriem, un tikai pēc tam dodas pie pacientiem. Tādā veidā students ir drošāks gan sev, gan pacientiem, gan ārstniecības iestādei. Mazāk ir kļūdu, un tas ir arī zinātniski pierādīts.

Gribu tomēr vēlreiz uzsvērt, ka topošajiem mediķiem jābūt dotai iespējai praktizēties dažādās ārstniecības iestādēs, tostarp universitātes slimnīcās. Lūk, par to jābūt diskusijai, lai nonāktu pie labāka rezidentūras modeļa. Nevar neizvērtētu ieceri virzīt uz Saeimu.

Saeimas Augstākās izglītības apakškomisijā, runājot par veselības aprūpes studiju programmām, tika akcentēta ar rezidentūru saistīta problēma: RSU un LU medicīnas programmu absolventu ir vairāk nekā rezidentūras vietu. Kas būtu darāms – vai jāpalielina rezidentu vietu skaits?

Tas ir vēl viens šā jautājuma stūrakmens. Mūsuprāt, rezidentu budžeta vietu skaits (ir arī maksas vietas) pamatspecialitātēs jāsaskan ar absolventu skaitu pēc 6. studiju gada. Jo šobrīd konkursā uz rezidentūru iestājas arī iepriekšējo gadu beidzēji. Arī citi nespeciālisti, bet ar ārsta grādu. Līdz ar to jau daudzus gadus aiz darba tirgus borta paliek daudz medicīnas pamatstudiju programmas absolventu. Un tas nav pareizi. Patiesībā – tam skaitam ne tikai jāsakrīt, bet, ņemot vērā to “parādu” pret veselības aprūpes pieejamību reģionos, mēs aicinātu palielināt budžeta vietu skaitu vismaz par 30 līdz 33%. RSU ir gatava iesaistīties šā uzdevuma īstenošanā.

Vai vērā ņemams ir arī ierosinājums, ka tie mediķi, kuri vēlas apgūt papildu specialitāti un piesakās rezidentūrā, tomēr būtu novirzāmi uz profesionālās pilnveides programmām, tādejādi atbrīvojot vietas absolventiem?

Tas būtu ļoti labs risinājums, ko gan vajadzētu izvērtēt nozarē strādājošajiem. Tas nekādā ziņa nebūtu izlemjams politiķiem vai šauram ekspertu lokam. Tas jādara atklāti, caurspīdīgi, uz faktiem un skaitļiem balstītiem argumentiem, bez kādu šauru interešu lobēšanas.

Vēl viens no bieži minētajiem vārdiem – decentralizācija. Es jau to sākumā minēju, un arī to, ka mums ir līgumi ar daudzām ārstniecības iestādēm. Tas ir būtiski šobrīd, kad Veselības ministrija aicina cīņā ar Covid-19 gan pensionētus mediķus, gan mediķus, kuri nestrādā tieši profesijā, gan medicīnas studentus, jo atbalsts ir vajadzīgs visas valsts mērogā. Uzsveru – visas! Jo, piemēram, liepājniekam nebūtu jābrauc uz Rīgu potēties. Un šajā ziņā labi palīgi cīņā ar vīrusu ir rezidenti. Tātad arī no šā aspekta – ir labi, ka viņi ir reģiona slimnīcās. Tāpat aicinātu ne tikai nesamazināt rezidentu vietu skaitu, bet palielinātu tās.

Diskusiju trūkums kādā nozarei svarīgā jautājumā var novest pie kā līdzīga, kas notika ar Augstskolu likuma grozījumiem, kuru izstrādāšana paņēma veselu gadu, turklāt kavējot virknes citu izglītības, kultūras un zinātnes jautājumu izskatīšanu Saeimas atbildīgajā komisijā.

Tas ir ļoti labs piemērs, kas rāda, pie kā noved komunikācijas trūkums. Diemžēl RSU informāciju par rezidentūras koncentrēšanu dažās Rīgas slimnīcās uzzināja nejauši. Bet mēs esam lielākie veselības aprūpes izglītības sniedzēji Latvijā! Taču mēs netikām iesaistīti šajās sarunās. Tas nav ne tikai taisnīgi, bet nav arī tālredzīgi.

Vai jums ir skaidrs, kā virzīsies uz priekšu šī iniciatīva?

Nē, nav. Vairākas reizes esam rakstījuši Veselības ministrijai, izsakot savu viedokli. Esam lūguši iekļaut mūs šajā diskusiju šaurajā grupā. Esmu tikai vienreiz uzaicināts piedalīties, kurā izteicu bažas un brīdinājumu, ka ieceres īstenošana pasliktinās rezidentūras kvalitāti un speciālistu pieejamību. Cik saprotu, šī iniciatīva šobrīd atrodas ministrijā. Vai tā tiks virzīta uz Saeimu neizdiskutējot? Nezinām, bet pret tādu šā jautājuma virzības ceļu kategoriski iebilstam!

RSU ir atvērta sadarbībai un priecājas par investīcijām universitāšu slimnīcās, kurām finansējums nav bijis pietiekams. Taču ir jābūt investīcijām arī reģionālo slimnīcu attīstībā, to skaitā rezidentūrai.

Intervijas oriģināls publicēts 2021. gada 19. marta laikrakstā Diena.

Raksts diena.lv