Kā epidēmija ietekmē sabiedrības veselību

Lai uzzinātu vairāk par projetka gaitu, tā laikā īstenoto pētījumu devumu sabiedrībai un RSU iesaisti koronavīrusa ietekmes apkarošanā, aicinājām projekta vadītāju uz sarunu.

Kā radās ideja, un kā izdevās īsā laikā sagatavot tik apjomīga un visas sabiedrības vecuma grupas aptveroša projekta pieteikumu?

Varētu teikt, ka šis projekts tika būvēts it kā no otras puses. Bija nevis kopējā tēma, kurai būtu nepieciešams izstrādāt apakšprojektus vai sadaļas, bet gaisā virmoja vairāku sabiedrības veselības jomas apjomīgu pētījumu idejas, kurām trūka finansējuma. Piemēram, vairāki ārvalstu partneri bija vērsušies pie mūsu kolēģiem – profesores Guntas Lazdānes, profesora Elmāra Rancāna un vadošās pētnieces Ievas Reines – ar aicinājumu īstenot pētījumus COVID-19 kontekstā. Valsts pētījumu programma bija kā kulaks uz acs – tā nāca īstajā brīdī, palīdzēja kolēģiem pieņemt pozitīvus lēmumus un atsaukties starptautisko partneru aicinājumiem, kā arī sniedza iespēju iecerētos pētījumus paplašināt un piemērot specifiski Latvijas situācijas izpētei.   

Profesores Guntas Lazdānes vadībā tiek īstenots pētījums par vīrusa ietekmi uz seksuāli reproduktīvo veselību, profesors Elmārs Rancāns vada, kā mēs sakām, darba paku, lai izpētītu COVID-19 ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, vadošā pētniece Ieva Reine analizē epidēmijas ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju grupām vecumā virs 50 gadiem. Mēs pievienojām vēl divas pētījumu jomas jeb darba pakas. Vienā no tām tiek pētīta vīrusa ietekme uz bērnu veselību un dzīves kvalitāti, un to vada profesore Dace Gardovska, bet otrajā tiek vērtēta COVID-19 kopējā ietekme uz veselības aprūpi, un to vada profesore Anita Villeruša. Tādejādi esam panākuši, ka mūsu projekts kopumā aptver visas sabiedrības vecuma grupas jeb visu sabiedrību.

Kā jūs raksturotu projekta zinātniskos un praktiskos ieguvumus?

Projekts tiek īstenots no šā gada 1. jūlija līdz 31. decembrim, un, kā jau zinātnisks projekts, tas noslēgsies ar zinātniskām publikācijām un pētījumu gala ziņojumiem. Tomēr veselības ministrija, kas ir līdzatbildīga par šīs Valsts pētījumu programmas ieviešanu, ir mums uzdevusi papildu sasniedzamos mērķus. Mums ir jāizstrādā rekomendācijas un vadlīnijas atbilstīgi pētījumu tēmām un balstoties uz sasniegtajiem rezultātiem. Piemērām, jau tagad zinām, ka arī ārpus krīzes apstākļiem Latvijā nav nodrošināta pietiekama valsts apmaksāta psiholoģiskā palīdzība. Nesen tādu sāka saņemt onkoloģiskie pacienti, tādu saņem pacienti paliatīvajā aprūpē. Tomēr, ja cilvēkam nav tik nopietnu saslimšanu, faktiski katram dzīvē vismaz reizi izveidojas situācijas, kurās akūti nepieciešams psiholoģiskais atbalsts. Ne katram ir pa kabatai apmaksāt psihoterapeitu pakalpojumus, un krīzes situācijā šāda nepieciešamība ievērojami palielinās. Turklāt pētījumi liecina, ka psihiskās veselības traucējumi ir tie, kas, piemēram, dod visilgākās darba nespējas lapas. Ar lauztu kāju slimības lapa ir varbūt uz mēnesi, bet, piemēram, ar klīnisku depresiju slimības lapas mēdz būt pusgadu ilgas vai pat ilgākas. Tātad tas atstāj milzu iespaidu uz tautsaimniecību un veselības aprūpi kopumā.

Pandēmijas saasinājuma laikā nebija pieejami gandrīz nekādi klātienes plānveida medicīniskie pakalpojumi, tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība. Vai pētāt, kā tas ietekmēja sabiedrību?

Noteikti. Svarīgi saprast, kā tas ietekmēja īpaši ar hroniskām saslimšanām sirgstošus pacientus – vai ievērojami palielinājās akūto gadījumu skaits un hospitalizācija, vai pieauga ātrās palīdzības izsaukumu apjoms. Daudzas veselības aprūpes iestādes un veselības aprūpes profesionāļi ārkārtas situācijas laikā sāka piedāvāt attālinātās konsultācijas individuāli. Te jāatceras, ka hroniskie slimnieki biežāk ir vecāka gadagājuma iedzīvotāji. Internets bieži nav pieejams, vai arī seniori nemāk ar to apieties, un līdz ar to saruna ar ārstu tiešsaistē nav iespējama. Ko darīt cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām, kuriem attālinātie pakalpojumi nav pieejami? Turklāt ne jau visi veselības aprūpes pakalpojumi ir iespējami un veicami attālinātā veidā. Piemēram, cilvēkam ar kardiostimulatoru tā darbību nekādi nevar pārbaudīt attālināti. Citā apakšprojektā pētām, vai krīzes laikā bija pieejami aborti, ģimenes plānošanas, teiksim, kontracepcijas līdzekļi.

