Ilggadējai RSU prof. Rūtai Carei zobārstniecība bijusi kā mūža aicinājums

Kā lauku meitene no Mazsalacas kļuva par izcilu zobārsti, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zobārstniecības fakultātes Zobu terapijas un mutes veselības katedras profesori un ilggadēju vadītāju, kas vainagojās ar Atzinības krusta par ieguldījumu zobārstniecības attīstībā un pētniecībā saņemšanu? Kādas rakstura īpašības nepieciešamas zobārstam, kādas grūtības jāpārvar un vai veiksme vienmēr bijusi blakus, jautājām Atzinības krusta kavalierei prof. Rūtai Carei.

No kreisās: Valsts prezidents Egils Levits un Atzinības krusta kavaliere – ilggadējā RSU Zobārstniecības fakultātes Zobu terapijas un mutes veselības katedras prof. Rūta Care. 2019. gada 18. novembris. Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Jūs 17 gadus vadījāt Stomatoloģijas fakultātes (tagad – Zobārstniecības) Terapeitiskās stomatoloģijas katedru (tagad – Zobu terapijas un mutes veselības katedra). No 1993. gada, kad Latvija tikko bija atguvusi neatkarību un pakāpeniski sākām apgūt Rietumu pieredzi, līdz pat 2011. gadam, kad bijām pilntiesīga demokrātiskās Eiropas valsts. Kuri izaicinājumi visspilgtāk palikuši atmiņā?

Sākums bija grūts, jo laikā, kad sāku vadīt katedru, atvērās priekškars uz Rietumiem, un mēs ieraudzījām, cik atpalikuši esam. Mūsu iekārtas un tehnoloģijas bija novecojušas. Reiz mūsu tehnisko nodrošinājumu novērtēt atbrauca pārstāvji no Pasaules Veselības organizācijas vācu profesora Elmāra Šmalca vadībā, un viņi uzrakstīja secinājumu, ka šī tehnika ir bīstama gan pacientu, gan ārstu dzīvībai. Taču finansējuma, lai iegādātos un apgūtu piemērotu aprīkojumu, tehnoloģiju un materiālus, nebija. Toreiz pirmie, kas mūs atbalstīja, bija ārzemju latvieši – ārsti. Pēc pirmā Latviešu ārstu kongresa izveidojās labs kontakts ar Ūmeo Universitātes Zviedrijā profesoru Jēranu Annerutu (Göran Annerut), kura sieva Ingrīda bija zobārste. Ar mūsu izpalīdzīgo tautiešu palīdzību katedra saņēma astoņas renovētas un savam laikam atbilstošas zobārstniecības iekārtas studiju vajadzībām. Kolēģi arī palīdzēja to apgūt docētājiem, kuri vēlāk mācīja studentus, jo arī mums tas viss bija kas jauns.

Ar dažādām tehnoloģijām un materiāliem ļoti palīdzēja Kanādas ārsti, kuri brauca pie mums lasīt lekcijas, atveda materiālus, instrumentus un mācīja ar tiem strādāt. Toreiz studenti ļoti priecājās kopā ar mums par visiem jauninājumiem. ASV latviešu ārsti mums uzdāvināja 100 tūkstošus dolāru, par kuriem sadarbībā ar Sorosa fondu nopirkām modernas fantomu iekārtas studentu pirmsklīniskajai apmācībai, ar kādām klīnikā ārstē guļošos pacientus. Kontakti ar Zviedriju, Vāciju, ASV un citām valstīm deva iespēju RSU docētājiem braukt mācīties.

Jaunās prasmes, tehnika un materiāli deva iespēju pirmajiem RSU uzņemt ārvalstu studentus. Atceros, ka pirmā grupa Zobārstniecības fakultātē bija deviņi puiši, kuri pārsvarā bija no Libānas, un mēs spējām nodrošināt Eiropas līmeņa izglītību topošajiem ārvalstu zobārstiem.

Cits spilgts izaicinājums bija pētniecības attīstība. Man ir bijuši 13 doktoranti, kas veido katedras docētāju kodolu. Vēl tagad man ar saviem doktorantiem ir sirsnīgas attiecības. Turklāt pētniecība nodrošina zinātniskās publikācijas starptautiskos žurnālos, kas bieži vien tiek panākts ar ārvalstu partneru palīdzību, jo rinda uz publikāciju bieži vien ir gara un tajā gaida daudzi spēcīgi zinātnieki.

Visu savas akadēmiskās karjeras laiku strādāju arī par bērnu zobārsti. Pirmā bērnu zobārstniecībā ieviesu narkozi. Es izveidoju bērnu zobārstniecības nodaļu, kurai tagad ir atvēlēts vesels stāvs. Ilgus gadus biju RSU Stomatoloģijas institūta Terapeitiskās stomatoloģijas klīnikas vadītāja.

Kas raksturo labu zobārstu?

Viņam jābūt zinātkāram, jāinteresējas par jauno, kas ienāk zobārstniecībā, un jāmīl sava profesija. Zobārstniecībā gan tehnoloģijas, gan materiāli ātri mainās, tāpēc viss ātri jāapgūst.

Kā atšķiras 20. gadsimta 90. gadu sākuma students no tiem jauniešiem, kas pašlaik studē?

Iespējams, ka toreiz students bija emocionālāks un varbūt nedaudz naivāks. Jaunais zobārstniecībā nebija tikai dažādu tehnoloģiju un materiālu pakāpeniska nomaiņa, bet pēkšņa sistēmas un, varētu pat teikt, daudzu gadu desmitu nomaiņa īsā laika periodā. Šodienas students ir salīdzinoši mērķtiecīgāks, viņš skaidri zina, ko grib. 

