Antropoloģiskā lauka darba (ne)savienojamība ar pētniekam svarīgajām attiecībām. Pēta Klāvs Sedlenieks
(Re)Moving Ties vadošais pētnieks Klāvs Sedlenieks ir sociālantropologs, kurš, cita starpā, savā pētniecībā pievēršas tam, kā sociālantropologu darba mobilitāte – došanās ilgstošā lauka darbā – mijiedarbojas ar pētniekam svarīgām attiecībām. Savā pētījumā Klāvs uzsver, ka ilgtermiņa lauka darbs antropologu karjerā ir nozīmīga antropologa darba sastāvdaļa, kas ir ne tikai kā nozīmīgs pārejas rituāls, bet arī sniedz neatsveramus etnogrāfiskus datus. Tomēr, lai vai cik svarīga ir šī pieredze sociālantropoloģiskā darbā, tā ietekmei uz pētnieka personīgo dzīvi nav pievērsta pietiekami liela uzmanība.
Veicot daļēji strukturētas un nestrukturētas attālinātās intervijas ar sociālantropologiem no Eiropas un ASV, Klāvs secina, ka ilgtermiņa lauka darbam ir negatīva ietekme uz pētnieka personīgo dzīvi un cilvēcisku saišu veidošanu un uzturēšanu. Intervijās atklājās, ka lauka darbu bieži vien ir sarežģīti apvienot ar attiecību veidošanu vai ģimenes dzīves uzturēšanu. Lielākoties antropologi dodas lauka darbā vieni, atstājot partnerus mājās. Nereti šādās situācijās cieš pētnieka tuvās attiecības. Tādēļ antropologi dažkārt izvēlas veikt ilgtermiņa lauka darbu konkrētā vecumā un dzīves posmā. Piemēram, laikā, kad pētnieks vēl nav izveidojis ģimeni, ilgtermiņa lauka darbs šķiet daudz vieglāk realizējams un ar mazāku ietekmi uz personīgo dzīvi. Vēlāk, kad pētnieka dzīvē parādās nozīmīgas attiecības, tiek dota priekšroka īsākiem lauka darbiem, kas ietekmē arī antropologa metodoloģiskās izvēles.
Lai labāk atspoguļotu šos konfliktus, Klāvs piedāvā piemērus no antropologu stāstiem. Piemēram, Markuss piedalījies divos lauka pētījumos, kuru rezultātā izjuka partnerattiecības. Tāpēc Markuss ir izvēlējies vairs nepiedalīties ilgtermiņa lauka darbos un dod priekšroku īsākiem pētījumiem. Savukārt, Vuks ar nolūku izvēlas ilgtermiņa lauka darbu, kas atrodas viņa dzīves biedra tuvumā. Annika ir sadalījusi sava pētījuma laiku uz pusēm, lai varētu dažus mēnešus pavadīt ar ģimeni. Citreiz viņas partneris apciemo viņu pētījumu vietā, un viens no bērniem ir kopā ar Anniku. Viņa ir pārliecināta, ka nākotnē vairs nepiedalīsies ilgtermiņa lauka darbā. Visbeidzot, Džuzepe apprecējās doktorantūras studiju laikā, tad izšķīrās un vēlāk izveidoja jaunas attiecības, kurās viņam ir divi bērni, ar kuriem agrāk devās kopā uz pētījuma vietām. Šobrīd Džuzepe dzīvo ar citu partneri un ceļo, lai satiktu bērnus, kuri dzīvo blakus valstī.
Balstoties uz šiem stāstiem, Klāvs secina, ka ilgtermiņa lauka darba pētījumiem var būt negatīva ietekme uz sociālantropologu privāto dzīvi. Lai nezaudētu saikni ar sev tuvajiem cilvēkiem, it īpaši dzīves partneri, bērniem, pētniekiem ir jāpārdomā karjeras trajektorijas. Nereti vēlākos dzīves un karjeras posmos, antropologi izvēlas tādas pētījumu metodes, kuras neprasa ilgtermiņa prombūtni. Klāvs arī norāda, ka pētniecībā vēl joprojām pastāv patriarhāli uzskati, jo pārsvarā tieši sieviete ir tā, kura dodas līdzi vīrietim uz viņa pētījuma vietu. Noslēgumā Klāvs secina, ka informāciju par lauka darba pētījumu ietekmi uz antropologa personīgo dzīvi būtu nepieciešams iekļaut antropoloģisko metožu mācīšanas procesā.
