Asoc. prof. Ilze Grope – ārste, docētāja un dekāne
Kopš pagājušā gada 9. oktobra Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Tālākizglītības fakultātes dekāne ir asoc. prof. Ilze Grope. Viņa ir arī praktizējoša bērnu ārste (pediatre infektoloģe), RSU Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas rezidentūras procesu vadītāja, Latvijas Pediatru asociācijas prezidente, Latvijas Ārstu biedrības Izglītības komisijas un daudzu citu profesionālu darba grupu pārstāve.
Kā ir mainījusies jūsu ikdiena, kopš esat Tālākizglītības fakultātes dekāne?
Ir pieaugusi atbildības sajūta, darot šo darbu. Mans skats uz problēmām ir kļuvis plašāks. Es diezgan labi apzinājos, uz kādu amatu piesakos un ko es darīšu, tomēr ir atklājušies kaut kādi slēptie stūrīši – ir lietas, par kurām es nezināju, ka tās man būs jādara. Lai ļoti labi izdarītu šo darbu, būtu jāstrādā 24 stundas diennaktī.
Dekāna amatā ir ļoti daudz iespēju, ko darīt, un tagad es varu realizēt to, ko kādreiz esmu redzējusi no otras puses, strādājot slimnīcā ar rezidentiem un redzot trūkumus, kas ir slimnīcas sadarbībā ar universitāti. Jāsaka, man patīk tas darbs, ko daru. Ja būtu jānovērtē 10 ballu sistēmā, es teiktu – 10 balles.
Kas ir paveikts pa šo laiku?
Ir iesāktas vairākas jaunas lietas, un viena no tām ir regulāras tikšanās ar rezidentiem. Pārrunājam, kā viņi jūtas un kādi jautājumi ir risināmi. Veicam anonīmu anketēšanu, pēc tam tiekamies ar viņiem un atklātā sarunā izrunājam problēmas. Tas noteikti ļauj uzlabot vadības un studiju procesu.
Nākamais svarīgais process – tagad visas lekcijas rezidentiem ir pieejamas e-vidē, un arī jaunās lekcijas var klausīties attālināti, jo rezidentiem ir svarīgs katrs brīvais brīdis un ir būtiski, ka viņiem nav obligāti jābrauc uz RSU centrālo ēku klausīties lekcijas. Tomēr ir viens apmācību veids, kur es viņus visus vēlos redzēt, – tās ir uz pacienta problēmām orientētas diskusijas, kas notiek sešas reizes gadā. Šajās diskusijās konkrētas specialitātes rezidenti kopā ar savu studiju programmas vadītāju demonstrē pacientus ar variablām saslimšanām. Tas attīsta komunikācijas prasmi un spēju prezentēt, kā arī ne tikai medicīniskās iemaņas un domāšanu, bet arī drosmi stāties 600 cilvēku priekšā – stāstīt, jautāt un vadīt diskusiju. Tā mēs veicinām rezidentu izaugsmi un daudzpusīgu skatījumu uz problēmām, jo nekad nevienā konsīlijā nesapulcināsim vienkopus tik daudz speciālistu, kas par konkrēto pacientu runās katrs no sava skatupunkta. Vērtējums no rezidentu puses šīm diskusijām ir ļoti labs – 4,7 no 5 ballēm.
Mums ir ieviesta jauna, stimulējoša sistēma šim pasākumam – tie, kas ir aktīvi runātāji un jautātāji, šajā diskusijā dabū “zaļās kartes” – bonuskartes. Sakrājot tās pietiekamā daudzumā, rezidents iegūst iespēju doties Tālākizglītības fakultātes apmaksātā mācību braucienā ārpus Latvijas. Esam pārskatījuši mūsu fakultātes budžetu un palielinājuši rezidentu mācību braucieniem atvēlēto finansējumu. Es par to esmu ļoti priecīga, jo rezidentu mācību braucienus parasti neatbalsta ne farmācijas kompānijas, ne citas institūcijas, tāpēc ka rezidenti vēl nav pierādījuši sevi specialitātē.
Kā Tālākizglītības fakultātes dekānes amats saistīts ar citām jūsu profesionālās darbības sfērām?
Ja man prasītu, kas esmu, es nekad kā pirmo nenosauktu Tālākizglītības fakultātes dekānes amatu, kaut gan es ar to, protams, ļoti lepojos. Es vienmēr saku, ka es, pirmkārt, esmu bērnu ārste – tas man ir ļoti, ļoti svarīgi, jo tas ir darbs manam priekam. Finansiāli pilnīgi neizdevīga nodarbošanās, bet gandarījums, ko var iegūt, komunicējot ar mazajiem pacientiem, ir neizmērojams. Tas ir arī labs treniņš prātam, turklāt bērni dod stimulu un prieku dzīvei. Ja man ir jāsarindo pēc prioritātēm manas nodarbošanās, tad es teiktu – ārste, pasniedzēja un dekāne.
Man patīk, ka mans darbs nav vienmuļš un stagnējošs un ka es varu būt dažādās vietās un tikties ar dažādiem cilvēkiem. Man ir ārsta darbs, kas ir mans hobijs un prieks. Man ir studentu apmācība Pediatrijas katedrā. Studenti ir tie, no kuriem mācos optimismu – viņi visi ir priecīgi, viņiem patīk mācīties. Lai arī kāds būtu noskaņojums valstī, domājot par veselības aprūpes sistēmu, viņi ir pārliecināti, ka viss būs labi, viņi glābs dzīvības, un es cenšos būt kopā ar viņiem šajā dzīvības glābšanas procesā.
