Akadēmiski bruģētais drošības ceļš. Ukrainas pētnieces Oļenas Agapovas stāsts

RSU ieradusies pirmā ukraiņu pētniece, kurai augstskola kara laikā sniedz patvērumu.

Dienu pirms Harkivas apkaimē krita pirmās bumbas Oļena Agapova pavadīja savā birojā Nacionālajā Aerokosmiskajā universitātē, kur nupat bija kļuvusi par Inovāciju un starptautiskās sadarbības centra direktori. Tā bija iedvesmas pilna darbdiena – platformā Zoom viņa tikās ar kolēģiem no Izraēlas un plānoja jaunus sadarbības projektus, bet jau nākamais rīts uz nenosakāmu laiku apstādināja visu, ne tikai profesionālās ieceres. Ukrainas otrajā lielākajā pilsētā nemiers gaisā virmoja jau labu laiku, kad Krievija savilka savus karavīrus vien 80 kilometrus attālajā pierobežā.

Raķete Harkivas sirdī

Oļena ir tiesību zinātņu doktore administratīvo un starptautisko tiesību jomā. Būdama Ukrainas Nacionālā kriminālistikas institūta jaunā zinātniece, viņa 2019. gadā pamanīja uzsaukumu Latvijas–Ukrainas sadarbības projektiem un sāka meklēt sadarbības partnerus Rīgā. No aptuveni 350 projektiem toreiz tika apstiprināti vien seši, tostarp Attālinātais izglītības resurss: kriminālistika kā zinātne, kurā RSU darbojās kopā ar Ukrainas Nacionālo zinātnisko centra Hon. Prof. M. S. Bokariusa vārdā nosaukto Kriminālistikas institūtu. Tas arī bija sākums profesionālajai saiknei ar RSU Juridisko fakultāti, kas divu gadu laikā paspēja pāraugt tik stiprā draudzībā, ka RSU kolēģi kopš Krievijas iebrukuma zvanīja Oļenai ik dienu un aicināja viņu braukt uz Rīgu. Bumbu patvertnē sēžot, šie zvani viņai nozīmēja ļoti daudz. Tie stiprināja, bet vienlaikus Oļena tāpat kā daudzi citi ukraiņi atteicās ticēt, ka Kremļa iesāktā agresija drīz netiks apturēta. Lēmumu par prombraukšanu no savas dzimtās pilsētas Oļenas ģimene pieņēma vien 1. martā, kad raķetes izpostīja Harkivas sirdi – pilsētas Neatkarības laukumu. “Jā, Krievijas armija lielākoties mērķē uz stratēģiskas nozīmes objektiem, bet pa ceļam tiek nogalināti un ievainoti civiliedzīvotāji, un tas viņiem nenozīmē pilnīgi neko,” saka Oļena.

Harkiva–Mirhoroda–Beršada–Rīga

Uzlīmējuši lielus uzrakstus діти jeb bērni uz abām ģimenes mašīnām, Agapovi sāka ceļu uz valsts rietumiem – Mirhorodu Poltavas apgabalā. Ļaudis evakuējās gūzmām un šie aptuveni 200 kilometri viņiem prasīja 11 stundas. Mirhorodas apkaimē, paziņu laipni ieteiktā neapkurinātā dārza būdiņā, viņi bija sagatavojušies pārlaist pāris dienas. Līdzi bija vien pats nepieciešamākais, jo ģimene lika cerības uz Krievijas un Ukrainas miera sarunām, taču okupantu spēki iespiedās valstī arvien dziļāk, un Oļenas ģimene drošības vārdā pieņēma RSU kolēģu aicinājumu doties uz Latviju. Ustiluhas robežpunktā netālu no Volodimiras pilsētas bēgļu rindas stiepās kilometriem, un robežas šķērsošana Agapoviem prasīja savas septiņas stundas.

