No avioindustrijas māszinībās – gandarījuma pēc
Līdzīgi kā stjuarte, kas gādā par pasažiera drošību un labsajūtu, sākot ar mirkli, kad tas sper kāju uz klāja, arī medicīnas māsa pavada pacientu no brīža, kad tas nokļūst ārstniecības iestādē, līdz tam, kad var doties prom. Un tomēr – gandarījuma sajūta par darbu ir pavisam cita, vērtē šā gada Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesionālā bakalaura studiju programmas Māszinības absolvente Amanda Muceniece, kura pirms četriem gadiem strauji mainīja savas dzīves profesionālo asi, no avioindustrijas pievēršoties medicīnai.
Kļūt no stjuartes par medicīnas māsu ir krass pavērsiens. Vai šis lēmums tika pieņemts ātri?
Mani karjeras lēmumi vispār ir radušies strauji – pirms septiņiem gadiem manīju, ka airBaltic rīko Atvērto durvju dienu, uz kuru pieteicos, un tā sākās mana karjera lidsabiedrībā. Pieredze avioindustrijā man ir devusi ļoti daudz. Ne mirkli neesmu nožēlojusi stjuartes darbā pavadītos trīs gadus, jo uzskatu, ka ceļojot mēs izglītojamies un attīstāmies, un man ir bijusi iespēja daudz ceļot.
Līdzīgi arī doma par māszinībām atnāca strauji, kad mēnesi no vietas biju komandējumā Ekvatoriālajā Gvinejā. Tomēr, atšķirībā no lēmuma par stjuartes darbu, domu par medicīnas māsas profesiju man bija iespēja pamatīgi izsvērt un izvērtēt – no komandējuma līdz nākamā gada uzņemšanai bija vairāk nekā pusgads.
Kā tieši Ekvatoriālajai Gvinejai izdevās novirzīt jūsu domas māszinību virzienā?
Ekvatoriālā Gvineja ir maza Centrālāfrikas valstiņa, kuras galvaspilsēta Malabo atrodas ārpus kontinenta, uz salas, un tā ir piektā valsts pasaulē ar vismazāko tūristu skaitu. Tolaik strādāju SmartLynx Airlines, un mans mēnesi ilgais komandējums ļāva labi iepazīt turienes cilvēkus, kultūru. Redzot, cik daudz ir dažādu iespēju palīdzēt šajā valstī, sapratu, ka vēlos dzīvē ko vairāk darīt. Kā tobrīd likās – dzīvot Āfrikā, būt par medicīnas māsu un palīdzēt bērniem. Bija skaidrs, ka pirmais solis ir izglītība. Tagad, kad šis posms ir noslēdzies un tūdaļ būšu sertificēta medicīnas māsa, domas ir mainījušās. Gribu palikt un strādāt savā profesijā Latvijā.
Avioindustrija – Amandas (labajā pusē) aicinājums pirms pievēršanās māszinībām.
Kāds bija pats sākums, ņemot vērā, ka jau bijāt paspējusi nostabilizēties citā jomā?
Es sāku ar pirmā līmeņa profesionālo māszinību studiju programmu RSU Sarkanā Krusta koledžā un trīs gadus vēlāk uzreiz pēc tās absolvēšanas iestājos RSU. Šovasar pēc kopskaitā četriem studijām veltītiem gadiem iegūstu profesionālā bakalaura grādu. Mūsu pasniedzēji bija vienkārši super – savas jomas profesionāļi, kas spēj gan atbalstīt, gan iedvesmot. Studijas nebija vieglas, jo sevišķi farmakoloģija un anatomija, kur vajadzēja vienkārši iekalt un nevarēja paļauties uz loģisko domāšanu. Mācībās arī daudz tika izmantoti simulatori un mulāžas – RSU šajā ziņā ir izveidojusi labu treniņpoligonu, kuru centos izmantot pēc pilnas programmas. Lai gan, protams, dzīvam cilvēkam iedurt ir mazliet savādāk nekā lellei.
Kāda bija pirmā saskarsme ar pacientiem?
Programmas laikā studenti iziet praktiskās nodarbības ārsta vai māsas vadībā. Esmu no Ozolniekiem, līdz ar to pirmo vietu pieredzes gūšanai izvēlējos Jelgavas pilsētas slimnīcu, un par šo izvēli vēl šodien priecājos, jo atšķirībā no kolēģēm, kas palika Rīgā, man slimnīcas terapijas nodaļā ļāva darīt ļoti daudz. Pēcāk nedēļu strādāju arī Ozolnieku sociālās aprūpes centrā jeb pansionātā.
Piedaloties RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas starptautiskajā māszinību olimpiādē
Nevar nepamanīt, ka studiju laikā esat bijusi ļoti aktīva.
Jā, papildus mācībām es arī vadīju Studējošo pašpārvaldi un divus gadus no vietas devos Erasmus+ apmaiņas braucienos – vispirms uz Portugāli un tad uz Lietuvu. Tas bija saspringts laiks, jo papildus tam visam un vēl studijām sāku darba dzīvi, strādāju par māsas palīgu klīnikā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, līdz pamazām sapratu, ka vairāk mani interesē ginekoloģija, tāpēc jūtos ļoti iederīga savā tagadējā darbavietā – sieviešu veselības klīnikā My Clinic Riga.
Vai līdzšinējā pieredzē ir izkristalizējies, kas jūs visvairāk piesaista māsas profesijā?
Tā noteikti ir gandarījuma sajūta. Mums darbā ar kolēģiem ir savs iekšējais čatiņš – kad atnāk ziņa par kādu jaunu pozitīvu grūtniecības testu, ir milzu prieks un gandarījums. Māsas vairāk nekā ārsti ir kopā ar pacientu. Tās vairāk skaidro, atbalsta, uzmundrina.
Vienlaikus māsas darbs bieži ir nenovērtēts gan finansiāli, gan prestiža ziņā...
Nevaru nepiekrist, lai arī strādāju privātklīnikā, kur gan atalgojums, gan slodzes jautājums ir sakārtots. Tomēr no savām kursabiedrenēm bieži dzirdu par pārstrādāšanos, pelnot iztikai vairākās darbavietās. Lai gan, ja skatāmies uz valdības lēmumiem, redzama neliela pozitīva kustība, piemēram, virsstundu jautājumā. Tā ka lēnām, bet attīstība notiek.
Kas ir grūtākais darbā ar pacientiem?
Man visgrūtāk ir tieši ar veciem cilvēkiem, un vajadzēja krietnu laiku, lai iemācītos uz to paskatīties savādāk – jā, viņiem ir grūti, bet mana žēlošana nevienam nepalīdzēs. Varu palīdzēt tikai ar reālām darbībām. Mēs visi agri vai vēlu novecosim, saskarsimies ar slimībām. Ļoti ceru vien uz to, ka seniora gados būšu pie tik liela saprāta, lai varētu palīdzēt ne vien pati sev, bet arī saviem tuvākajiem.
Kādas īpašības ir nepieciešamas labai māsai?
Labai māsai ir nepieciešama empātija, sirdsapziņa un augsta atbildības sajūta. Ir arī jābūt pamatīgām zināšanām un pārliecībai par to, kas tiek darīts.
Amanda Muceniece
2018. gadā absolvē profesionālā bakalaura studiju programmu Māszinības
Specialitāte: ķirurģiskās aprūpes māsa
Strādā sieviešu veselības klīnikā My Clinic Riga