Māris Andžāns: Pētniekam vienmēr ir jāiet uz priekšu!

Katram zinātniekam ir savs iemesls, kas novirzījis uz izaicinājumiem piesātinātās pētniecības takas. Kādam tas ir bijis bērnības sapnis, kādam mērķis mūža garumā, bet kādam neplānots gadījums, kas pievērsis zinātnei.

Kā sākās jūsu un pētniecības attiecības?

Esmu RSU studējis bakalauros, turpināju maģistrantūrā un doktorantūrā. Tātad RSU īsteni ir mana universitāte, jo šeit esmu mācījies visos trijos līmeņos līdz pat doktora disertācijas aizstāvēšanai. Varētu teikt, ka bakalauros arī iesākās mana pētniecība. Toreiz notika studentu zinātniskā konference, kurā mans docētājs aicināja piedalīties. Kopš tā laika esmu pārliecināts, ka tieši docētājam ir izšķirošā loma, lai iesaistītu un ieinteresētu jauno studentu pētniecībā.

Plašāk pētniecībā iesaistījos doktorantūrā, kur tā ir daļa no kopējiem studiju pienākumiem. Par disertācijas tēmu ir jāraksta publikācijas, jāpiedalās zinātniskajās konferencēs. Tēma bija Baltijas valstu drošība teorētiskā ietvarā un starptautiskā kontekstā, kas joprojām mani īpaši interesē un, varētu teikt, ir gan darbs, gan vaļasprieks. Starptautiskajā sistēmā viss ir savstarpēji saistīts, vai tas notiek Vašingtonā, Maskavā, Briselē vai Pekinā. Tas tādā vai citādā veidā ietekmē mūs, turklāt drošībai nav tikai militāra izpratne. Tas ir daudz plašāks jēdziens – ekonomisks, politisks, sabiedrisks, ekoloģisks u. c. Laikā, kad studēju doktorantūrā, mani ikdienas pienākumi nebija saistīti ar docēšanu un pētniecību, tādēļ disertāciju rakstīju tādā kā hobija līmenī. Tomēr drīz vien, 2016. gadā, man radās iespēja sākt strādāt RSU. Iesākumā vadīju vienu maģistra programmu, tai sekoja vēl citas studiju programmas. Tajā paša laikā sāku ikdienā nodarboties ar pētniecību RSU un Latvijas Ārpolitikas institūtā, ar kuriem pašlaik mana dzīve ir ļoti cieši saistīta.

Ko šobrīd pētāt?

Manas galvenās pētniecības intereses joprojām ir starptautiskā drošība un Latvijas vieta tajā, tomēr no kūkas nevar nolasīt tikai ķiršus. Ir arī citi pētījumi, kuri bieži vien nav mazāk saistoši. Šobrīd universitātē ir diezgan pamatīgs zinātnisko projektu uzrāviens, kurā iesaistīts esmu arī es. Viens no manis vadītajiem ir Valsts pētījumu programmas projekts par vērtībām darbībā. Sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu mūsu uzdevums ir noskaidrot, kā ES normas, likumdošana un idejas ietekmē pilsonisko sabiedrību Latvijā.

Esmu iesaistīts divos ar COVID-19 ietekmes izpēti saistītos pētījumos. Viens – reCOVery-LV – ir par to, kā Latvijai veiksmīgāk atgūties pēc sākotnējās krīzes. Šajā pētījumā analizēju politisko un ar to cieši saistīto ekonomisko situāciju pasaules lielākajā ekonomikā – ASV. Iepriekšējā studiju gadā gandrīz pusgadu pavadīju ASV kā Fulbraita viespētnieks Džonsa Hopkinsa Universitātē, tādēļ man ir pieredze, kuru varu izmantot. Cita projekta, kura nosaukums ir Dzīve ar COVID, ietvaros pētu Latvijas ārējo stratēģisko komunikāciju un tās efektus ārvalstīs.

