Enerģiskā cīnītāja Māra Pilmane neaizmirst vēsturi un pārliecināti dodas uz mērķi

Anatomikumā viss sākas un beidzas ar profesori Māru Pilmani. Neizsmeļoša enerģija un darbīgums pāri visam. Smaidīga, stingra, enerģiska, ekspresīva, emocionāla. Darbā ar studentiem – godīga un tieša. Pēc vārda kabatā viņai nav jāmeklē. Daudz lasa, stāda savā dārzā augļu kokus par godu katram savam disertantam, audzē rozes, gana bites, auž un ir saimniece četriem kaķiem un Zolitūdes traģēdijā bojā gājušas sievietes Austrumeiropas vilcenei Dinai.

Savā dzīves pilnbriedā viņa cīnās par tiesībām adoptēt vienu no Latvijas pabērniem. Vieni no viņas baidās, citi ciena un nēsā uz rokām, bet profesorei pašai ir vienalga, ko citi par viņu domā, jo Māra Pilmane zina, ko un kāpēc dara, paturot prātā Raiņa teikto – Uzvarēs, kas nepadosies!.

​

Kas jūs pašlaik nodarbina?

Mūsu dēls ir izaudzis, viņam ir sava dzīve, taču mēs ar vīru esam spēka gados, un esam gatavi izaudzināt vēl kādu Latvijas bērnu. Pagājušajā gadā dabūjām adopcijas un aizbildniecības statusu, un pašlaik cīnāmies par kāda puisīša aizbildniecību. Tomēr jāsaka, ka tā gan ir lieta, kur izskatās, ka man jāpaļaujas uz augstākiem spēkiem.

Jūs pēc Zolitūdes traģēdijas esot pieņēmusi savā ģimenē suni...

Jā, tā ir Austrumeiropas vilcene Dina. Pēc traģēdijas Zolitūdē radio ziņoja par dzīvniekiem, kas palikuši bez saimniekiem, un dēls uzreiz man zvanīja un teica, ka mums kāds no tiem ir jāņem pie sevis. Sagaidījām dēlu no darba un braucām pakaļ sunim. Tur pie voljēra bija piesiets suns – nelaimes čupiņa. Kad atvedām Dinu pie sevis, suns uzreiz saprata, ka ir mājās. Tas viss, kas notika, mani tik dziļi aizkustināja, ka uzrakstīju Dinas dienasgrāmatu, kas tika publicēta žurnāla Medicus Bonus marta numurā.

Tas ir fantastiski, kā pilsētas suns atklāj pasauli, – kā ķer zaķi, brīnās un cīnās ar tauriņu un bitēm, jo nezina, kas tas ir, un izvilina no saimnieces kaulu pat nakts vidū... Mūsu mājā ir četri kaķi, un pagaidām noteicēja ir kaķene, kas pie mums dzīvo visilgāk, tomēr izskatās, ka šogad noskaidrosies, kas ir īstais saimnieks – tiks izmesta spalva, drīz būs cīņa...

Jums ir bites?

Jā, es esmu biškope. Mums ir 24 bišu saimes divās dravās. Tā ir dzimtas lieta. Manam tēvam bija 340 bišu saimes, viņš bija agronoms. Kamēr mani vienaudži darīja ko citu, man sešos no rīta bija jāceļas un pusnaktī gāju gulēt. Vajadzēja kārtīgi strādāt, taču tas mani norūdīja turpmākajai dzīvei.

Bites spietoja, krita mātes, un jācīnās ar bišu zagšanu... Bija arī skaistas lietas – kā bites dejo pie skrejas, kā lūdzas, plivinot spārniņus, lai tās pieņem stiprajā stropā, kad pašu saimes māte ir gājusi bojā. Šis lūgšanās process ilgst aptuveni dienu. Dabas norises ir fantastiskas! Ezis atnāk un apēd beigtās bites zem stropa. Parādās lapsa, aizripina ezi uz dīķi. Kad kažociņš ūdenī samircis, ezis atritinās, lapsa viņu izķeksē ārā un apēd, paliek tikai kažociņš, un tā tie tur ap dīķi mētājas...