Darbs ar studentiem noteikti ļauj skatīties uz pasauli citādi, nekā tas būtu, ja es tikai ārstētu bērnus. Man ļoti patīk strādāt ar studentiem, līdz ar to mans dekāna amats zināmā mērā ir mīlestības darbs. Man ļoti svarīga ir mana augstskola, es lepojos, ka strādāju RSU, jo es uzskatu, ka šī ir labākā augstākās izglītības mācību iestāde Latvijā.
Es strādāju tādēļ, lai topošo ārstu izglītība būtu labāka, lai viņi labi justos, lai viņi mūsu valstī varētu sasniegt to, kas ir citās valstīs. Es ļoti negribētu, lai mūsu studenti šogad teiktu – ja nedabūšu vietu rezidentūrā, tad braukšu prom, bet teiktu – nevar būt, ka es nedabūšu vietu rezidentūru, jo es ļoti cenšos un cīnīšos, lai man šī vieta būtu. Es gribētu, lai rezidenti teiktu: es lepojos, ka es mācos RSU, un būšu ļoti labs ārsts.
Kā, jūsuprāt, laika gaitā ir mainījies students?
Studenti noteikti ir kļuvuši drosmīgāki, ar plašākām zināšanām, bet tas ir jāsaista arī ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām. Varbūt ir mazāks respekts pret pasniedzēju, taču noteikti ne visiem studentiem. Mūsdienu studentiem ir jāmācās skatīties uz visu plašāk, labāk jāpārzina tehnoloģijas, arī svešvalodas jāzina daudz labāk, un tas nav viegli. Pašlaik studenti ļoti daudz strādā paralēli mācībām. Jāsaka, mūsu laikā stresa un aizņemtības noteikti bija daudz mazāk.
Pašlaik ļoti aktuāls ir jautājums par studijām rezidentūrā. Ko jūs par to domājat?
Protams, būtu ļoti labi, ja visiem, kuri vēlas, būtu valsts budžeta vietas rezidentūrā. Bet es domāju, ka ne visi, kas pabeidz Medicīnas fakultāti, var būt ārsti, jo ne visi mīl cilvēkus, bet ārstam cilvēks ir jāmīl. Mūsu augstskola sniedz izglītību, kas ļauj darboties arī citās sfērās – mācīt, pētīt, vadīt. Mums ir vajadzīgi labi vadītāji ar medicīnisku izglītību, mums ir vajadzīgi pētnieki un pasniedzēji, arī farmācijas kompānijās vajadzīgi darbinieki. Ir daudz sfēru, kur ir vajadzīga mediķa izglītība un kur var strādāt mūsu absolventi. Lai ārstētu, ir jābūt Dieva dāvanai, un tā nav katram, un, protams, jābūt mīlestībai pret cilvēku. Ja to nav, tad labāk lai cilvēks ir pētnieks, nevis ārsts, kurš īsti nemīl savu darbu.
Protams, ideālais variants būtu, ja studenti rezidentūrā studētu tajā specialitātē, kas viņus tiešām interesē, nerēķinoties ar izdevīgumu. Diemžēl pieprasītākas ir specialitātes, kur var strādāt privātpraksē ar labu atalgojumu.
Kādi ir Tālākizglītības fakultātes nākotnes plāni?
Pašlaik ir Veselības ministrijas nostāja piesaistīt speciālistus reģionu slimnīcām, un pie tā pašlaik strādājam. Esam sākuši sarunas ar vairākām slimnīcām par to, kādi speciālisti viņiem ir vajadzīgi. Kad būs rezidentūras konkurss, priekšroka no ministrijas puses tiks dota tiem, kuri būs gatavi doties strādāt uz reģionālajām slimnīcām.
Tā kā RSU ir rezidentūras uzņemšanas noteikumi un mūsu studenti ļoti nopietni gatavojas rezidentūrai un krāj punktus, esam atraduši risinājumu – rezidentūrā tiks uzņemti studenti ar vislielāko punktu skaitu, kas būs gatavi doties uz reģioniem.
Manuprāt, valsts ļoti atbalsta tos rezidentus, kuri dosies uz reģionālajām slimnīcām, – viņiem rezidentūras laikā būs daudz lielāka alga, un uz slimnīcām viņi dosies tikai tad, kad būs pietiekami kvalificēti. Reģionālās slimnīcas domā par topošajiem speciālistiem – piedāvā dzīvesvietu, papildu apmācības, stipendijas.
Tālākizglītības fakultātes Kursu daļa strādā produktīvi, un tās darbības virzieni ir atkarīgi no klientu vēlmēm. Klientus aptaujājam, un viņu vēlmes cenšamies realizēt. Tiek izglītots 5000–6000 cilvēku gadā, kas ir ļoti liels skaits. Viņi šeit pilnveido savu profesionalitāti un iegūst papildu zināšanas. Gribētos šo virzienu vēl vairāk attīstīt un šo skaitli palielināt.
Šogad esam sākuši darbu sabiedrības tālākizglītības virzienā un plānojam to attīstīt tālāk. Mērķauditorija, ar ko sākam, ir bērnu vecāki un vecvecāki, piedāvājot viņiem lekcijas par uzturu, pirmo palīdzību, vakcināciju un veselīgu dzīvesveidu.
Otrs Kursu daļas darbības virziens būtu lielu, reģionālu konferenču organizēšana, nākot pretī reģioniem un aizvedot pie viņiem RSU speciālistus.
Turpinām attīstīt attālināto apmācību – kursus reģionu mediķiem, kad pasniedzēji atrodas Rīgā, bet apmācības notiek attālināti. Mediķi saņems visus mācību materiālus un sertifikātu par izglītību. Ieguvums būtu tas, ka Daugavpils vai Liepājas ārstiem nav jāmēro tālais ceļš uz Rīgu.