Vēl ir viens RSU iekšējais grants par gribu aizsargāt valsti. Kāpēc iedzīvotāji Latvijā vēlas vai nevēlas aizsargāt savu valsti? Līdzšinējie pētījumi liecina, ka Igaunijā cilvēki vairāk gatavi aizsargāt valsti nekā Latvijā. Kādi ir iemesli un rādītāji? Šobrīd mēs sākam padziļinātāku pētījumu, un īstenosim to gadu.

Ja reiz starptautiskā drošība ir jūsu pētniecības pamattēma un aicinājums, nevaru nepajautāt, kādi ir šodienas drošības politikas izaicinājumi.

Krievija ir un paliek tur, kur tā ir. Jārēķinās, ka būtiskas izmaiņas ir maz ticamas, pat neskatoties uz to, kas un kad nāks pēc Putina. Mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Tas nav jautājums tikai par militāriem draudiem, kas šobrīd ir maz ticami, bet kurus tomēr pilnībā nevar aizmirst. Vēsture ir pilna ar piemēriem, ka nedrīkst nenovērtēt nevienu no teorētiskajiem un potenciālajiem pretiniekiem.

Pašlaik, protams, aktuāls ir Baltkrievijas jautājums. Mūsu kaimiņvalstī cilvēki iziet ielās, un tikai tādēļ drošības spēki pret viņiem vēršas ar brutālu vardarbību. Iespējams, ka kādā brīdī militāri iejaucas Krievija. Baltkrievija ir tuvāk nekā Ukraina, kur konflikts aizsākās jau 2013. gada beigās. Atceramies, ka Ukrainā bija reāls karš un mazākā intensitātē tas joprojām turpinās. Ja attīstās kāds īpaši negatīvs scenārijs un karadarbība sākas mūsu robežu tuvumā, tad mums ir jābūt ļoti satrauktiem, jo ir iespējamas arī kādas provokācijas. Lukašenko vairākkārt ir runājis par dažādiem iedomātiem draudiem no NATO.

Konfrontācija turpinās, un, kā redzam, dažādām valstīm ir dažādi viedokļi, arī ES ietvaros. Turklāt konfrontācija bieži ir ne tikai militāra vai ekonomiska, jo nepārtraukti uzbrukumi notiek kibertelpā un informācijas telpā. Kopumā var teikt, ka pasaule ir un paliek nemierīga. Mūsdienās vienlaikus notiek vairāki desmiti bruņotu konfliktu. Visvairāk izceļas Āfrikas kontinents un Tuvie Austrumi. Pirms Gruzijas un Ukrainas kariem mēs visi domājām, ka Eiropa ir miera osta, bet šodienas notikumi liecina, ka tā tomēr nav.

Kas jūs saista pētniecībā? Kādām jābūt rakstura īpašībām?

Noteikti ir jāpatīk tas, ko dara. Mani vienmēr ir interesējusi vēsture, ģeogrāfija, valodas un politika. Pētniecība ir iespēja radīt jaunas zināšanas un dalīties ar citiem. Mēs Eiropas studiju fakultātē esam spēcīgi zināšanu izplatīšanā, komentējam starptautiskos notikumus, skaidrojot tos sabiedrībai. Mums ir jābūt gataviem tam, kas notiks vai varētu notikt. Ir jābūt sapratnei, kā mūs var ietekmēt gan Baltkrievijas notikumi, gan ASV prezidenta vēlēšanas, Krievijas reģionālās vēlēšanas un citi procesi un kādas tiem varētu būt sekas ekonomikas, politikas, militārajā vai citās jomās.

Pētniecība ir brīvība. RSU mēs varam lepoties ar pilnīgu akadēmisko brīvību. Ir viedokļu daudzveidība un iespēja brīvi docēt, piedalīties pašmāju un starptautiskajās konferencēs, kā arī pētīt ārvalstu pieredzi.

Kādas ir trīs svarīgākās pētniekam nepieciešamās īpašības?

Pacietība, jo lietas reti kad attīstās tik ātri, kā gribētos. Augstas darba spējas. Un vēl uzstājība. Vienmēr ir jāiet uz priekšu!