Vai tagad, atskatoties pagātnē, nonākšanu Anatomijas un antropoloģijas institūtā uzskatāt par nejaušību vai loģisku dzīves pavērsienu?

Es nejaušībām neticu. Tas bija vienīgais lēmums dzīvē, ko es pati nepieņēmu. Nevarēju izšķirties starp morfoloģiju un pediatriju. Es esmu pediatre. Piecus skaistus gadus es nostrādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tad nāca divi piedāvājumi – palikt slimnīcā vai nākt uz institūtu, un es nevarēju izlemt tāpēc, ka man patika abas vietas. Tad es ļāvu, lai dzīve pati izlemj. Tā es nonācu institūtā.

Kāpēc medicīna?

Tāpēc, ka mans krusttēvs bija dakteris Jēkabs Nīmanis. Slavens bērnu ārsts. Es biju diezgan slimīgs bērns, un man iznāca ar viņu bieži tikties. Viņš man vienmēr teica: „Ej tikai uz medicīnu!” Un man tas šķita pats par sevi saprotams. Aizgāju uz Madonas 1. vidusskolu, kur pastiprināti mācīja bioloģiju un ķīmiju. Pēc tam atnācu uz Medicīnas institūtu (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), kur tajā gadā bija eksperimenta variants, bija jākārto tikai divi eksāmeni – bioloģija un ķīmija, un es tiku iekšā.

Man kā lauku meitenei pilsētas dzīve nepatika. Es no sirds to ienīdu. Mana dzimtā puse ir netālu no Virešiem, Gaujienas – Sinolē, ko savā laikā sauca par Siloni. Bet man bija savs mērķis, un es uz to gāju. Kursā es biju viena no labākajām. Studiju laikā gan es biju pelēka pele un attīstījos pēc tam. Tas ir modelis, kas nav nemaz tik slikts. Kā sūklis es ņēmu un ņēmu, un tad dodu atpakaļ.

Jums histoloģija jau studiju laikā bija tuva?

Jau pirmajā reizē, kad es 1. kursā apsēdos pie mikroskopa, man viss bija skaidrs. Tā ir tieša un godīga pasaule. Tur esi tikai tu un mikroskops. Audi visu pasaka, tu nekad nezini, kā viņi tev parādīsies. Es, protams, arī daudz mācījos. Daudzi baidās no histoloģijas, bet man audi nekad nav sagādājuši grūtības.

Jūs rakstāt anatomikuma vēsturi – piefiksējat visu, kas te notiek. Kad varētu sagaidīt grāmatu par anatomikumu?

Darbs turpinās, un tas vairāk notiek garajos ziemas vakaros. Būtiskākais ir pēdējo 20 gadu vēsture, kas aizmirstas visātrāk. Es kārtoju fotogrāfijas, pierakstu notikumus, vācu, apkopoju visu, kas ir bijis, ko katrs ir darījis, ko rakstījis, pētījis, studentu dullās izdarības, dažādus interesantus notikumus... Vispirms es krāju un kārtoju, un tad es rakstīšu.

Mani interesē vēsture, tāpat kā manam tētiņam. Kad braucu komandējumos, parasti palieku kādu dienu ilgāk un izpētu apkārtni, apskatu vēsturiskos objektus.

Es zinu savas dzimtas saknes līdz 17. gadsimtam. Pilmaņu uzvārds senigauņu valodā nozīmē 'bultas vīrs' jeb 'strēlnieks'. Mūsu dzimta divas reizes savulaik ir sacēlusies pret Gaujienas baronu Vulfu, kuram vairākas reizes iepatikās zemnieka uzceltā māja un kurš pavēlēja maniem senčiem doties prom no iekoptā īpašuma.

​

Kur mīt jūsu Dievs?

Tepat man blakus. Jo es piederu pie tiem, kas domā, ka Dievu var lūgt, arī sēžot uz gultas.

