Ergoterapeits veicina pacientu neatkarību un palīdz aizkavēt slimības progresēšanu

Sarunā Agnese stāsta par studijām, profesijas izvēli, ikdienas darbu un gandarījumu, ko tas sniedz.

Pastāstiet, lūdzu, par savu darbu! Kas jums tajā visvairāk patīk?

Kopš studiju programmas Ergoterapija absolvēšanas 2014. gadā strādāju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikā. Lielu daļu laika nostrādāju stacionārā Gaiļezers, taču pašlaik praktizēju stacionārā Biķernieki. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu savām profesionālajām gaitām izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. Akūtā posmā stacionārā rehabilitācijai ir cieša, pat nedalāma saikne ar medicīnu. Ikdienas darbs līdzās neirologiem, neiroķirurgiem, ķirurgiem un citu specialitāšu ārstiem ir sniedzis neatsveramas medicīniskās zināšanas.

Mūsu – rehabilitācijas speciālistu – ikdienas darbs ir neparedzams, dinamisks un mainīgs. Tas ir izaicinājums, kad jāspēj pielāgoties pārmaiņām un jābūt vēlmei mācīties.

Vēl viens iemesls, kāpēc strādāju slimnīcā, ir iespēja strādāt komandā, kura ir nevis formāla un teorētiska, bet reāla! Komandas darbs un rehabilitācija nav iespējama viena bez otra – ciešā sadarbībā strādā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti, fizioterapeiti, audiologopēdi, klīniskie psihologi, mākslas terapeiti, fizikālās māsas un citi speciālisti. Tā ir kā simbioze!

Šobrīd stacionārā Biķernieki strādāju ar pacientiem akūtā posmā ķirurģijas nodaļās, piemēram, ar pacientiem pēc amputācijas, uzsākot ergoterapiju neilgi pēc operācijas. Šiem pacientiem jāiemācās mainīt pozīciju gultā, apsēsties, nosēdēt, apģērbties, pārsēsties, pārvietoties ar kruķiem un ratiņkrēslā. Sniedzu viņiem rekomendācijas par mājas vides pielāgošanu un daudz ko citu. Vēl viens pakalpojums stacionārā Biķernieki ir rehabilitācija pacientiem subakūtā posmā, kas ir līdz sešiem mēnešiem pēc saslimšanas, piemēram, pēc insulta, ar muguras sāpēm, pēc lūzumiem, ar multiplo sklerozi u. c. Regulāri notiek komandas sapulces, kā arī vizītes kopā ar ārstiem, lai sekotu līdzi rehabilitācijas dinamikai.

Jūs esat arī RSU docētāja...

Jā, strādāju RSU par docētāju gan ar ergoterapijas, gan ar citu specialitāšu studentiem. Akadēmiskais darbs ļauj uzturēt un paaugstināt savu zināšanu un prasmju latiņu. Kad valstī tika izsludināta ārkārtas situācija, tika atceltas studijas klātienē, līdz ar to mācību process bija jānodrošina attālināti – tas bija izaicinājums, taču labi, ka RSU e-studijas jau pirms COVID-19 bija tāda platforma, kur ievietots gana daudz materiālu, piemēram, video lekcijas, tā ka atlika to tikai papildināt.

Pieļauju, ka ergoterapeita darbs ir ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski smags...

Lai arī iepriekš minēju, ka mani vilina dinamiska darba vide, tā var veicināt profesionālo izdegšanu, jo ir milzīgs informācijas apjoms, uzdevumu maiņa ik dienu, stress un liela atbildība. Taču svarīga ir izdegšanas profilakse. Es rūpīgi sekoju līdzi savai emocionālajai pašsajūtai. Man ir paveicies ar fantastiskiem kolēģiem, jo nepieciešamības gadījumā varu ar viņiem izrunāties, lai saņemtu atbalstu. Jāprot arī sabalansēt darbs ar atpūtu.

Kāpēc izvēlējāties studēt ergoterapiju?

Šobrīd izjūtu dziļu piederības sajūtu RSU, kā arī Latvijas Ergoterapeitu asociācijai, kas apvieno Latvijā absolvējušos un praktizējošos speciālistus. Ja vēlreiz man būtu iespēja izvēlēties sākt studijas, es savu izvēli nemainītu.

Ar ko jums palikušas prātā studijas RSU?

Studiju laiku atceros kā intensīvu un interesantu savas dzīves periodu.

Visvairāk patika tie studiju kursi, kuri bija praktiski, radoši un vairoja manu interesi par studiju procesu. Novērtēju mācībspēku stingrās prasības un augsto apgūstamo zināšanu latiņu.

Visas prakses vietas atceros ar zinošiem un prasīgiem vadītājiem, ko es ļoti novērtēju, jo tas man ļāvis būt tur, kur esmu tagad. Grūtākais laiks bija noslēdzošais pusgads ar bakalaura darba izstrādi, gatavošanos valsts eksāmenam, ņemot vērā darāmā darba apjomu un stresu, kas ir gandrīz katram studentam.

Kad es studēju, bija iespēja izmantot Erasmus apmaiņas programmu, kā arī iesaistīties dažādos starptautiskos projektos.

Kongresā Portugālē 2016. gadā. Agnese Kārkliņa – piektā no kreisās. Foto no privātā arhīva

Kādas RSU bija prakses un pētniecības iespējas?

1. kursā studenti dodas uz rehabilitācijas centriem, slimnīcām, kur strādā ergoterapeiti, lai redzētu, ko nozīmē darbs šajā profesijā. 2. kursā ir prakse pediatrijā. Pēc tam prakse turpinās gan 3., gan 4. kursā, paralēli notiekot studiju procesam universitātē. Prakšu jomas ir atšķirīgas: somatiskās saslimšanas, garīgās attīstības aizture, psihiatrija, pediatrija.

RSU nodrošina prakšu vietas, un studentiem ir iespēja to iziet Rīgā vai citur, tas atkarīgs no attiecīgajā studiju gadā piesaistītajiem docētājiem un prakšu vietu nodrošinātājiem.

Arī pie manis rudens semestrī praksē nāca studenti. Varu teikt, ka studentu atdeve mani iedvesmo un liek saprast, cik ļoti man patīk savs darbs un darbavieta, kurā strādāju!

Bakalaura studiju laikā mans pētnieciskais darbs bija saistīts ar bakalaura darba izstrādi, un tobrīd domāju, ka ar to mana iesaistīšanās pētniecībā beigsies, tomēr studijas maģistrantūrā pavēra plašāku redzeslauku un saveda kopā ar fantastiskiem pasniedzējiem, ar kuriem sadarbība turpinās arī pētniecībā.

Jāsaka, ka tiem, kuri grib, ir plašas iespējas iesaistīties pētnieciskajā darbā, jo universitātē ir Rehabilitoloģijas pētnieciskā laboratorija, kur var piedalīties kāda pētnieciskā projekta realizēšanā. Tāpat RSU darbojas studentu zinātniskais Rehabilitoloģijas pulciņš, kuru apmeklē visi motivētie ergoterapijas studenti.

Topošajiem un esošajiem studentiem svarīga ir komunikācija ar konkrētās jomas profesionāļiem, kas ar savu piemēru jauniešiem spēj parādīt profesijas iespējas, un ergoterapijā tās ir plašas, jo darbs notiek ar pacientiem visās vecuma grupās, sākot no bērniem un beidzot ar senioriem, izmantojot dažādas aktivitātes, kuras ir nozīmīgas, lai saglabātu un vairotu pacientu dzīves kvalitāti.