Loģiski, ka sabiedrībai nepietiek vien ar secinājumiem, bet ir nepieciešamas arī ekspertu rekomendācijas, ko darīt! Tādas noslēgumā iesniegsim Veselības ministrijai, lai ministrija varētu pieņemt uz zinātniskiem pētījumiem balstītus lēmumus COVID-19 otrā viļņa un citu nākotnes ārkārtas situāciju pārvarēšanai.  

Kādas pētījumu metodes izmantojat?

Notiek gan kvantitatīvo, gan kvalitatīvo primāro datu vākšana, kura tiek īstenota iedzīvotāju un veselības aprūpes darbinieku tiešsaistes aptauju veidā, kā arī īstenojot padziļinātās intervijas un fokusgrupu diskusijas ar dažādu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem, senioriem, sievietēm, kuras dzemdēja ārkārtas situācijas laikā, ar COVID-19 saslimušo bērnu vecākiem u. tml., un ar jomas ekspertiem, veselības aprūpes iestāžu vadītājiem un darbiniekiem, atbildīgo valsts institūciju pārstāvjiem.

Veicam arī sekundāro datu atlasi un apstrādi. Mēs tos iegūstam no Nacionālā veselības dienesta un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta reģistriem. Tur pieejami dati, piemēram, par izsaukumu vai hospitalizācijas gadījumu skaitu.

Vēl viena metode ir normatīvo aktu analīze. Veselības ministrija ir pasūtījusi katastrofu medicīnas sistēmas izvērtējumu. Cik tā veiksmīgi reaģēja uz krīzes situāciju? Tiek vērtēta arī pacientu tiesību bāze. Vai ar šiem ierobežojumiem, ko piedzīvojām ārkārtas situācijas laikā un ko mums nākas ievērot joprojām, tiek vai netiek pārkāptas cilvēktiesības?

Protams, vācam arī starptautiska mēroga zinātnisko literatūru un salīdzinām Latvijas pieredzi ar secinājumiem, kurus izdarījuši ārvalstu kolēģi par COVID-19 izraisīto situāciju viņu pārstāvētajās valstīs.

Kāda ir komanda, un ko esat paspējuši paveikt?

Esam vairāk nekā septiņdesmit cilvēku komanda no trim augstskolām. Līdzās RSU, kas ir šā projekta vadošais ieviesējs, aktivitāšu īstenošanā piedalās arī Latvijas Universitāte un Banku augstskola. Projekta īstenošanā iesaistīti gan profesori, gan pētnieki bez zinātniskā grāda, gan dažādu līmeņu studiju programmās studējošie. Studējošo iesaiste pētniecībā bija viens no šīs Valsts pētījumu programmas nosacījumiem, ko vērtēju ļoti pozitīvi. Mūsu projektā strādā vairāk nekā divdesmit studējošie. Atzīšos, ka tik īsā laikā noorganizēt un koordinēt tik lielu komandu nav viegli, taču šie kolēģi bija viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem, kādēļ atsaucos aicinājumam uzņemties šā projekta vadību. Mūsu projekta darbinieki ir izcili savas jomas eksperti, kuru entuziasmu, darbaspējas un personības īpašības patiesi apbrīnoju. Ar šiem cilvēkiem, kā saka, es būtu droša doties arī kaujas laukā.

Projekts sākās 1. jūlijā, tagad ir augusta sākums, un mēneša laikā ir izdarīts, es teiktu, nenormāls darba apjoms. Visiem pētījumiem ir izstrādāts dizains, atlase, pētnieciskie instrumenti, sagatavoti pētījumu protokoli, panākti nepieciešamie saskaņojumi ar iesaistītajām institūcijām un organizācijām, visiem pētījumiem ir saņemti ētikas komitejas atzinumi, iniciētas nepieciešamo resursu iepirkumu procedūras. Cilvēki ir atcēluši savus atvaļinājumus, un visas darba pakas jau ir sākušas lauka darbu – aktīvi norisinās datu vākšana tiešsaistes aptaujās, tiek veiktas un transkribētas padziļinātās intervijas. Ir savākts ievērojams zinātniskās literatūras apjoms.

Septembra otrajā pusē norisināsies lielāka iekšējā sanāksme, kurā visu darba paku vadītāji un pētnieki vērtēs, cik tālu esam tikuši. Tas, iespējams, būs pirmais posms, kad sabiedrībai ziņosim par sākotnējiem rezultātiem.

Pandēmija nav beigusies. Ko darīt, ja nāk COVID otrais vilnis? Vai pētījums palīdzēs?

Domāju, ka jā. Tam veltīts mūsu projekts. Tomēr mūsu pētījumi nav stāsts tikai par COVID-19, bet par krīzes situācijām vispār: ja atkal ir kāda neraža, tad ko darīt citādāk? Būs gatavs algoritms, ko nākamreiz izmantot. Skaidrs, ka arī nākotnē būs epidēmijas un pandēmijas. Dabā mikroorganismos notiek mutācijas, tās pārvar sugu robežas, dzīviem organismiem ir spēja mainīties, tāpēc mums jāspēj būt modriem un pielāgoties. Mums jābūt gataviem gan iespējamajam COVID-19 otrajam vilnim, gan citai iespējamai epidēmijai vai pandēmijai nākotnē.