Kāpēc ir tik svarīgi organizēt pateicības dievkalpojumus tiem, kas savu ķermeni ziedojuši medicīnai?

Viņi ir pelnījuši cieņu. Šie cilvēki, kas sevi novēl, – tā ir visaugstākā žēlsirdības izpausme, bez kuras nevar iztikt! Tā ir augstāko morālo vērtību izpratne. Vēl 100 gadu studenti mācīsies no viņiem.

Kas paliek pēc cilvēka, kad viņš nomirst? Vai daļa cilvēka ir nemirstīga?

Paliek atmiņas. Tik vien dzīvojam, cik mūs atceras...

Kāds ir jūsu galvenais princips darbā ar studentiem?

Students ir apveltīts ar septiņām vai astoņām dziņām un maņām. Viņš perfekti jūt, vai tu pret viņu esi labs vai ne. Pie studenta nevari iet, falši smaidīdams. Tad grupa tevi nepieņems. Students var saprast vai nesaprast studiju vielu, jo būs tas, ko viņš pats pēc tam iemācīsies, taču svarīgākais ir attieksmes jautājums.

Studenti ir lieli bērni. Nedrīkst studentu sodīt, tāpēc ka tu nezini, kāpēc viņš tā ir darījis. Jāceļas pāri, un nedrīkst atriebties. Tomēr var sodīt, ja viņš ir rīkojies negodīgi. Tu drīksti pateikt, kas ir slikti, students saprot, bet nekad nedrīkst atriebties. Un nedrīkst apvainoties uz studentu! Tu viņam mēģini parādīt, kādam jābūt labam ārstam. Gan jau viņš izlobīs patiesību. Esi tas, pie kā students var pienākt!

Kad doktorants, kam esat vadījusi disertāciju, savu zinātniski pētniecisko darbu aizstāv, jūs savā dārzā iestādāt augļu koku. Kā radās šī ideja?

Man ir 19 aizstāvējušies. Katram par godu, kad viņš darbu ir aizstāvējis, es savā lauku mājas dārzā iestādu koku – ābeli vai plūmi. Man viņus gribas paturēt. Doktorants ir kā bērns. Tu ar viņu katru kopā pavadi 6 – 10 gadus, kamēr viņš raksta savu darbu. Doktorants un vadītājs – tās ir īpašas attiecības. Katra doktoranta panākums ir mans panākums. Tās ir attiecības visam mūžam.

Jūsu aizraušanās ir arī rozes. Jums droši vien ir rožu dārzs...

Jā! Rozes man ir dvēselei. Tās ir tikai man... Doktoranti man bieži dāvina rožu stādus.

Es mīlu vientulību. Man vajag zināmu vientulības devu. Es tad attīros. Patiesībā, man ļoti patīk vientulība. Saviem doktorantiem tad lūdzu, lai viņi man divas nedēļas nezvana, ja vien tas ir iespējams. Un tad es strādāju savā dārzā – ar rozēm, siltumnīcā. Es protu visus darbus. Ja vajag, es trimmerēju zāli un daru citus lauku darbus.

Viens no jūsu vaļaspriekiem ir aušana. Jums mājās ir stelles?

Jā, divas stelles. Aužu linu dvieļus, pārvalkus, aizkarus. Mans vīrs pat ir iestājies aušanas pulciņā, lai izprastu, kā uzvilkt audeklu. [Smejas.] Ir bijuši audumi, kuros esmu ieaudusi savas domas, visu savu mūžu...

​

Profesore Māra Pilmane tautastērpā ar pašas austajiem brunčiem 2013. gada novembrī Anatomijas un antropoloģijas institūtā Baltijas Morfologu VII konferencē.

Vai jūs lasāt dzeju?

Man patīk Ārija Elksne. Otrā vietā būtu fantastika. Es ļoti ātri lasu. Grāmatas ir mana vājība no sākta laika gala. Man tētis savā laikā mācīja, lai es lasu autobiogrāfijas. Tā es iepazinu Šveicaru, Čehovu, Akselu Munti... Bērnībā lasīju naktī gultā zem segas.

