Anetes Kiseļevas pētījums. Meklējot vietu ģimenē: maskulinitātes (re)konstruēšana caur tēvotības pieredzēm
Īsumā par pētījumu
Sava maģistra darba pētījumā mēģināju ieraudzīt, ko tas nozīmē vīrietim – pirmo reizi kļūt par tēti. Proti, intervijās ar sešiem brīnišķīgiem latviešu tētiem es uzzināju, ar kādiem izaicinājumiem viņi sastapās sava bērna pirmajā dzīves gadā, adaptējoties savai jaunajai sociālajai lomai. Mēģināju saredzēt, kas ir tas, par ko viņi pārdzīvo, par ko viņiem kā tēviem un vīriešiem deg sirds un acis, kādas bija viņu gaidas pašiem pret sevi un kā tas beigās izskatījās realitātē.
Anete Kiseļeva RSU izlaiduma dienā
Kāpēc to ir svarīgi pētīt
Mēs esam raduši runāt par mammu kā par noklusējuma jeb standarta vecāku, uzskatot viņu un bērnu par tādu kā sabiedrības pamatvienību, kamēr tētis turpat vien blakus vai fonā kaut kur ir. Un tomēr arvien vairāk pētījumu rāda, cik liela nozīme ir tēvam un viņa iesaistei bērnu dzīvē, turklāt, kā izrādās, arī tēvi, iekāpjot jaunajā ampluā, piedzīvo dažādus izaicinājumus un arī viņiem nepieciešama palīdzīga roka, pat ja tā, visticamāk, bieži vien nemaz netiek lūgta. Ir svarīgi runāt par tēviem kā par pilnvērtīgiem savu bērnu vecākiem, kas šos bērnus nevis pieskata, kamēr mamma ir kaut kur izgājusi, bet gan patiešām audzina un veic tā dēvēto rūpju darbu savu bērnu dzīvē. Taču, lai tētis varētu no tiesas būt iesaistījies un klātesošs, ir jāizpildās virknei dažādu priekšnosacījumu, un, kā liecina manā maģistra darba pētījumā iegūtie dati, šeit bieži vien ar gribēšanu vien nepietiek.
Galvenie secinājumi
No vienas puses, mēs kā sabiedrība sagaidām, ka jaunie tēvi arvien vairāk iesaistīsies savu bērnu audzināšanā kā fiziski, tā emocionāli, taču, no otras puses, nekur nav pazudis izplatītais pieņēmums, ka vīrieša primārais uzdevums ģimenē ir pelnīt naudu un apgādāt jeb nest mājās medījumu. Tad nu šie tēvi meklē veidus, kā būt tēvam abās frontes pusēs. Kāds aiziet no darba un pavada pirmos mēnešus kopā ar savu jaundzimušo bērniņu un ģimeni, kāds cits pamet biroja krēslu un kļūst par rūdītu frīlanceri, kas strādā no mājām, lai redzētu meitu izaugam. Kāds cits savukārt ir spiests saskarties ar darba devēja neelastīgo attieksmi, kad runa ir par bērniņa vešanu pie ārsta, jo "kur tad ir mamma, kur vecmāmiņa?".
Kas ir ne mazāk interesanti, šie tēvi dažos gadījumos saskaras arī ar savu partneru jeb bērnu mammu pretestību. Proti, pašas mammas ne vienmēr ir gatavas vīrieti ielaist savā teritorijā, tad nu šie jaunie tēti iesaistās tādā kā teritorijas pārdalē un cenšas atrast veidus un laika sprīžus, kurus pavadīt divatā ar savu bērnu bez sievietes uzraugošās acs un vērtējuma. Turklāt, kā rāda citi šajā jomā veikti pētījumi: jo vairāk viņiem šādas iespējas tiek dotas, jo pārliecinātāki viņi jūtas par savām kā tēva prasmēm, turklāt tas nāk par labu kā bērnam, tā tētim un galu galā arī ģimenes labsajūtai kopumā.
