RSU "Gada students" Roberts Kārkliņš: "Uzskatu, ka zinātne ir neatņemama medicīnas sastāvdaļa"

Autore: Keta Selecka, Sabiedrisko attiecību nodaļa

Foto no RSU un Roberta Kārkliņa privātā arhīva

"Paša ambīcijas man ir otršķirīgas, dzīves galvenā vēlme ir palīdzēt cilvēkiem, tādēļ vienmēr atceros latīņu teicienu "Salus aegroti suprema lex esto" – pacienta labklājība ir augstākais likums.”

Viņš paralēli studijām intensīvi iesaistās zinātniski pētnieciskajā darbā un mācās no pieredzējušiem kolēģiem ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Robertu pašlaik interesē inovācijas šūnu terapijā, kas attiecas uz vēža ārstniecību. 

Svarīgākais, ko gribi pasaulei par sevi pastāstīt…

Sirdī esmu vidzemnieks. Nāku no skaistās Valmieras, kuru caurvij Gaujas loki. Patīk gulēt priežu sila mīkstajās sūnās un bezrūpīgi vērot mākoņu skriešanu. Tā ir mana paradīze – tepat Latvijā! Man ļoti rūp mūsu valsts, un esmu milzīgs tās patriots. Vairāk nekā 10 gadu darbojos Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā. Agrāk katru gadu ziemā piedalījos nometnē Ložmetējkalnā – tas lika patiesi novērtēt, ko Latvijas brīvības cīņu laikā paveica brašie strēlnieki. Uzskatu, ka katram latvietim šīs atmiņas jātur savā sirdī. 

Kāpēc izvēlējies studēt medicīnu RSU?

Godīgi sakot, gribēju studēt sociālās zinātnes, jo esmu ļoti runātīgs (smejas). Par medicīnas studijām tā nopietnāk aizdomājos tikai vidusskolas beigās, neraugoties uz to, ka ģimenē ir četri ārsti un vairākkārt man tika doti mājieni, ka jāstudē medicīna. Mans tētis ir zobārsts, vecmamma bija zobārste, tēta māsa ir bērnu psihiatre, vectēvs bija ķirurgs un vēlāk – urologs.

Vidusskolā man padevās eksaktie mācību priekšmeti, taču tas nebija galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos medicīnu.

Es sev uzdevu jautājumu: “Kas man sagādā prieku?” Par atbildi ilgi nebija jādomā – palīdzēt cilvēkiem sev apkārt. Tāpēc izvēlējos medicīnas studijas.

Un tieši RSU, jo jau vidusskolā zināju, ka RSU ir vislabākā. Piedalījos RSU Jauno mediķu akadēmijas nodarbībās, kas tika organizētas manā skolā – Valmieras Valsts ģimnāzijā.

Tu biji RSU ģenētikas studentu zinātniskā pulciņa vadītājs un joprojām esi aktīvs tā biedrs. Kāpēc tevi saista pētniecība, un kāpēc tieši ģenētika?

Jā, vadīju šo zinātnisko pulciņu 4. studiju gadā un joprojām cenšos iespēju robežās iesaistīties tā diskusijās un praktiskajās sēdēs. Mani ļoti iedvesmo laiks, kas pavadīts kopā ar studentiem, kuri grib izprast slimības dziļāk, un uzzināt, kādas ir jaunākās ārstēšanas metodes.

Šeit profesores vadībā pirmo reizi guvu pārliecību, ka

ļaundabīgā audzēja šūnas ir neizmērāmi inteliģentas un spēj apbrīnojamos tempos pielāgoties dažādiem evolūcijas izaicinājumiem,

funkcionējot kā nelineāra termodinamiska sistēma, kas pastāv uz haosa robežas. Tas vēlreiz apliecināja, cik patiesi sarežģīta ir onkoloģisko pacientu ārstēšana. Izmantojot situāciju, saku profesorei lielu paldies par neskaitāmajām stundām, kuras pavadījām, runājot par zinātnes jēgu, ētiku un atbilžu meklējumiem par nezināmo.

Papildus brīvprātīgajam darbam Latvijas Onkoloģijas centrā 2023. gada pavasarī no prof. Sandras Lejnieces saņēmu piedāvājumu iesaistīties zinātniskajā projektā par to, kā mainās B šūnas jeb B limfocīti noteiktu ļaundabīgo asins audzēju, piemēram, hroniskās limfoleikozes un multiplās mielomas, gadījumā. Nonācu RSU vadošās pētnieces un Hārvarda Medicīnas skolas pēcdoktorantūras pētnieces doc. Kristīnes Oļeiņikas paspārnē, kas mani iepazīstināja ar B šūnu imunoloģijas pasauli.

Doc. Kristīne Oļeiņika man pirmo reizi sniedza izpratni, kā fundamentālos pētniecības atklājumus sasaistīt ar konkrētas slimības attīstību un kā pēc tam tos ieviest reālajā pacientu aprūpē.