Jums ir svarīgi, ko citi par jums domā?

Godīgi, nē! Viena iemesla dēļ. Tikai es pati zinu, ko un kāpēc es esmu darījusi. Ja mani kāds apsūdz, tad godīgi man prasiet, un es atbildēšu. Kā var mani nosodīt, ja nezina manus iemeslus.

Vai pasaule pieder dullajiem?

Neapšaubāmi, pieder! Taču tam dullumam jābūt regulētam. Dullums nedrīkst darīt pāri citiem.

Daži fakti par Māru Pilmani

• Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore.
• RSU profesore.
• RSU Medicīnas fakultātes Morfoloģijas katedras vadītāja.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.
• Lasa studiju kursus embrioloģijā, histoloģijā un šūnu bioloģijā.
• Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) pabeigusi Pediatrijas fakultāti.
• 744 publikācijas; mācību grāmatas Medicīniskā embrioloģija autore u. c.
• Pašlaik zinātniskais darbs veltīts biomateriālu pētniecībai sadarbībā ar profesoru Andreju Skaģeru un RTU.
• 2010. RSU Gada balva.
• 2014. Jēkaba Prīmaņa balva par zinātnisko veikumu, anatomisko Anatomijas un antropoloģijas institūta eksponātu saglabāšanu un embrioloģijas ekspozīcijas izveidošanu.

No 1980. līdz 1994. gadam Māra Pilmane strādāja laikrakstā Padomju Mediķis par ārštata korespondenti. Publicējam viņas eseju Mainoties mainies, uz augšu!, kas rakstīta par godu Raiņa 120. jubilejai un publicēta Padomju Mediķa 1985. gada 3. oktobra numurā.

"Rainis – tas ir kaut kas mans. Bijis, esošs un paliekošs. Bijis – ne jau tanīs tālajās vidusskolas klasēs, kur mūsu literatūras skolotāja ar vienādi saldu smaidu uz lūpām un vienādu jūsmu balsī stāstīja par brāļiem Kaudzītēm, Indrāni, Griguli un Raini... Tāpat ne arī obligātajos dzejoļu krājumos, kuri bija jāizlasa un pēc tam "iekaltie gabali" jāatskaita bez aizķeršanās.

Rainis – tie ir ziemas vakari, kad aiz loga pār naksnīgiem sniegiem auļoja Zelta zirgs, mēness stari uz kluso zemi zvaigžņu gaismā izlēja Stikla kalnu, bet pie loga rūts klaudzināja Baltais tēvs un klusi skaitīja:

... zili stikli, zaļi ledi,

Vidū stinga dvēselīte...

Rudeni un ziemu Rainis pārvērta vasarā, bet cilvēka dvēseli viņš veda uz Sauli – caur Magones skumju pļavām, kur, katrai skarai pieduroties, liegi dzimtās zemes balsīs noskanēja rasas pilieni un katrā ceļā sastaptajā dižozolā laba vēlējumus nokraukšķināja krauklīši... Tā bijusī daļa.

Esošā un paliekošā daļa. No bērnības aizrautības uz jaunības nopietnību. Piemineklis pilsētas parkā, kam diendienā eju garām, un Raiņa vārdi, kurus atkārtoju brīžos, kad šaubu tārpi graužas sirdī un aizdomu suņi īdzīgi ņurd: Nepaveiksi, nepaspēsi...

– Kritīs, kas no mērķa vērsies,

Uzvarēs, kas nepadosies!

Pie manis vairs neciemojas kādreiz tuvie pasaku tēli un varoņi, jo tagad mans ceļš ir mana Lāčplēša taka un pašai jāatrod atslēga ļaužu jūrā tai Gaismas pilij, ko sauks par manu Darbu un dzīvi. Un, domājot par to, reizēm liekas, es dzirdu, kā Rainis no mūžības saka: "Tu parādies un topi nojaušams darbā. Cilvēce parādās un top nojaušams darbā. Cilvēce parādās un top nojaušama – tevī. Mainoties mainies uz augšu!""