Par pētniecības ietekmi
Pilnīgi negaidīti šā gada septembra vidū, kamēr rosījos ar dažādām projekta aktivitātēm un paralēli arī plānoju miniatvaļinājumu, manā darbu laika līnijā negaidīti saslēdzās divi savstarpēji pilnīgi nesaistīti notikumi.
Pirmais: 16. septembrī Latvijas Zinātnes padome (LZP) publicēja pētniecības ietekmes vadlīnijas projektu iesniedzējiem un īstenotājiem Ceļā uz ietekmi. Otrais: 17. septembrī notika European Association of Social Anthropologists (EASA) rīkotais vebinārs Fund but disregard? EU research funding and meaningful research impact.
Uzreiz jāsaka, ka pirmais manas uzmanības lokā nonāca EASA vebinārs, kura saturu atļaušos šajā ierakstā arī nedaudz pārstāstīt. Viens no izejas punktiem šim pasākumam bija divu tā dalībnieku – Baraks Kalirs (Barak Kalir) un Selīna Kantā (Céline Cantat) – 2020. gadā publicētā eseja Fund but disregard: the EU’s relationship to academic research on mobility, un arī vebinārā centrā izvirzījās jautājums par spriedzi starp pētnieku un Eiropas Savienību (ES) kā pētījumu finansētāju. B. Kalirs ir pieredzes bagāts antropologs, kas bijis arī prestižā ERC granta saņēmējs un šobrīd darbojas Horizon 2020 projektā. Viņa centrālais jautājums vebinārā: ES velta lielu (nodokļu maksātāju sarūpētu) finansējumu pētniecībai, taču neieklausās pašos pētniekos un neņem vērā viņu izzināto – kā piespiest ES institūcijas ieklausīties pētniekos? Kā panākt to, lai pārvaldošās institūcijas saturiski – nevis tikai birokrātiski, ķeksīša dēļ un finanšu audita formātā – atbildētu uz pētnieku atskaitēs un publikācijās rakstīto? B. Kalirs uzsvēra savu pozīciju, ka ES grantu saņemšana ir prestiža jautājums un ka, lai panāktu ietekmi uz sabiedrību, nav nepieciešami miljardi eiro.
Vēl niansētāku viedokli pauda S. Kantā, norādot, ka – līdzīgi kā viņai pašai – daudziem pēcdoktorantūras pētniekiem un citiem jaunajiem zinātniekiem dalība ES fiansēts projektos ir nevis prestiža, bet izdzīvošanas jautājums. Kā viņa norādīja, Eiropas Komisija (EK) lepojas ar to, ka ERC grantu pieteikumu skaits ar katru gadu pieaug – taču šajā diskursā netiek ņemts vērā tas, ka jaunajiem pētniekiem Eiropā nav daudz citu izvēles iespēju kā vien censties pieteikties šim un citiem ES pētniecības finansējuma formātiem. (Vai, raugoties nacionālā mērogā, nevaram šeit vilkt nelielas paralēles ar lepošanos par rekordlielo LZP pieteikumu skaitu šogad?) Kā norādīja S. Kantā, pieteikumi, ko EK tver kā veiksmīgus, ir arī tie, kas visvairāk ekspluatē projektos iesaistītos jaunos pētniekus, piemēram, apsolot lielu nodevumu (deliverables) skaitu. Arī viņas vebinārā izvirzītais jautājums bija par to, kā pētniekiem runāt ar politikas veidotājiem, kā izvairīties no ES politizētās un birokrātiskās valodas lietošanas – un kā tapt sadzirdētiem.
Šim vebināram pieslēdzos lielā mērā tādēļ, ka arī sava pēcdoktorantūras projekta pieteikumā tiku apsolījusi sagatavot rīcībpolitikas ieteikumus – un arī jau kādu laiku domāju par to, kā tos pasniegt veidā, lai tie tiktu arī kaut nedaudz ņemti vērā. Te gan uzreiz teikšu, ka šī nav sūdzība par to, ka IZM, VIAA un citas institūcijas, kas bīda un realizē Latvijas zinātnes politiku, tai skaitā arī ārvalstu pētnieku nodarbināšanu. Katra saruna ar politikas veidotājiem mana pētījuma gaitā ir bijusi atvērtības un intereses pilna. Jautājums drīzāk ir par mehānismiem, kas jāpielieto, lai viena pētnieka izstrādāti ieteikumi tiek izlasīti, apcerēti un, ja ne akurāt uzreiz īstenoti, tad vismaz sadzirdēti un likti aiz auss. Ja šādu strukturālu mehānismu nav, tad visi skaisti sarakstītie rīcībpolitikas ieteikumi paliek tikai projektu mājaslapās un kā atskaites ķeksīši, ka nodevums izpildīts.
Domājot par šiem jautājumiem, nopriecājos, redzot, ka iznākušas LZP pētniecības ietekmes vadlīnijas, un ar interesi šo ieteikumu failu vēru vaļā. Jāsaka liels paldies vadlīniju izstrādātājiem, kas ir sagatavojuši skaidri strukturētu pārskatu par pētniecības ietekmes veidiem un dažādiem specifiskiem mehānismiem, kā vienu vai otru no tiem realizēt. Kā antropologam man, protams, sirdi silda tas, ka kā viens no ietekmes veidiem tiek minēta arī pastāvošo diskusiju pārformulēšanu un norādīti arī, piemēram, dažādi mediju formāti, kurā šo populāro naratīvu maiņu palēnām veikt. Kā pēcdoktorantūras pētniecei, kas savā pieteikumā solījusi arī rīcībpolitikas ieteikumus, ļoti noderīgs (kaut laikietilpīgs) šķiet arī rīcībpolitikas ietekmēšanas veidu un kanālu izklāsts. Tajā pašā laikā aktuāls paliek jautājums par to, cik ļoti kāds ieteikums tiks sadzirdēts – un kādi līdz šim ir bijuši produktīvākie mehānismi, kā tapt uzklausītam. Līdz šim esmu novērojusi, ka lielākais svars ir organizācijām – piemēram, Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (LJZA) parādās kā partneris dažādās rīcībpolitikas diskusijās, un par to ir liels prieks. Taču kādi ceļi reālistiski ir atvērti individuāliem pētniekiem? Kā izvairīties no tām frustrācijas saskarsmē ar finansētājinstitūcijām, ko piemin B. Kalirs un S. Kantā savā rakstā un EASA vebinārā?
Ļoti priecātos, ja kāds varētu pastāstīt par savu pozitīvo – vai ne tik produktīvo – pieredzi rīcībpolitikas ieteikumu izstrādē, novirzīšanā politikas veidotājiem un, galvenais, tapšanā sadzirdētiem. Ja nāk prātā kāds piemērs vai padoms, priecāšos par ziņu!