Pašlaik pētām B šūnu imunoloģijas īpatnības, kas saistītas ne tikai ar hematoloģiskajiem jeb ļaundabīgajiem asins audzējiem, bet arī autoimūnajām slimībām,

kad organisma imūnsistēma kļūdaini uzbrūk savām šūnām un audiem. 2025. gadā sāksim jaunu projektu sadarbībā ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologiem – pētīsim, kā attīstās IgA nefropātija un kādi procesi šajā slimībā notiek pacientu asinīs, nierēs un gremošanas traktā molekulārajā līmenī. IgA nefropātija ir nieru slimība, kuras pamatā ir imūnsistēmas radīto olbaltumvielu (IgA antivielu) nogulsnēšanās nierēs, izraisot iekaisuma procesu un sekojošu nieru bojājumu.

Doc. Kristīne Oļeiņika ir bijusi mans lielākais zinātnes mentors un ne tikai iedvesmojusi tiekties pēc arvien augstākiem mērķiem, bet arī iemācījusi formulēt pētnieciskos jautājumus, apvienot dažādas zināšanas un informāciju, lai radītu jaunas idejas, un plānot eksperimentus, ar kuriem uz šiem jautājumiem var rast atbildi.

Uzskatu, ka zinātne ir neatņemama mūsdienu medicīnas sastāvdaļa un ir vienīgais reālais dzinējspēks arvien labākai pacientu aprūpei. Tas atgādina divvirziena autojoslu, kur klīniskā pieredze pie pacienta gultas liek uzdot jaunus jautājumus un atgriezties laboratorijā, savukārt

laboratorijā iegūtie atklājumi liek veikt klīniskos pētījumus, kas tev atkal liek doties pie pacienta. Šis nepārtrauktais process ir medicīnas attīstības pamatā.

Izmantojot Erasmus+ apmaiņas programmu, tu 2023. gada rudens semestrī sešus mēnešus studēji Berlīnes universitāšu slimnīcā Charité un paralēli studijām biji praksē Berlīnes Veselības institūtā. Spilgtākais, kas palicis prātā no šī laika?

Šī pieredze man pirmo reizi ļāva saprast, cik cieša saistība medicīnā ir pētniecībai ar praktisko darbu pie pacienta gultas.

Berlīnes Veselības institūtā darbojos pētnieka Mihaela Šmika-Henereses (Michael Schmück-Henneresse) zinātniskajā grupā, kur izstrādājām inovatīvu pieeju vēža ārstēšanai, izmantojot īpaši pārveidotas imūnās šūnas – CAR-T terapiju. Tas sevī ietver primāro T limfocītu jeb T šūnu ģenētisko inženieriju. Šīs šūnas pēc ievadīšanas pacientā spēj mērķēti iznīcināt ļaundabīgās audzēja šūnas.

Šī ārstēšanas metode ir viens no lielākajiem atklājumiem medicīnā pēdējo 10 gadu laikā un mana galvenā pētniecības interese.

Tikko atkal esi atgriezies no pētnieciskās prakses…

Jā, gribēju iegūt papildu zinātnisko pieredzi starp 5. un 6. studiju gadu, līdz ar to četrus mēnešus biju praksē, kur turpināju savu zinātnisko darbu pie jaunu CAR-T šūnu produktu izstrādes, ko sāku Berlīnē. Mūsu mērķis ir arvien precīzāk un efektīvāk iznīcināt ļaundabīgās šūnas, kamēr veselās gribam atstāt teju neskartas. Tā ir viena no lielākajām ķīmijterapijas problēmām, jo tā iznīcina ne tikai ļaundabīgās šūnas, bet arī pārējos šūnu tipus, kas daudz dalās.

CAR-T šūnu terapija ir cerības stars tiem pacientiem, kuri piedzīvo ļaundabīgās slimības atkārtošanos vairākas reizes un nonāk situācija, kad jaunu ārstēšanas iespēju nav. Pirmsklīniskajā posmā pārbaudījām, cik labi jaunās ģenētiski pārveidotās T šūnas spēj iznīcināt audzēju šūnas. To darījām gan laboratorijas apstākļos, izmantojot audzēja šūnu līnijas un pacientu biopsiju veidotus organoīdus, gan dzīvnieku modeļos, lai novērtētu šo šūnu efektivitāti un darbības mehānismus pilnvērtīgā bioloģiskā sistēmā.

Ir nebeidzami aizraujoši vērot, kā zinātniskie atklājumi soli pa solim tuvojas klīniskajiem pētījumiem ar pacientu.

Tā kā prakses dēļ Roberts septembrī uz Akadēmisko balli, kur pasniedz RSU Gada balvas, netika, universitātes vadība balvu viņam pasniedza 22. novembrī. No kreisās: RSU rektors Aigars Pētersons, Roberts Kārkliņš, veselības studiju prorektors Andris Skride un prorektors akadēmiskajā darbā Dins Šmits

Kāds ir tavs galvenais dzīves mērķis?