2015. gada 15. oktobrī prof. Rūtai Carei tika pasniegta Kārļa Barona balva, kas tiek piešķirta par ieguldījumu praktiskajā zobārstniecībā, zinātnē, pedagoģijā un Latvijas Sarkanā Krusta darbībā

Vai zobārstiem ir liela konkurence?

Lauku novados zobārsti ir ļoti pieprasīti, jo zemās iedzīvotāju maksātspējas dēļ bieži nav rentabli atvērt praksi, tādēļ ka nebūs iespējams atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Savukārt Rīgā ir spēcīga konkurence, dažas prakses pacientu trūkuma dēļ tiek aizvērtas. Privātprakses atvēršana ir dārga, jo aprīkojums un izmantojamie materiāli maksā lielu naudu. Daļa zobārstu aizbrauc uz ārzemēm – Somiju, Vāciju, Angliju u. c. Jāsaka, darbu ārvalstīs uzreiz nevar sākt, jo vispirms jāiegūst sertifikāts un jāpierāda sava varēšana, tāpēc mūsējie sākumā bieži strādā vietējo zobārstu uzraudzībā, bet ar laiku veiksmīgi iekārtojas, jo RSU Zobārstniecības fakultāte viņus ir labi sagatavojusi.

Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz zobārstniecībai?

Mana tēva brālis bija beidzis LU un izmācījies par zobārstu. Studēt viņš sāka pirms kara, bet turpināja 20. gadsimta 50. gados. Atceros, ka tieši onkuļa profesija mani stipri ieinteresēja. Vidusskolas laikā pēc 9. un 10. klases katru gadu aptuveni pusotru mēnesi strādāju pie vietējā zobārsta Mazsalacas ambulancē, jo šajā skaistajā Latvijas mazpilsētā pavadīju bērnību. Sākumā veicu dažādus mazos darbiņus, bet ar laiku man atļāva sajaukt kādu oderi vai plombi un parādīja, kā jāsterilizē instrumenti. 

Lai gan vecāki ierosināja vairākas iespējamās nākotnes profesijas – mamma pieminēja Medicīnas fakultāti, tētis runāja par Politehnisko institūtu (tagad – RTU) – es biju pietiekami spītīga un izvēlējos zobārstniecību. Vidusskolu pabeidzu ar zelta medaļu. Līdz tam laikam augstskolā bija noteikums, ka zelta medaļniekiem eksāmeni nav jākārto, taču mēnesi pirms iestāšanās eksāmeniem Stomatoloģijas fakultātē šo nosacījumu atcēla. No vienas puses, tas, protams, bija šoks, bet, no otras, es biju pietiekami mērķtiecīga un pārliecināta par savu izvēli, lai izvēlēto ceļu turpinātu. Iesniedzu dokumentus toreizējā Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Stomatoloģijas fakultātē un visus eksāmenus nokārtoju teicami. Bija liels konkurss – astoņi pretendenti uz vienu vietu. Atceros, kā profesors Vladislavs Korzāns pienāca pie manis un pajautāja, vai esmu tā meitene medaļniece, un tad smaidīdams noteica: "Es jūtu jums līdzi, ka jākārto eksāmeni." Toreiz profesors vēl bija prorektors, bet pēc gada kļuva par institūta rektoru un ieņēma šo amatu līdz pat 1992. gadam.

No kreisās: prof. Rūta Care un pašreizējā Zobārstniecības fakultātes Ortodontijas katedras prof. Ilga Urtāne 1994. vai 1995. gadā. Foto no RSU Stomatoloģijas institūta arhīva

Ar laiku sākāt strādāt par docētāju…

Mans vīrs studēja aspirantūrā Rīgā, un viņš bija izlasījis, ka notiek uzņemšana klīniskajā ordinatūrā, ko varētu salīdzināt ar mūsdienu rezidentūru. Sākumā negribēju tur stāties, tomēr beigu beigās vīrs mani pierunāja. Veiksmīgi izturēt iestāšanās konkursu palīdzēja darba stāžs, kas citiem kandidātiem nebija. Tādējādi 1968. gadā, kā saka, atjaunoju savas attiecības ar Rīgas Medicīnas institūtu.

Man atkal "paveicās" ar disertācijas aizstāvēšanu, jo neilgi pirms aizstāvēšanās tika likvidētas reģionālās padomes un aizstāvēt disertāciju man kā vienai no pirmajām bija jābrauc uz Maskavu. Viss beidzās veiksmīgi, un es sāku strādāt par docētāju.

Ja visu sevi velta tikai darbam, nereti draud izdegšanas risks. No tā izvairīties palīdz dažādas brīvā laika nodarbes. Kuri bija un ir joprojām jūsu vaļasprieki?

Pirmkārt, lasīšana. Man ļoti patīk grāmatas! Otrkārt, abi ar vīru esam lieli teātra un operas mīļotāji. Mums ir abonements Nacionālajā un Dailes teātrī. Operā cenšamies noskatīties visu jaunāko. Treškārt, mana sirdslieta ir dārzs. Mums Gaujā ir neliela vasarnīca, kur audzēju ziedus un dažādus augus.

Joprojām ar baudu dzīvoju ļoti interesantu mūžu. Es daudz esmu paveikusi, daudzus jaunos speciālistus izaudzinājusi un daudziem mazajiem un lielajiem pacientiem palīdzējusi. Pašlaik, esot pensijā, varu izbaudīt brīvo laiku un nodarboties ar to, ko sirds tajā vai citā brīdī vēlas.