Māszinību students Arturs Jirgensons Covid-19 pacientus redz katrā maiņā

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) māszinību students Arturs Jirgensons plāno iestāties Medicīnas fakultātē un grib kļūt par izcilu ārstu. Kopš pagājušā gada jūnija viņš strādā par sanitāru Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā, kur viņa galvenie pienākumi ir saistīti ar pacientu aprūpi - ēdināšana, mazgāšana, grozīšana pret izgulējumiem, kā arī cita veida palīdzība pacientam un māsām.

Arturs pirms savas dežūras Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā. Foto no privātā arhīva

Kad pienāk dežūras beigas, ar kādām domām un sajūtām tā beidzas?

Mana maiņa ir 24 stundas gara. Pēc dežūras, izejot pa slimnīcas durvīm, mēdz parādīties milzīgs enerģijas vilnis kopā ar gandarījumu, ka, neskatoties uz grūto darbu, sāpošajām kājām un lielo slodzi, esmu paveicis kaut ko ļoti nozīmīgu. Esmu palīdzējis pacientiem, kuriem mēs, slimnīcas darbinieki, esam vienīgie, kas spēj palīdzēt grūtajā brīdī. Tā ka domas ir dažādas: no "labs darbs ir paveikts!" līdz "beidzot maiņa ir beigusies!".

Kas ir grūtākais tavā darbā?

Grūtības ir dažādas. Bieži vien ir grūti skatīties uz pacientiem, kuriem veselība pasliktinās, bet dažkārt grūtības rada daudzie pienākumi un garās maiņas.

Nevaru nepajautāt – kāpēc tu izvēlējies studēt māszinības?

Tas ir ļoti interesants stāsts. Nezināju, kurp doties pēc vidusskolas. Doma bija nogaidīt gadu un tad izlemt, taču mana visforšākā mamma Tatjana un tētis Raimonds palūdza vismaz pamēģināt iesniegt dokumentus tur, kur man patiktu studēt. Es iesniedzu dokumentus RSU. Diemžēl es neesmu kārtojis bioloģijas eksāmenu, tāpēc Medicīnas fakultātē netiku, taču tiku māszinībās budžeta vietā.

Sākot studijas, sapratu, cik ļoti man patīk medicīna kopumā un ka vēlos saistīt savu dzīvi ar to. Atcerējos arī, cik ļoti man patika klausīties mammas stāstos par slimnīcu, jo viņa ir māsa.

Bērnībā vienmēr vēlējos palīdzēt cilvēkiem un būt viņiem kā varonis, kurš glābj ar lielu un sirsnīgu smaidu.

Tāpēc es studēju māszinības. Pēc absolvēšanas stāšos Medicīnas fakultātē un studēšu tālāk, lai kļūtu par ārstu. Es gribu kļūt par izcilu speciālistu, kas palīdz cilvēkiem.

Jūnijā viss bija mierīgāk, reanimācijā bija tikai viens izolators ar divām palātām pacientiem ar Covid- 19, bet tagad nodaļā visas palātas ir Covid-19 pacientiem. Ar viņiem saskaros katrā maiņā. Godīgi sakot, man nav bail saslimt, jo esmu jauns un vesels cilvēks, taču uztraukums ir par komplikāciju risku. Kopumā man pret šo kaiti ir salīdzinoši mierīga attieksme.

Kā tev šķiet, kas pašlaik ir lielākie izaicinājumi cīņā ar Covid-19?

Lielākie izaicinājumi ir paši cilvēki. Katru dienu, ieejot Facebook, es redzu rakstus par Covid-19 un cilvēku komentārus, kuri uzskata, ka tas viss ir joks.

Lasot komentārus, nodomāju: ja vien cilvēki, kas noliedz Covid, pieceltos no saviem dīvāniem un pastrādātu kaut vienu 24 stundu maiņu slimnīcā ar pacientiem, kuri nevar neko vairāk izdarīt kā tikai gulēt pieslēgtam pie mākslīgās elpināšanas un gaidīt... Gaidīt brīnumu.

Ļoti sāpīgi redzēt, kā pacienti, kuri paši vairs neelpo, cīnās ar nāvi, lai tikai paliktu dzīvi.

Ko tu kā topošais mediķis šobrīd novēli pārējiem?

Mīliet dzīvi! Mīliet sevi! Mīliet citus! Novēlu vienkārši mīlēt, jo, lai cik depresīvi un skumīgi tas izklausītos, nāve var atnākt jebkurā brīdī un cilvēks var nepaspēt pateikt tik vienkāršus vārdus kā "es tevi mīlu" vai "piedod!" tuviniekiem un mīļotajiem.