Galvenais mērķis vienmēr bija, ir un būs palīdzēt cilvēkiem. Uzskatu, ka medicīna joprojām ir viena no retajām profesijām, kas ir kā dzīves aicinājums, līdz ar to gribu savu dzīvi veltīt ne tikai pacientu ārstēšanai akūtās un hroniskās situācijās, bet arī dziedēšanai ilgtermiņā, jo ļoti būtisks pacienta atlabšanā ir viņa psihoemocionālais līdzsvars.

Vai savu karjeru plāno veidot Latvijā?

Gribu veidot ārsta zinātnieka karjeru. Tas sevī ietver gan klīnisko, gan pētniecisko darbu. Diemžēl mani interesējošajā šūnu un gēnu terapijas jomā Latvijā ir ļoti maz iestrādņu, īpaši zinātnisko atklājumu pārnesē klīniskajos pētījumos. Līdz ar to

savus nākamos karjeras soļus speršu ārpus Latvijas, iestājoties doktorantūrā, lai maksimāli attīstītu savas zināšanas fundamentālajā pētniecībā

jeb pētījumos, kas palīdz saprast, kā darbojas un mijiedarbojas cilvēka ķermenis, slimības un šūnu procesi vissīkākajā līmenī. Gribu iestāties rezidentūras programmā ASV, kas sniedz iespēju klīnisko darbu apvienot ar aizsargātu laiku pētniecībai (research track residency). Diemžēl Latvijā pašlaik šādas programmas nav, līdz ar to spējīgākajiem rezidentiem nav pietiekami daudz laika, ko veltīt tikai zinātnei.

Mans sapnis būtu šīs zināšanas nākotnē vest atpakaļ uz Latviju un dibināt jaunus, kā arī stiprināt esošos zinātnes virzienus.

Manuprāt, Latvijā ļoti būtiski ir veicināt jauno ārstu un zinātnieku izglītošanu pasaules labākajās klīnikas un universitātēs, kas bieži aizņem vairākus gadus. Tas iedrošinās jaunos un spējīgākos prātus atgriezties Latvijā. 

Kādi ir tavi vaļasprieki? Kā tu atpūties?

Nekur nejūtos labāk kā pie dabas krūts. Ļoti labprāt dodos garos pārgājienos – aktīvā atpūta man vislabāk palīdz sakārtot domas. Amatiera līmenī izbaudu arī orientēšanās sportu, kas ļauj apskatīt visus iespējamos Latvijas dabas un pilsētu nostūrus.

Brīvajā laikā ļoti labprāt rosos virtuvē un cepu dažādus gardumus. Paldies mammai par vislabāko siera bulciņu recepti! Lai gan tam atlicis mazāk laika, ļoti izbaudu grāmatu lasīšanu. Īpaši gribu pieminēt Dž. R. R Tolkīna Gredzenu pavēlnieku, Tūves Jānsones grāmatas par rūgti skaisto trollīšu Muminu pasauli un A. A. Milna Vinniju Pūku un viņa draugus. Šķiet lācīša Pūka citātus izmantoju katru dienu, tas ļauj dzīvi uzlūkot vieglāk, jo nereti mēs visi nonākam "šaurajā bezizejā".

Roberta mammas siera bulciņu recepte

Kā gatavot

1. Katliņā liek kausēties sviestu, kuram pievieno pienu un uzsilda līdz aptuveni 37°.
2. Uzsildītajā maisījumā iedrupina raugu, pieber cukuru un ļauj raugam “atdzīvoties” aptuveni 7–10 min.
3. Pievieno olu, miltus un sāli. Mīklu dūšīgi samīca un pārklāj ar viegli samitrinātu tīru dvielīti un ļauj mīklai uzrūgt aptvuveni stundu.
4. Kamēr mīkla rūgst, sarīvē sieru uz rupjās rīves.
5. Kad mīkla uzrūgusi (aptuveni dubultojusies izmērā), to saplacina un liek uz galda virsmas, kas apkaisīta ar miltiem, un izrullē maksimāli plānu.
6. Izrullēto mīklu ieziež ar mīksto sviestu un pārkaisa ar sarīvēto sieru. Tad mīklu sarullē garā ruletē un sagriež lielākos vai mazākos gabalos pēc sirds patikas.
7. Bulciņas liek uz cepešplāts, kas pārklāta ar cepamo papīru, un tās mazliet atpleš kā ziedus. Ļauj bulciņām uzrūgt aptuveni 15 minūtes.
8. Šajā laikā uzsilda krāsni līdz 180°.
9. Uzrūgušās bulciņas apziež ar sakulto olu un apber ar šķipsniņu sāls. Cep aptuveni 20–25 minūtes, līdz tās kļūst zeltaini brūnas.
10. Ēd paši un cienā visus sev apkārt!