Ārvalstu studentu nodaļai – 30: Hosams Abu Meri arvien vairāk kļūst kā latvietis

Noslēdzas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) 70. studiju gads, bet Ārvalstu studentu nodaļai šis bija 30. studiju gads. Tā kā šo jubileju Latvijā noteikto epidemioloģisko ierobežojumu dēļ nav iespējams nosvinēt ar plašāku pasākumu klāstu un RSU Vēstures muzeja izstādi, RSU mājaslapā publicēsim divas intervijas ar šīs nodaļas medicīnas studentiem – ar bijušo studentu libānieti Hosamu Abu Meri un esošo studenti šrilankieti Hošiku Sivapalenu. Un tad spriediet paši, vai studentu dzīve toreiz un tagad ir tāda pati!

Sazinājos ar Barades kungu, un tā es nonācu LMA. No ģeogrāfijas stundām skolā atcerējos par Baltijas valstīm, zināju, ka tās ir pie Baltijas jūras. Zināju arī, ka senāk Latvija bijusi neatkarīga valsts, bet kopš II Pasaules kara Baltiju bija okupējusi Padomju Savienība."

Kāds bija jūsu studiju laiks?

Sāku studēt 1993. gadā. Pirmos trīs gadus studijas notika pārsvarā Dzirciema ielā. Īpaši spilgti atmiņā ir sesijas laiks un tās īpašās sajūtas pēc eksāmeniem, kad zināju – nākamajā rītā braukšu prom pie ģimenes uz Libānu.

Anatomikumā mums notika īsta anatomija – ne tikai grāmatas, bet īsti kauli, ķermeņi, kur ir īsti muskuļi, nervi, dažādi orgāni, sagatavoti preparāti, no kā mācīties cilvēka uzbūvi.

Mums bija ļoti forša skolotāja – asociētā profesore Sarmīte Boka. Ļoti interesants priekšmets bija histoloģija, ko pasniedza docente Olga Koroļova.

Bet vispār man bijuši daudzi ļoti labi docētāji. Ar prieku atceros bijušo rektoru prof. Vladislavu Korzānu. Viņš lasīja mums lekcijas bioķīmijā. Tad profesori Jutu Kroiču, kas tolaik bija arī Ārvalstu studentu nodaļas dekāne. Mikrobioloģiju docēja prof. Aija Žilēviča, bet profesore Aberberga mums pasniedza fizioloģiju, interno medicīnu – prof. Nikolajs Andrejevs, ķirurģiju – prof. Jānis Volkolakovs un viņa kolēģis Roberts Rībenieks. Bet infekcijas mums lasīja Uga Dumpis un prof. Ludmila Vīksna.

Fotogrāfijā ar LMA nosaukumu fonā redzami libāņu studenti. 1. kurss 1993. gada rudenī Dzirciema ielā 16. No kreisās: Hosams Abu Meri, Foad Alhaž, ? (mācījās īsu brīdi), Kamal Abu Meri (Hosama brālēns), Buls Alhaž (students no 4. kursa, kurš studijas LMA bija sācis 1990. gadā). Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

Kā ar valodas barjeru? Arī angļu valoda jums nav dzimtā…

Tā nebija problēma, jo angļu valodu biju mācījies skolā. Mums Libānā ir skolas, kur angļu vai franču valoda skolā ir pamatvaloda, kurā mācās.

Dažkārt problēma bija tāpēc, ka tolaik šeit bija maz grāmatu svešvalodās, no kurām varējām mācīties. Libāņu studenti dažkārt pasniedzējiem palīdzēja ar grāmatu atvešanu no Libānas, jo te tādas nemaz tik viegli nevarēja dabūt. Tas bija laiks, kad arī ārzemju latvieši palīdzēja, sūtīja uz LMA humāno palīdzību – mācību grāmatas, zinātniskos žurnālus.

Tas bija pārmaiņu laiks Latvijā, to varēja just. Kad sāku šeit studēt, Latvija tikko bija atguvusi neatkarību. Mani vecākie studiju biedri paši bija pieredzējuši un piedalījušies barikāžu notikumos.

Man šķiet, ka mēs – libāņu studenti – LMA Ārvalstu studentu nodaļai bijām tāds kā stūrakmens, kad tā sāka savu darbību. Bija arī daži studenti no citām valstīm – palestīnieši, indieši, irāņi, bet libāņi bija vairākumā. Bija arī studenti no bijušajām Padomju Savienības republikām, kas nemācījās kopā ar mums, viņi mācījās krievu valodā.

Kāpēc izvēlējāties gastroenteroloģiju?

Mani iedvesmoja profesors Juris Pokrotnieks. Un otrs bija profesors Anatolijs Danilāns, kurš lasīja lekcijas. Strādāju prof. Jura Pokrotnieka vadībā, viņš mums vadīja nodarbības. Ar viņu gāju runāt, un viņš mani un vēl dažus studiju biedrus pieņēma un palīdzēja rezidentūrā. Tad jau viss notika P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.

Vai klīnikā sastapāties ar kādiem izaicinājumiem?

Bija grūtības ar valodu. Ne visi Latvijas iedzīvotāji runā latviski. Īpaši tajā laikā, kas tagad jau ir vairāk nekā pirms 20 gadiem. Tagad viss tomēr ir citādi. Toreiz izaicinājums bija sameklēt palīgu, kurš mums, jaunajiem ārstiem, varētu palīdzēt sazināties ar pacientiem un tulkotu no krievu valodas.