“Mūsu situācija bija nesalīdzināmi labāka, jo zinājām, kurp doties, un zinājām, ka mūs gaida. Milzu paldies rektoram profesoram Aigaram Pētersonam un visai augstskolas vadības komandai par šo drošības saliņu! Paldies Juridiskās fakultātes kolēģiem par praktisku atbalstu kopš pirmās kara dienas!”

Gan tagad Rīgā, gan visā šurpceļā Oļenu nebeidza pārsteigt milzu solidaritāte no apkārtējiem – pretimbraucošie signalizē, Ukrainas karodziņi mastos, cilvēku tērpos un prātos.

Par vienu maksās miljoni

Pirmo nakti pārlaidis Latvijā, Oļenas dēliņš mammai teicis – re, nebija salūtiņš! Visu pieredzēto – bombardēšanu, izpostītās pilsētas un laukums, tankus un bruņutransportierus uz ielām, ieročus cilvēku plecos – Gļebs tagad izspēlē savās rotaļās. Visšausmīgākā, kā atminas Oļena, bija artilērijas sistēma Grad, kuru lādiņi, lai arī krita labā atstatumā, tricināja visas sienas un izsita stiklus. “Ja neesi bumbu patvertnē, kad krīt raķetes, ir jāmeklē vieta, kur tevi sargās trīs, četras sienas. Uzlidojumi bieži sākās bez brīdinājuma, un tad mēs sagūlām visi zem matračiem sava 10. stāva dzīvokļa koridorā, apsegdamies ar matračiem, it kā tie mūs spētu kaut kā aizsargāt. Kad ej cauri kam tādam, nostrādā instinkti kā bērnībā – pieplakt pie grīdas, paslēpties zem segas,” Oļena stāsta.

Kamēr runājam, Oļenu sazvana tante no Krievijas, satraukti izvaicā par visiem ģimenes locekļiem un noslēgumā piebilst – man tā sāp sirds par manu tautu!

“Daudzi no maniem radiem ir Krievijā, un nesaprot visu šo ārprātu. Par viena cilvēka rīcību jau tagad maksā un nākotnē turpinās maksāt miljoniem Krievijas iedzīvotāju!”

Atdarīt ar savām zināšanām

Pati par savu un ģimenes nākotni jaunā zinātniece neņemas spriest. “Nupat piedzīvojām to, kā vienā mirklī mainās viss – tev jāsatilpina visa sava dzīve divos koferos un jādodas prom, turoties tikai pie cerības.” Maijā Oļenai paliks 30, un viņa tic, ka savu nākamo desmitgadi sagaidīs, būdama atpakaļ dzimtajā pilsētā. Taču, kamēr šādas iespējas nav, viņa ļoti vēlas pateikties un atdarīt tiem, kuri tik laipni viņu uzņēmuši. “Dalīties ar savām zināšanām ar RSU studentiem man būtu liels gods. Šī ir fantastiska augstskola, – to es zināju jau iepriekš,” viņa izsaucas. Oļena varētu lasīt vieslekcijas bakalaura, maģistra un doktora studiju programmā Tiesību zinātne, darboties kā recenzente RSU izdotajā zinātnisko rakstu žurnālā Socrates, turpināt darbu pie Latvijas-Ukrainas sadarbības projekta, ieskicē Juridiskās fakultātes docente Karina Palkova, iezīmējot Oļenas ekspertīzes lauku: no starptautiskajām tiesībām līdz aviācijai un kriminālistikai.
 
Taču, lai cik plašas iespējas pavērtos, savu nākotni Oļena tomēr saista ar Ukrainu. Šis laiks skaidri iezīmējis, cik stipra ir viņas tauta, un Oļena tic tās nākotnei. “Mēs neesam bēgļi, kas grib iekārtoties kādā Eiropas Savienības valstī. Mums ir cita situācija – esam izdzīti no mājām un pie pirmās iespējas noteikti tajās atgriezīsimies,” pārliecināta ir Oļena.