Mēs studiju laikā bijām mācījušies latviešu valodu. Mums bija ļoti laba skolotāja Sarma Cire. Sākot studijas rezidentūrā, vajadzēja mācīties arī krieviski. Mūsu priekšgājējiem – pirmajiem ārzemju studentiem, kuri sāka studijas 1990. gadā, – mācīja nevis latviešu, bet krievu valodu. Tādēļ viņiem bija vieglāk.

Mēs bijām pirmais kurss 1993. gadā, kad Medicīnas akadēmija pieņēma lēmumu ārzemju studentiem kā otro valodu mācīt latviešu.

Dažkārt bija kuriozi, kad latvieši, ieraugot, ka neesmu vietējais, nez kādēļ sāka ar mani runāt krieviski.

Vai studiju laikā iesaistījāties Studentu zinātniskajā biedrībā, pētniecības darbā?

Mēs nebijām iesaistīti šajās aktivitātēs, nesaistījāmies ar LMA Studentu zinātnisko biedrību. Problēma varbūt bija tāpēc, ka bijām nedaudz izolēti no tām aktivitātēm, kas notika latviešu valodā. Reti kurš no mums draudzējās ar latviešu studentiem. Un latviešu studenti nerunāja angļu valodā tik daudz kā tagad.

Nebija arī pārliecības, ka mēs te paliksim un gribēsim strādāt.

Tagad jau ir citādi, studenti visi kopā rīko starptautiskās konferences, izdod zinātniskos žurnālus. Toreiz tā barjera bija lielāka, domāju, valodas dēļ. Bet iesaistīties gribējās.

Kādas atmiņas jums ir par sadzīvi pagājušā gadsimta 90. gadu Rīgā?

Mums, ārzemniekiem, bija tāda mīļa vieta, kur siltā laikā pasēdēt zālītē – starp universitātes ēku (Dzirciema 16) un Stomatoloģijas institūtu. Tur ir tāds uzkalniņš, bija taka starp abām ēkām un citādāka vide – varēja dziļumā sēdēt, un neviens tevi neredzēja. Tagad tur ir skaisti – izbūvēts celiņš, un viss skaisti sakopts.

Man ir interesantas atmiņas par kafejnīcu LMA ēkā.

Speciāli ārzemju studentiem bija izbūvēta un iekārtota viena neliela telpa ar trim četriem galdiņiem, blakus lielajai kafejnīcai (bija arī ēdnīca). Tur bija dārgāk. Varējām tur dabūt kebabu, kas toreiz bija liels retums vispār Rīgā, Latvijā.

Šajā kafejnīcā pārsvarā uzturējās un ēda ārzemju studenti. Kad 1998. gadā LMA atvēra Sociālo zinātņu fakultāti, tur parādījās arī cita publika.

Vispār tas laiks akadēmijā bija ļoti interesants. Studentiem bija ballītes vestibilā, blakus garderobei. Interesantākās bija gada sākumā, kad uzņēma jaunos studentus [domātas Fukšu iesvētības – red.].

Redzēju, kā mainās bibliotēka, kā to remontēja, varējām tur sēdēt un mācīties, tad to skaisti iekārtoja, parādījās pirmie datori.

Vai studiju laikā dzīvojāt kopmītnē?

Tikai pirmo gadu – Mārupes ielā 17a. Tur ārzemju studentiem bija speciāli izremontēti divi stāvi. Katra istaba bija paredzēta diviem cilvēkiem. Ar brālēnu tā arī dzīvojām divatā pirmo gadu. Īpaši to neizjutu kā kaut ko neparastu, ka visiem ir kopīga virtuve un vannasistaba. Es gan nebiju radis dzīvot ar kādu vienā istabā, lai arī tas bija mans radinieks. Tad sākām īrēt dzīvokli un mums katram bija sava istaba. Tas bija tajā deviņu vai desmit stāvu mājā iepretim universitātei, kas blakus 4. tramvaja pieturai. Dzīvoklis bija 8. stāvā ar skaistu Rīgas panorāmas skatu pa logu.

1999. gada LMA/ RSU izlaidums. Kopā ar Hosamu Abu Meri kreisajā pusē – Smuidra Žermanos, kas tobrīd bija Ārvalstu studiju nodaļas prodekāne, bet labajā – dekāne prof. Juta Kroiča. Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma

Vai toreiz, ierodoties Latvijā, kaut kas jūs īpaši pārsteidza?

Jā, man bija divi lieli pārsteigumi. Pirmais, ka ziemā ir ļoti auksti – mīnus 20 un pat 30 grādi. Atceros, no rīta devos no kopmītnes Mārupes ielā uz pieturu pie Āgenskalna tirgus un tablo ieraudzīju, ka ārā ir mīnus 27 grādi. Man tas bija kaut kas neticams! Un otrs pārsteigums man bija saistībā ar ēdienu un ēšanu – aizej uz veikalu, cik nu to vispār tajā laikā bija (Interpegro parādījās vēlāk), un tik maza pārtikas izvēle! Bija kaut kādi kioski, un gājām uz tirgu, bet izvēle bija ļoti ierobežota. Piemēram, pie mūsu kopmītnes bija kiosks, kur varēja nopirkt dažādu augļu sulu – pakas no Vācijas, un bija prieks par to.

Tā ka man kopumā atmiņas par šo interesanto laiku ir ļoti labas, un nenožēloju nevienu dienu. Es pat nevaru iedomāties ko citu savā dzīvē, un jūtu, ka arvien vairāk kļūstu kā latvietis.